Demijai bija tikai viena mātes fotogrāfija, pienācīgs fotosalonā pirms viņas un Džimija dzimšanas uzņemts portrets. Tajā māte izskatījās kā afrikāņu karaliene, viņas brūnganā rietumindietes āda bija vēl tumšāka daļēji apgaismotajā profilā un zods pacelts lepnumā vai spītā. Viņas pilnīgās lūpas bija mazliet pavērtas, itin kā viņa grasītos runāt vai tikko būtu runājusi, un nāsis bija iepletušās. Maricela nebija skaista, taču viņa bija pārsteidzoša sieviete, kuras personība skaidri izpaudās sejas izteiksmē un uzvedībā.
Demija zināja, ka tieši māte aizveda ģimeni uz kopienu. Tonijs būtu devies jebkur, lai sekotu sievietei, kas nebija viņa sieva, bet bija gara radiniece un viņa bērnu māte. Devies jebkur, taču, iespējams, nebūtu darījis jebko; Demija nespēja iztēloties, ka viņš atsakās no savas ķīmiskām vielām uzlabotās dzīves un atrod darbu.
Viņas melanholisko domu plūdumu pārtrauca mobilā telefona ieči- vināšanās. Viņa parakājās mēteļa kabatā un atvēra to. Ekrānā vīdēja Nīla vārds.
"Cau, kas jauns?"
"Tobijs. Viņš nomira dienu pēc Džona Deikra nāves."
Demija ieradās Nila katedrāles birojā aizelsusies.
Viņš apsēdināja Demiju pie rakstāmgaldu vietā, kuru bija aizņēmis, kad viņa iebrāzās pa durvīm. Viņš atvēra atvilktni, izņēma kokvilnas cimdu pāri, identisku tam, kuru valkāja pats, iedeva to viņai.
Kamēr Demija vilka cimdus, Nīls noliecās pār viņas plecu un pielika pirkstu manuskriptam uz galda.
"Te." Demija vēroja viņa pirkstu, kas izsekoja rindiņai nesalasāma raksta latīņu valodā. "Kaintonu kroplis guļ miris, noslīcis plūdos. Esmu pavēlējis visiem pilsētas priesteriem neapbedīt viņu saskaņā ar kristiešu rituāliem. Tas nav piemēroti. Viņa tēvs nožēlos ķecerības, ja vēlas, lai viņu dēlu ap- bērē ar pienācīgu ceremoniju."
"Ko tas nozīmē?"
"Tas nozīmē," Nīla balsī jautās gan uztraukums, gan nosodījums, "ka priors mēģināja nospiest Saimonu no Kaintonas uz ceļiem."
"Tātad Tobijs noslīka," viņa sacīja, kad viņš bija atkārtoti nolasījis fragmentu, "un priors nepasaka, kā tas notika."
"Tieši tā."
"Ir kādi pavedieni?"
"Nē. Taču jādomā par kādu Deikra atriebības uzbrukumu. Vai varbūt mūrnieki domāja, ka Deikrs varētu apturēt būvniecību, tāpēc viņi mazliet izlīdzināja rēķinus. Mūrnieki bija neticami māņticīgi, viņi, iespējams, noticēja visām tām valodām, ka Kaintonu bērns ir nolādēts. Pat ja jaunais Deikrs gāja bojā nelaimes gadījumā, mūrnieki, iespējams, vainoja Tobiasa ietekmi."
Demija raudzījās uz viņu. "Un tāpēc viņi, iespējams, nogalināja viņu, iemeta upē?"
"Tam nevajadzēja būt tik dramatiski, vajadzēja vien mazliet pielikt pirkstu izšķirošā brīdī, neviens nelec ūdenī, jo viņi nevar atrast cilvēku, kas prot peldēt, upe ir pārplūdusi… Ak, Dievs, Kaintona kungs, mēs neko nevarējām darīt, cik žēl… roku lauzīšana, exeunt omnes."
Demija sagrozījās krēslā.
"Un ja nu to neizdarīja mūrnieki vai Deikrs?"
"Pasaki priekšā, kas tad."
Demija mirkli klusēja, pētīdama galda virsmu. "Kā tev šķiet, vai Kain- toni ticēja, ka viņu dēls ir nolādēts?" viņa beidzot pavaicāja.
Nīls raustīja auss ļipiņu. "To nav iespējams pateikt, vai ne?" Viņš raudzījās uz Demiju, taču viņa vairījās no skatiena. "Ko? Tu domā, ka Saimons un Gvineta iemeta viņu upē?"
Viņa, juzdamās neērti, paraustīja plecus. "Es nezinu, bet ja nu Deikrs teica: "Viss, tu vairs nepiedalīsies celtniecībā, es nespēju paskatīties uz tevi, neatceroties, ka tavs dēls nogalināja manējo," — vai ko tamlīdzīgu?"
"Ko? Tātad Saimons nosprieda, labi, viņš ir kroplis un viņu, iespējams, ir apsēduši ļaunie gari, kas gan skums pēc viņa — tas īstenībā būs atvieglojums — tādā garā? Tā tu domā?"
