Noriss palūkojās uz studentu palātas prezidentu, lai saņemtu atļauju atspēkot Hedstova izteikumu, un prezidents pamāja viņam.
"Hedstova kungs zina tikpat labi kā es, ka īpašums, kas viņu jo īpaši interesē, atrodas zaļajā joslā, ko aizsargā likums. Mums nav iespējams to pārdot būvuzņēmējiem vai kādam, kurš vēlētos to izmantot citiem, nevis lauksaimniecības nolūkiem."
Hedstovs zināja šīs spēles noteikumus un tika aicināts izteikt atspēkojumu.
"Kā koledžas direktors zina tikpat labi kā es, vai nu tā ir zaļā josla vai ne, cilvēkus, kuri dzīvo šai apvidū, vajadzēs izmitināt, un drīzāk agrāk nekā vēlāk uz lauksaimniecības zemes tiks būvētas mājas. Es tikai vēlos nodrošināt, lai tā nebūtu mana lauksaimniecības zeme!"
Kamēr tika uzdoti jautājumi un sniegtas atbildes un studentu palātas prezidents kļuva īgnāks un jutās arvien neērtāk, Demija slepšus nopētīja sanākušos studentus. Sejām, kas sekoja argumentiem un pretargumentiem, lai gan ne vairāk un ne mazāk izskatīgām kā pārējiem cilvēkiem, piemita tā pievilcības dzirkstele, kas nāk līdzi intelektam — augstākam par vidusmēru. Ne jau velti, viņa prātoja, zinātniski apdāvinātos dēvē par gaišiem prātiem.
"Varbūt man nepietiek saprašanas," slaids, piņņains jaunietis teica, "bet es īsti nezinu, kādēļ nomnieki ir aizņēmuši visu Astoņstūra pagalmu un grūž mums rokās pamfletus ikreiz, kad mēģinām doties uz bibliotēku. Proti," viņš pagriezās pret Robu Hedstovu, "ko jūs gribat, lai mēs darām? Mums nav varas pār to, vai jūs iegūsiet tiesības nopirkt savu zemi vai ne!
"Beidz, Harij, protams, ka mums ir tāda vara!" kāds izsaucās. "Mums ir divdesmit četri vārdi, mums jāsasauc studentu palātas sēde, jānobalso par nosodījuma izteikšanu un jānosūta tas valdei. Tāpat kā mēs darījām Atoz gadījumā. Tieši to viņi mēģina panākt no mums."
"Bet šos gadījumus nevar salīdzināt!" Harijs atbildēja, piesarcis no dusmām par mājienu, ka nezina studentu palātas politiku. "Neviens nenoliedz nomnieku cilvēktiesības!"
"Jūs neuzskatāt, ka mums jābūt tiesībām nopirkt savas mājas — saimniecības, kurās dažas no mūsu ģimenēm ir dzīvojušas paaudzēm ilgi?" Hedstovs atcirta.
"Nē," iejaucās cita balss, neievērodama faktu, ka Dominiks Volterss- Rasels centās iegrožot izteikumus un saukt runātājus pie kārtības. "Kāpēc, pie velna, lai jums būtu šādas tiesības? Manuprāt, viss modelis, saskaņā ar kuru "strādniekiem pieder ražošanas līdzekļi", ir mazliet novecojis, vai jūs tā nedomājat?"
"Jā, un, ja jūs uzskatāt, ka ir morāli nepieņemami koledžai lauzt gadsimtiem ilgu tradīciju, lai pārdotu zemi," svītrainā džemperī ģērbies jaunietis ar īsi apcirptiem matiem, kas jau bija sākuši ataugt, uzdeva jautājumu Robam Hedstovam, "kāpēc jūs uzskatāt, ka jums ir morālas tiesības pirkt zemi no koledžas un pēc tam to pārdot, kam vien vēlaties? Vai nav tā, ka neviena no pusēm nedrīkst pārdot zemi, kas bija paredzēta palikt saistībā ar koledžu uz visiem laikiem? Tādas kā laulības." Viņš pasmaidīja, un viņa zēniskajos vaigos iegūla bedrītes: "Nevienam nav ļauts sadalīt, ko saistījis Ričards Deikrs."
Šis komentārs noteica turpmāko sanāksmes toni, jo gan tie, kas tiecās atbalstīt iemītniekus, gan tie, kas uzskatīja, ka koledžas valdes nodomi ir loģiski pamatoti, atklāja nostāju, kurā tie varēja būt vienoti. Koledžu un zemi nedrīkst šķirt. Vienīgā garantija, kas jāsniedz, ir tāda, ka zeme netiks pārdota. Koledžai jāpaliek vai jābeidz pastāvēt kā vienam veselumam — izklaidus zemes gabali un Solsteras koledža ir viens veselums.
"Koledžas rīcības plāna komitejā bija ierosinājums," atkal ierunājās Dominiks Volterss-Rasels, kad jautājumu un atbilžu gūzma bija izsīkusi, "ka koledžai un iemītniekiem ciešāk jāsadarbojas, jāveido kopuzņēmumi, kuros koledžai jāsedz kapitāla izmaksas un jāsadala peļņa ar iemītniekiem. Šķiet, ka tas ir konstruktīvāks veids, kā gūt ienākumus no koledžas zemes."
