Cieši raudzīdamās uz ciklu, viņa neatvairāmi vēlējās ar pirkstiem pieskarties krāsotās sienas virsmai, sajust, kā ģipša raksts pieglaudīsies pirkstu spilventiņu vijumiem un spirālēm. Viņa pārliecās pār barjeru, pūlēdamās uztvert atbalsis no slapjajām, pasaulīgajām, metāliskajām notīm, kas bija pildījušas gleznotāja nāsis, kad viņa ota ieslodzīja grēcinieku krātiņā, paredzēja vardarbīgu, nežēlīgu nāvi, nokrāsoja simbolisko kristīšanas upi zilā, zaļā un brūnā krāsā. Cik dažādi tās smaržoja — vara zaļā, kvēpaini melnā, lazurīta zilā krāsa? Viņas deguns prata atšķirt Kacas eļļas krāsas, taču šīs bija minerālu krāsas, ar citādu šķīdinātāju.
Gan kā šī mākslas darba rāmis, gan kā apkārtne ēka nevarēja būt labāka. Kā cikla ainas, tā arī paraugs, pēc kura celts lieliskais Kaintona un Deikra koledžas astoņstūris, bija unikāls. No visām britu viduslaiku universitātes ēkām tā bija vienīgā, kurai bija astoņmalu ēka un jumti ar stikla
piebūvēm, kas, lai gan ik pa laikam parādījās baznīcu arhitektūrā, nebija pazīstamas tā laika akadēmiskajās celtnēs.
Kaintona un Deikra koledža tikpat lielā mērā atgādināja tradicionālās Oksterbridžas koledžas, kā sienas gleznojums atgādināja tradicionālo laicīgo un reliģisko mākslu.
Demija sāka rakstīt jaunu elektronisko vēstuli.
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: Adresātu saraksts (absolventi) Temats: Interesants atklājums Tobijā
Dārgie tobieši!
Kā jau esat lasījuši internetā vai avīzēs, Tobijā uziets pārsteidzošs viduslaiku atradums. Zem centrālās ēkas sienu apšuvuma ir atklāts vesels viduslaiku sienas gleznojuma cikls. [Klikšķiniet šeit, lai apskatītu attēlus.] Pagaidām restauratori un vēsturnieki ir neizpratnē par šā neparastā mākslas darba nozīmi.
Noticēsim, ka, apvienojot visu pasaules tobiešu intelektu un zināšanas, tas nepaliks noslēpums uz ilgu laiku. Tāpēc atveriet koledžas mājaslapu un reģistrējieties, lai kļūtu par sienas gleznojuma projekta dalībnieku. Reģistrēšanās paver šādas iespējas:
■elektroniskās vēstules ar unikālas informācijas kopsavilkumu, kas citur internetā nebūs pieejams;
■regulāri ikmēneša jaunumi par gleznojuma interpretācijas un saglabāšanas gaitu;
■pieeja tikai reģistrētiem lietotājiem paredzētam forumam, kur jūs varat ievietot un izlasīt idejas;
■pieeja ekskluzīvai Tobijas sienas gleznojuma tirdzniecībai, kas pieejama reģistrētiem lietotājiem tikai koledžas mājaslapā.
Lai reģistretos, uzklikšķiniet uz norādītās adreses un nosūtiet šo
elektronisko vēstuli ikvienam tobietim, ar kuru kontaktējaties.
Ar vislabākajiem novēlējumiem un lai Jums veicas!
Demija Millere,
Sienas gleznojuma projekta direktore.
Noriss nebija informēts par viņas papildu amata nosaukumu, bet, tā kā viņa bija sienas gleznojuma projekta vienīgā iniciatore un vadītāja, šķita saprātīgi, ka Demija ieceļ sevi par projekta nominālo direktori.
"Tirdzniecība," viņa ierakstīja piezīmju grāmatiņā. "Datorpeļu paliktņi, krūzes, uzlīmes, pastkartes, ierāmētas fotogrāfijas ierobežotā daudzumā." Domas jau bija sākušas izkristalizēties — viņa centās rast iespaidu par kaut ko ezotērisku, sajūtu par piederību vienīgajai cilvēku grupai, kurai ar nekaunīgu ekskluzivitāti ir piešķirtas tiesības atrisināt sienas gleznojuma mīklu.