"Vai tev tas šķiet ticami?"
"Es nezinu. Kā tu domā?"
Piecdesmit viens
Solsterā, 1394. gada pavasaris
Mēnesis, kamēr viņi gaidīja, kad Civilajā tiesā tiks izskatīta lieta, Saimonam un Gvinetai bija auksts un kluss. Viņa, skaudīgi paslēpusi skumjas no vīra zem kvēlojoša dusmu aizsega, veica ikdienišķos darbus un sēroja vienatnē, juzdama, ka sirdī briest smags sāpju kamols.
Saimons, salīcis zem vainas apziņas smaguma, aizbrauca no pilsētas. Par spīti bargajam salam un ledainajam gaisam, viņš vienatnē devās pāri valstij pie saviem mūrniekiem Kaintona un akmeņiem, kas viņu tur gaidīja, trīs dienu jājienu uztverdams kā vēlamu grēka nožēlošanu.
"Būšu prom, iespējams, divas trīs nedēļas," viņš bija teicis.
Gvineta salocīja tīru kreklu un ielika to linu maisā, stingri paraudama auklu, pirms iebāza to seglu somā. "Tad negaidīšu tevi ātrāk," viņa teica, ar grūtībām pacēlusi un pastiepusi viņam ādas somu.
Viņš to paņēma. "Vai novēlēsi man laimīgu ceļu, Gvinet?"
Viņa palūkojās uz viņu, abu skatieni sastapās uz īsu, sāpīgu mirkli.
"Laimīgu ceļu, Saimon."
Pēc viņa aizbraukšanas laiks kļuva sliktāks un zemi klāja bieza sniega kārta, virs kuras pūta ledains, mainīgs vējš; bet, ja Gvineta baidījās par vīru, viņa neizteica savas bailes nevienai dzīvai būtnei.
Kad viņš atgriezās baržā, kas, ar ūdeni piesmēlusies un smagi piekrauta, dziļi grima upē, Saimons bija kļuvis kalsnāks un sirmāks, un viņš bija salīcis, jo drēbes, kas dienām ilgi bijušas mitras, spieda viņu uz leju.
Pēc tam katru jaunu dienu viņš sēdēja uz sola klusajā un pamestajā strādnieku apmetnē, darbodamies ar āmuru un kaltu. Lai gan mūrnieks viņā kliedza, ka viņam jāpabeidz koledža, tomēr tēvs, kas viņš agrāk bija, nezināja, vai viņš ir pelnījis tādu žēlastību, un bija nolēmis izturēt gaidīšanu.
Dienā, kad Pīrss Motiss nosauca viņam datumu, kad tiks noklausīta viņu lieta, Saimons tuvojās Gvinetai ar lūgumu.
"Vai atnāksi man līdzi uz apmetni, Gvinet?" viņš jautāja. "Man tev kaut kas jāparāda."
Savulaik viņa būtu nometusi darāmo un acumirklī sekojusi; tagad viņa klusēdama pabeidza izskatīt ģimenes pārtikas krājumus, iekams atbildēja vīram.
"Ko tu man parādīsi?"
"Tas atrodas apmetnē."
Gvineta atvēra muti, lai sāktu gausties, taču Saimons aizsteidzās viņai priekšā. "Gvinet, lūdzu. Lūdzu, neliedz man to."
Sieva pamāja un piecēlās, un Saimons vadīja gājienu no mājas uz apmetni. Klusējot viņi devās pa aukstajām un dubļainajām pilsētas ielām, bez komentāriem vai to atzīšanas paciezdami skatienus — dažus līdzjūtīgus, dažus ziņkārus, dažus atklāti naidīgus-—, kas tika vērsti uz. viņiem no visām pusēm.
Saimons apstājās pie apmetnes un pagriezās pret Gvinetu. "Lai gan es nemīlēju mūsu dēlu tā kā tu, Gvinet, es mīlēju viņu, kā pratu — kā prot vīrietis un mūrnieks, kam atņemts dēls, kuru viņš lūdzis."
Gvineta raudzījās uz viņu, taču pat pēc visiem šiem gadiem viņš nespēja saprast, ko pauž sievas sejas izteiksme.
"Pēc Ričarda Deikra nāves man bija sapnis, kurā parādījās Tobijs — ne tāds, kādu pazinām viņu šeit, bet tāds, kāds viņš ir tagad viņpasaulē…"
"Vīzija?"
"Es nezinu. Tu labāk par ikvienu citu zini, Gvinet, ka es neesmu cilvēks, kuram padodas atšķirt sapņus no vīzijām." Viņu skatieni sastapās un nenovērsās. "Taču kopš brīža, kad pamodos, es sapratu, kas man jādara."
Gvineta aizdomīgi samiedza acis, taču Saimons atgrūda vaļā apmetnes durvis un iegāja iekšā. "Nāc," viņš teica. "Nāc un paskaties."