"Ko jūs gribat teikt ar "vienīgo iespēju"?" koledžas kasieris Kīts Makijs — kas bija tikpat uzticams glābšanas komitejas piekritējs kā Nortrops tās pretinieks — pasteidzās apstrīdēt viņu.
"Tieši tā! Ja tu nopietni iztēlojies, ka viss šis sentimentālais projekts, ko nosapņojusi Milleres jaunkundze, nodrošinās nepieciešamos līdzekļus, lai tev būtu darbs, Kīt, tad tu neesi reālists, par kādu vienmēr esmu tevi uzskatījis. Šī ideja par koledžas kopienu ir neprofesionāla un nepraktiska — tā padarīs koledžu par apsmieklu." Viņš sāka parodēt šļupstošu, elsojošu jaunas meitenes balsi: "Vecais labais Tobijas koledžas kuģis, ko stumj uz priekšu visi lās draugi!"
Leslija Kohreina ātri vien saskaitās. "Tātad, to uzņemoties, tu ignorēji ne tikai visu pārējo šī komitejas, bet arī valdes locekļu vēlmes?"
"Jā!" Nortrops neizturēja. "Tieši tāpat, kā rīkojās Edmunds, kad pārdeva to, kas mums zināms tikai kā "nekonkretizēts dokuments". Vai tiesa, Edmund? Tu taču pārdevi kaut ko, par ko mēs neko nezinājām? To, kas tika atrasts statujā?"
Kaut gan varēja gaidīt troksni, pēc dekāna apsūdzības iestājās pilnīgs klusums, kura laikā Nortrops un Noriss raudzījās viens otram acīs, itin kā atrastos divatā.
Tad, mirkli pirms viņa neatbildēšana sasniegtu kritisku brīdi, kad būtu jārunā kādam citam, Noriss teica: "Jā." Viņš novērsās no Nortropa un pārlaida skatienu pārējo nekustīgajām sejām. "Kā jau valdes locekļiem zināms, es patiešām pārdevu dokumentu, ko atrada statujā. Kā man jāpaskaidro tiem, kas neietilpst valdē, es iesniedzu pilnu pārskatu par šo darījumu un varu teikt — par ko esmu pateicīgs —, ka manu lēmumu atbalstīja lielākā daļa valdes."
Stindzinošais klusums bija pārtraukts. Atskanēja nemierīga, klusa murmināšana, ko pavadīja izkustēšanās. Komitejas locekļi pārmija skatienus, kas skaidri pauda, ka viņi nezina, ko domāt.
Tomijs Tomass, apkalpojošā personāla pārstāvis, uzdeva pašsaprotamu jautājumu. "Kas tas bija par dokumentu?"
"Diemžēl nevaru teikt, Tomij," Noriss pagriezās pret viņu, izskatīdamies teju vai atvieglots. "Šajā jautājumā pārdošanas noteikumi bija itin strikti. Bet var» jums visiem apstiprināt," viņš pārlaida skatienu pie galda sēdošajiem, "ka dokumenti, lai gan attiecināmi uz koledžas būvēšanas laiku, nebija nedz koledžas dokumenti, nedz papīri, kam sakars ar koledžas celtniecībā iesaistītajiem cilvēkiem."
"Ko? Un ar to mums jābūt apmierinātiem?" neticīgi apjautājās Robs Hedstovs.
"Nē, Hedstova kungs. Es nedz lūdzu, nedz arī gaidu, ka jūs būsiet apmierināti ar to. Bet esmu koledžas direktors, un tā nu ir sagadījies, ka atbildība ne tikai apstājas pie manis, bet arī sākas ar mani. Jums vienkārši būs jātic, ka es darīju to, ko uzskatīju par labu koledžai."
Mirkli valdīja pilnīgs klusums.
"Un viss? "Jums vienkārši būs jātic man"?" Hedstovs izplūda dārdošos smieklos, kuros nebija prieka.
"Dažkārt," Dominiks Volterss-Rasels bezkaislīgi sacīja, "mums vienkārši jāļauj vadītājiem vadīt, 1 Iedstova kungs." Atbildējis Hedstova noraidošajam skatienam ar nesatricināmu mieru, viņš turpināja: "Ja sāksim kašķēties, mēs tikpat labi tūlīt pat varam atmest pūles glābt koledžu." Viņš pasmaidīja. "Vienotību un tā tālāk."
Viņš nenovērsa skatienu no Hedstova, bet acīm redzami vērsās pie visiem, teikdams: "Personīgi esmu gatavs nešaubīgi ticēt, ka koledžas vadītājs ir rīkojies godīgi un tikai koledžas interesēs." Beidzot viņš novērsās no īrnieku vadoņa un pārlaida skatienu pārējiem. "Vai kāds nav gatavs tam ticēt?"
Dominika veiklajam aicinājumam pasludināt nešaubīgu uzticību un novērst nepieciešamību turpināt neveiklo iztaujāšanu sekoja galvas mājieni un murdoņa, kas pauda: "Nē, nē, mēs tam, protams, ticam."