Ne visi attēli gleznojuma ovālos derēja viņas mērķim. Otrais ovāls, piemēram, — tas, kurš bija savienots ar bērna grotesko dzimšanu, — bija pārāk tradicionāls. Mātes un dēla domu apmaiņa: Madonnas tēls zaļā un baltā apģērbā, autiņos ievīstīts bērns, kuru viņa tur rokās un kuram ir pievērsusi mīlestības pilnu skatienu. Te nebija noslēpuma, mistikas.
Trešais ovāls bija piemērotāks viņas mērķiem. Tajā pulciņš klaigājošu dēmonu bija apstājuši bezpalīdzīgu, guļošu bērnu, kas spārdījās un mētāja rokas, aizspieduši viņam ausis, ar kaulainiem pirkstiem bakstīja viņa izbolītās acis, to sakaltušu asiņu krāsas ķermeņi tīksminādamies bija pārliekušies pār bērnu kā šakāļi pār agonijā trīcošu sprāgoni.
"Tobijas mīkla," Demija impulsīvi ierakstīja zem tirdzniecības preču saraksta. "Vai to var atrisināt?"
Tas, viņa nosprieda, ir labs āķis. Lietojot iesauku "Tobija", nevis "Kaintona un Deikra koledža", viņa deva mājienu par kopīgu izpratni, piederību. Tikai iesvētītie zināja ne vien kas, bet kurš bija Tobijs.
Tobijs: mutvārdu tradīcijā dēls koledžas mūrniekam Saimonam no
Kaintonas. Viņa statuja — vai vismaz statuja, kas bija nosaukta "Tobijs", — stāvēja uz centrālā pagalma austruma mūra, paceļoties virs astoņstūru ēkas.
Kāpēc koledžas goda vietā stāvēja tās arhitekta dēla statuja?
Mutvārdu tradīcija klusēja.
Kāpēc tās nosaukums bija Kaintona un Deikra koledža — kāpēc nosaukumā pirmais ir mūrnieka, nevis labdara vārds?
Arī par šo tematu tradīcija bija mēma.
Gleznojums, Demija prātoja, ne tuvu nebija koledžas vienīgais noslēpums.
Seši
Londona, 1385. gada augusts
Divas sievietes klusi un mērķtiecīgi rosās pa guļamistabu. Viena ņem drēbes no lādes gultas galā un izklāj tās, bet otra tās saloka un noliek kaudzē uz grīdas. Viņas sarunājas maz un arī tad pusfrāzēs un pa atsevišķam vārdam, un šī saruna ir saprotama tikai viņām. Ar ilgi ievingrinātu toni un skatienu pārmīšanu pietiek, lai abas itin viegli saprastos. Ik pa laikam vecākā sieviete paņem un paceļ apģērba gabalu no gultas, lai izteiktu komentāru. Ar galvas mājienu to saloka un ar galvas pakratīšanu nomet to kaudzē uz grīdas.
Varētu domāt, ka tik viegla savstarpēja izpratne ir starp māti un meitu, taču abas sievietes nav līdzīgas. Vecākā ir gara un kaulaina, izdēdējusi veidā, kas liecina, ka reiz viņai bijusi kuplāka miesa; jaunākā ir jauneklīgi labi veidota, galvas tiesu īsāka, melnīgsnēja, turpretī otrajai sievietei sejas āda ir vasarraibumaina un bāla. No linu lakata, kas sedz meitenes galvu, krīt gari, tumši, cirtaini mati, ko ar mazu, ātru roku viņa šad tad izklaidīgi aizliek aiz ausīm.
Taču abas sievietes ir līdzīgas ar klusajām kustībām: tās ir veiklas un precīzas, liecinot, ka viņām nepiemīt tūļība. Vecākā sieviete ceļ un saloka drēbes ar plašām, ievingrinātām kustībām, ar kurām, satvērusi apakšmalu un apkakli un pār krūtīm izstiepjot to visā garumā, saloka kleitu. Meitene notupstas un paceļ, saloka un iztaisno apģērba gabalu ar tāda cilvēka vieglumu, kam kaulu čīkstēšana ir vesela mūža tālumā.
Kad lāde ir tukša, viņa aizver vāku.
Elisone norādīja uz drapērijām. "Ja palīdzēsi man pabīdīt lādi," viņa klusi sacīja, uzmezdama skatienu guļošajam zīdainim stūrī, "es varu tās noņemt."
Gvinetas acis sekoja audžumeitas skatienam. Novērsusi tās no Tobiasa, viņa bilda: "Es tās noņemšu — galu galā pati tās pieliku."