Viņa vārdiem sekoja entuziasma pilna piekrišana, un Demija, parau- dzījusies uz Robu Hedstovu, varēja spriest, ka viņš zina — tagad viņš negūs atbalstu no studentiem rīcībai, kas būs vērsta pret valdi.
Volterss-Rasels atkal ierunājās. "Tā kā bija ieteikums sarīkot pārrunas, nebija formālu priekšlikumu, par kuriem būtu jārunā abām pusēm. Tomēr es domāju, ka būtu labi, ja studentu palāta tagad, kad esam uzklausījuši abas puses, pieņemtu kādu paziņojumu."
Pārkarsušajā telpas gaisā atbalsojās pieklusināta piekrišanas murdoņa.
"Piemēram, šādu," viņš apklusa, mirkli pārdomājot. "Studentu palāta vēlētos redzēt ciešākas darba attiecības, ieskaitot, ja iespējams, koledžas valdes un koledžas īpašumu nomnieku kopuzņēmumus. Tās jāīsteno kā daļa no jaunās virzības pretī ciešākai to cilvēku kopienas apziņai, kas ir saistīti ar koledžu."
Demija juta, ka viņas vaigi vai plīst no smaida, kad studenti ar paceltām rokām šo priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Tas būs lielisks materiāls nākošajam blogam.
Uz ietvēm un asfalta mirdzēja laternu atspīdumi, kad viņa izgāja pa ziemeļaustrumu arku un nonāca uz Romangeitas. Lietus bija mitējies, un Demija pasmaržoja gaisu, izbaudīdama tā vēso svaigumu pēc studentu palātas atpūtas telpas mitrā siltuma. Atpūtas telpā bija jau gadiem ilgi stingri noliegts smēķēt, tomēr senu dūmu smaka mitruma ietekmē sūcās no paklājiem un sasprēgājušās mēbeļu ādas, un tā apvienojumā ar mitrām drēbēm un kosmētikas smaržām, kas izplūda gaisā no valgas ādas, bija radījusi mazliet nomācošu atmosfēru.
Vakara iepirkšanās bija beigusies jau vairāk nekā pirms stundas, un ielas bija pilnas ar krogu apmeklētājiem. Universitātes bibliotēka strādāja līdz pusvienpadsmitiem, un studenti, kam bija nepieciešams disciplinēts klusums ārpus savām mājvietām vai kopmītnēm, to izmantoja. Dažu koledžu bibliotēkas, viņai bija teikts, var būt pārāk pilnas nopietnam darbam vēlā vakarā.
Vēl viens skaudības dūriens: ko viņa darīja astoņpadsmit gadu vecumā? Maiklvelā cieta no sala pārdarījumiem un uzzināja par dārzeņiem vairāk, nekā jelkad bija vēlējusies, baidīdamās pasākt ko jaunu, ja nu Anna mēģinātu sazināties ar viņu no kādas pasaules daļas, kuru tobrīd iepazina.
Demija joprojām nēsāja līdzi Annas fotogrāfiju. Ikreiz, pērkot jaunu maku, viņa pārliecinājās, ka tajā ir mazs, drošs nodalījums, kurā var ievietot pirmās mīlestības pases izmēra fotogrāfiju. Vai viņas tumšie mati joprojām bija gari un zīdaini? Vai viņa ir saglabājusi slaido, lokano stāvu, dejotājas ķermeni? Ar kņudoņu saules pinumā Demija atcerējās, ka viņu gandrīz vienādais garums neradīja nepieciešamību noliekties, lai saskūpstītos, ka rokas gluži dabiski apvijās ap otras vidukli, kad abas gāja līdzās. Viņai ar Kacu tas neizdevās, jo Kaca bija gandrīz galvas tiesu garāka, viņas roka allaž apvija Demijas plecus.
Demija zināja, ja Anna atgrieztos viņas dzīvē, viņa atteiktos no visa, lai Anna tur paliktu. Viņa tikpat noteikti zināja, ka tas nekad nenotiks. Demija nešaubījās, ka Anna viņu mīlēja, taču šī mīlestība bija nepietiekama, lai atsvērtu nepieciešamību nepārtraukti pārvietoties.
Ceļošana kopā ar viņu bija iespējamība līdz pat brīdim, kad Anna izkala plānus un nelūdza Demiju kļūt par daļu no tiem. Demija bija pārāk lepna un pārāk sāpināta, lai lūgtu sev vietu blakus viņai.
Garām pagāja pārītis, vīrietis bija apskāvis sievietes plecus, bet viņa bija ielikusi roku viņa džinsu aizmugures kabatā. Demija uzsmaidīja, un viņi atsmaidīja. Viņa iztēlojās, ka tie abi ejot cenšas saprast, vai pazīst viņu. Demija zināja, ka ar savu gludo ādu un nelielo augumu varēja itin viegli tikt uzskatīta par studenti. Viņa uzreiz pateicās mātei par nodotajiem gēniem, kas ļāva izskatīties jaunai. Maca — Maricela — vienmēr bija teikusi saviem bērniem, ka rasu sajaukšana rada patiesi skaistus cilvēkus. "Jums ir labākais no mums abiem," viņa teica tā, itin kā citāds viedoklis nebūtu iespējams.