Noriss pagriezās pret studentu palātas prezidentu un nolieca galvu. "Pateicos, Voltersa-Rasela kungs, par tik nepārprotamu uzticības izrādīšanu." Viņš dziļi ievilka elpu un palūkojās apkārt. "Manuprāt, vienīgais, ko es varu pateikt, ir tas, ka minētais dokuments bija senlieta, kas ļoti specifiski saistīta ar četrpadsmitā gadsimta beigām, un ka to nopirka anonīms kolekcionārs, kurš īpaši vēlējās ne tikai to, lai darījums nekļūtu publiski zināms, bet arī — lai netiktu atklāts dokumenta raksturs, jo viņa plaši pazīstamā interese norādītu uz viņu kā pircēju. Apstākļi bija tādi, ka lēmums man bija jāpieņem steidzami. Ņemot vērā, ka amats ļāva man koledžas vārdā rīkoties vienpersoniski, es tā arī darīju."
Viņš nopētīja sanāksmes dalībniekus. Tā kā neviens neierunājās, viņš sacīja: "Tagad mums vajadzētu pabeigt debates par dzīvokļu būvniecību."
Atvieglojums bija gandrīz fiziski sajūtams telpas klusumā, kad sēde pārtrauca diskusiju par strīdīgo nekonkretizēto dokumentu jautājumu.
"Esmu runājis ar NewtonKerry valdes priekšsēdētāju," Noriss turpināja, "un izskaidrojis situāciju. Tagad viņš saprot, ka zemes pārdošanas priekšlikums nepastāv, un sarunas ir pārtrauktas."
Ignorēdams Nortropu, kas klusējot pauda aizkaitinātu izmisumu, Noriss gan ar balsi, gan ar izturēšanos lika manīt, ka šim tematam ir pielikts punkts.
"Un tagad, manuprāt, mums jāapspriež, kā novērst to, ka studentus traucē nomnieku pieļaujamās bažas."
Edmunda Norisa un Roberta Hedstova publiskās debates notika studentu palātas atpūtas telpās nākamās dienas vakarā.
Sapulce bija vēl apmeklētāka nekā toreiz, kad bija sanākuši studenti, lai apspriestu sponsorēšanas darījumu ar Atoz. Bija aizņemta ikviena kvad- rātpēda brīvas vietas uz zemes vai mēbelēm. Telpu piepildīja mitru drēbju smārds, jo lietus bija lijis cauru dienu, piešķirdams pilsētai tādu gaisotni kā filmā, kas uzņemta caur miglas filtru.
Pirmie atnācēji bija uzlikuši jakas uz istabas abiem garajiem radiatoriem, bet pārējiem, lai nebūtu jāizmanto pakaramo statīvs, uz kura mēteļi samitrinātu un notraipītu cits citu, vajadzēja tos salocīt ar oderi uz āru un nolikt pie kājām.
"Labi, paldies! Uzskatīsim šo sanāksmi par atklātu!" Dominiks Volterss- Rasels no tribīnes apsauca sanākušos un oficiāli sveica viesus. "Milleres kundze un es," viņš sacīja, "būsim starpnieki, ja radīsies nepieciešamība." Viņa smaids liecināja, ka viņam patīk uzdevums būt starpniekam skarbās debatēs.
Aicināti izteikt savu viedokli, gan Edmunds Noriss, gan Robs Hedstovs runāja slavējami kodolīgi. Valde vēlējās, lai koledžas īpašumtiesības uz zemi ir likumīgi dokumentētas; nomnieki vēlējās, lai koledža uzņemas saistības piešķirt viņiem pirmpirkuma tiesības, ja zeme tiks pārdota.
Pirmais jautājums no zāles bija pašsaprotams. Kāpēc koledža vienkārši neizpilda nomnieku prasību, jo tad visi būtu laimīgi?
Noriss sadzirdami ievilka elpu, ko izpūta pa degunu, nāsis mazliet papletās.
"Jā," viņš pasmaidīja, "vai nebūtu jauki, ja visi varētu būt laimīgi? Diemžēl, ja nomniekiem piešķirs viņu prasītās garantijas, rezultātā samazināsies spēja risināt sarunas, ko Hedstova kungs, esmu pārliecināts, ļoti labi zina. Neizbēgami, ka daži nomnieki izlems nopirkt savas saimniecības, turpretī citi to nespēs izdarīt. Un tas nozīmēs, ka ikviens, kas vēlēsies nopirkt veselu īpašumu, tā teikt, zemes gabalu, tiks kavēts.
Ja jelkad pārdosim zemi — un man jānorāda, pašlaik šķiet, ka mēs to nekad nedarīsim, par spīti tam, ka notikušas nesankcionētas sarunas, — mēs, protams, vēlēsimies pārdot, cik izdevīgi vien iespējams, un tas nozīmēs pārdot veselus īpašumus."
"Jā, būvuzņēmējiem," Eledstovs neaicināts iestarpināja un tādēļ tika palūgts pagaidīt savu kārtu runāt.