Gvineta sekoja viņam apmetnes nespodrajā gaismā, turēdama kleitas apakšmalu virs putekļiem un lauskām, ko Saimons nebija izslaucījis. Vai viņa, Saimons prātoja, ir saviļņota no pazīstamajām izžuvuša koka, akmeņu kalšanas putekļu un ieeļļotu instrumentu smaržām? Viņa daudzus mēnešus nav šeit bijusi, vai viņu pievelk būvniecība, radīšana, uz ko pēdējos astoņus gadus bijusi vērsta viņu dzīve?
Saimons aizveda viņu līdz stūrim, kur pretī logu aizvirtņiem sienā stāvēja akmens tēls. Pagājis garām statujai, Saimons atvēra aizvirtņus, ielaida telpā auksto, vājo āra gaismu un ar rokas mājienu aicināja Gvinetu nostāties viņam līdzās.
Bikli aplicis roku viņas pleciem, viņš klusi teica: "Tas ir Tobijs, kādu viņu redzēju sapnī."
Gvineta raudzījās uz statuju. Ilgi viņa palika nekustīga, un ar šo sastingumu Saimonam pietika, lai saprastu, ka viņa cīnījās ar kaut ko viņam neizprotamu sevī. Viņam izmisīgi bija nepieciešama viņas reakcija; viņš bija gaidījis daudz ko, sākot ar asarām un beidzot ar noliegumu, taču ne šādu klusumu.
"Tātad," viņa beidzot teica neskanīgā un nedzīvā balsī, "viņš ir kļuvis par zēnu, kādu tu vienmēr vēlējies, Saimon, — par nevainojamu zēnu."
"Tādi mēs visi būsim debesīs!"
"Bet tas nav viņš\ Tas nav mans Tobijs!"
Un piepeši viņš saprata — Gvineta ir greizsirdīga. Tobijs bija atteicies no viņas un atdevis dzīvību par savu necienīgo tēvu. Šī vīzija par Tobiju bija vīzija par pilnību, kas dzīvoja viņa raustīgajā, saliektajā, mulsinošajā ķermenī, tā bija vīzija par dvēseles dižumu, kas atklājusies viņā ar spēju piedot un izdarīt vienīgo, ko viņš, būdams mūrnieka dēls, spēja, lai pasteidzinātu tēva celtniecību. Gvineta vēlējās savu kroplo zēnu, to, kuru mīlēja par spīti nepilnībai, zēnu, kuru, viņasprāt, bija sapratusi, kad neviens cits uz viņu neskatījās.
"Gvinet, tu nepajautāji, kādēļ viņš stāv šādi un uz ko viņš raugās."
Viņa ar neizdibināmu sejas izteiksmi, saraukusi pieri, pievērsās Saimonam.
"Viņš raugās uz savu otro "es", uz savu pasaulīgo "es", cenšoties redzēt sevi tādu, kādu viņu redzēja citi," Saimons sacīja. Satvēris Gvinetas roku, viņš aizveda sievu uz otru apmetnes galu, kur atdarīja un atvēra aizvirtņus. Uz grīdas nolaidās gaismas lāma, apspīdot vēl vienu statuju. Gvineta lēnām piegāja pie tās, acis neatraudama no noapaļotā apveida. Nokritusi ceļos, viņa vilka pirkstu pa kalumu, izsekodama rāmja izliekumam, akmens rokām, aizsegtajai acij.
Beidzot, beidzot viņa pievērsa no asarām mitro seju Saimonam. "Kur tu novietosi statujas?"
"Koledžā, virs pagalma, kurā stāv astoņstūru zāle."
"Un ja tiesā neatzīs dāvinājumus?"
"Tad," viņš vienkārši sacīja, "es izdomāšu ko citu."
Piecdesmit divi
Kam: Demijarainbow@hotmail.com No: KacaKempbela@hotmail.com Temats: Nīls Gordons
Demij, man šķiet, ka es tieku turēta neziņā… Vai Nīls ir Solsterā un strādā kopā ar Tevi pie sienas gleznojuma? Runā ar mani, lūdzu.
Demija, kurai sūrstēja acis no negulēšanas, aizvēra ārdurvis un izgāja pavasara rīta nenoliedzami spožajā saules gaismā. Visa bezmiega nakts bija par īsu, lai uzrakstītu apmierinošu atbildi uz Kacas elektronisko vēstuli. Lai gan sākumā viņa bija neizpratnē, kā viņas mīļākā atklājusi, ka Nīls ir Solsterā, Demija bija secinājusi, ka Kaca droši vien atvērusi koledžas mājaslapu un izlasījusi jauno blogu, kurā bija norāde uz sienas gleznojuma projekta adresi un Nīla atklājumiem par Tobiju.
Secinājums — Kaca droši vien ir reģistrējusies par projekta dalībnieci — izraisīja negaidītu Demijas reakciju. Lai gan vēl pirms nedēļas viņa būtu ļoti priecīga par Kacas iesaistīšanos darbā Tobijā, tagad viņa jutās, itin kā būtu noticis iebrukums viņas teritorijā un izspiegotas viņas aktivitātes.
Acīmredzot viņas lēmums nesteigties uz Ņujorku, lai gan bija nesis vilšanos Kacai, nebija devis signālu, ka abu attiecības būtībā ir beigušās.
Kaca nebija vienīgais cilvēks, kuru interesēja Demijas bloga saturs. Pēc debatēm sekojošajā nedēļā tas bija piesaistījis ievērojamu interesi.
Kad Demija kavējās pārdomās par zemes īpašnieka un nomnieku attiecībām, kas pastāvēja starp koledžu un cilvēkiem, kuri apstrādāja tās īpašumus, un prātoja, vai tas liecina par pārmaiņām uztverē no šķiru cīņas uz kopīgu uzņēmējdarbību, komentāru sadaļu pārpludināja ieraksti, kuru saturs variējās no stingra kursa marksisma-ļeņinisma līdz sirsnīgiem un mīļiem priekšstatiem par cilvēku brālību.
Kad viņa pavēstīja jaunumus par Tobija Kaintona nāvi tik drīz pēc Džona Deikra bojāejas un izteica minējumus par to, kā astoņgadīgs, fiziski nepilnīgs bērns varēja noslīkt pārplūdušajā Greilingas upē, atbildes variējās no gariem pārspriedumiem par bērnu mirstību viduslaikos līdz sazvērestības teorijām, kuru pamatā bija Baznīca kā raganu medību perēklis.
Tagad, nedēļu pēc notikumiem studentu palātas atpūtas telpā, viņa devās uz koledžu, droši zinādama, ka nebūs jāstājas pretī īres streika dalībnieku izaicinājumam nedz Romangeitā, nedz Tobijas pagalmā. Pāris dienu laikā pēc debatēm streikotāju skaits ātri vien bija sarucis līdz apaļai nullei.
Kad pavērās skats uz Tobiju, Demiju piepeši iztrūcināja mobilā telefona zvans. Parakājusies somā, viņa to atvēra.
"Hallo?"
"Demij, vai jau esi izgājusi no mājām?" Norisa balss izklausījās mierīga un savaldīga.
"Jā, esmu Romangeitas galā."
"Nu, sagatavojies. Koledža ir izdemolēta."
Bija ļaunāk, nekā viņa bija iztēlojusies tajos pāris mirkļos, kamēr noskrēja atlikušo ceļa gabalu līdz Tobijai. Ar sarkanu pūšamo krāso uzrakstītās neķītrības uz pagalma akmens plāksnēm un sadauzītās laternas ap Astoņstūri Demiju nepārsteidza, tomēr viņa nebija sagatavojusies tam, cik ļoti būs izpostīta pati ēka.
Lielās zāles plašie logi, kuru stikli bija pārcietuši reformāciju, republikas laikus un Otrā pasaules kara bombardēšanu, bija iznīcināti. Pār palodzēm nokarājās vai ieliecās iekšup sadauzīts un savijies svina dzīslojums, norādot, kādā trajektorijā lidojuši mestie priekšmeti, kas bija izsituši stiklus un saliekuši metālu.
Pacēlusi trīcošu roku, lai apturētu Norisu, Demija klusējot apgāja apkārt Astoņstūrim, neko neievērojot pagalmā, jo visu uzmanību bija pilnībā koncentrējusi uz izpostīto ēku.
Visi logi bija vienādā stāvoklī. Dažas mazas rūtis, no kurām pāris bija neskartas, bet kuru lielākā daļa bija saplīsusi, pāri paliekot vien robainiem gabaliem, turējās pie svina rāmja logu malās un stūros, kur bija ciļņa rotājumi; pārējais bija sašķaidīts. Zaļganā stikla, ar ko Saimons no Kaintonas bija iestiklojis milzīgos logus un ko saturēja svina līstes, vairs nebija.
Sanākušā pūļa vidū Astoņstūris izskatījās vecs, pamests un cienību zaudējis, kā astoņdesmitgadīga hercogiene, kuras nelokāmo uzvedību vienā mirklī iznīcinājis vardarbīgs uzbrukums.
Pienāca Noriss un klusēdams nostājās līdzās.
Demija pagriezās pret viņu, aizkustināta par viņa taktiskumu, bet apzinādamās, ka viņš ir satriekts tikpat lielā mērā kā viņa, ja ne vēl vairāk.
"Kā izskatās iekšpusē?" Jautājums nez kāpēc izklausījās šokējoši banāls, pārāk prozaisks.
Noriss pakratīja galvu. "Es nezinu. Kad piezvanīju policijai, viņi man lika neiet iekšā un neļaut ieiet nevienam citam." Viņš pacēla acis, viņa sejā bija redzams apvaldīts niknums un izmisums. "Domāju, ka iekšā ir gatavais posts. Stikli, ķieģeļi — vien ceri, ka, Dieva dēļ, sienas gleznojums nav cietis."