Pēc viņas vārdiem Demijai no bažām uzmetās zosāda.
Policijas noskaidrotie fakti bija vienkārši.
Ap pulksten pustrijiem naktī jauniešu banda, apbruņojusies ar iepirkumu ratiņos saliktiem ķieģeļiem, ienāca koledžā. Saskaņā ar acīm redzami labi pārdomātu un apsvērtu plānu četri no viņiem ielidināja Lielās zāles logos ķieģeļus, izdauzot gan lielās, gan mazās rūtis. Cietuši ari logu rāmji un ciļņu rotājumi, kā ari sienas abpus logiem. "Šķiet, ka viņu metieni nav bijuši ļoti precīzi," atbildīgais seržants noteica, mēģinādams atvieglot gaisotni.
Tostarp divi palikušie jaunieši bija izsituši pagalma halogēnu lukturus un ar krāsu uzpūtuši neķītrus grafīti uz celiņu plāksnēm. Tas viss aizņēma mazāk nekā divas minūtes, pēc kā jaunieši, kurus iztraucēja pāris niknu, puskailu studentu, kas dzinās tiem pakaļ, metās bēgt, atstājuši iepirkumu ratiņus, kuros joprojām atradās daži neizmesti ķieģeļi.
Lielākā daļa notikušā bija uzfilmēta ar telefona videokameru: kāda studente, trokšņa pamodināta, nevis metās virsū vandaļiem, bet bija pietiekami saprātīga, lai ierakstītu posta darbus no pirmā stāva loga, un policija bija paņēmusi viņas telefonu, lai izanalizētu uzfilmēto materiālu. Viņi arī, kā ierasts, pārbaudīja, vai uz ratiņiem nav atrodami pirkstu nospiedumi, lai gan tā vien šķita, spriežot pēc sliktas kvalitātes attēliem, ko bija uzņēmusi telefona kamera, ka jaunieši bija uzvilkuši cimdus.
Izrādījās, ka postījumi centrālajā ēkā bija mazāki, nekā varēja domāt. Uz diviem ēdamzāles galdiem bija palikušas švīkas no mestajiem ķieģeļiem, un bija salauzti un ieroboti grīdas dēļi, taču, par laimi, ķieģeļi, izlidojot caur stikliem, kurus saturēja svina līstes, bija zaudējuši inerci un nesasniedza sienas gleznojumu.
Par spīti visām policijas pūlēm nelaist-cilvēkus nozieguma vietas tuvumā, Tobijas studentiem nevarēja liegt pulcēties mazos bariņos Astoņstūra pagalmā. Šķita, ka vandalisma apjoms ikdienas ritmu padarīja par nepiemērotu, pat bezjūtīgu, un visu rītu tobieši plūda no bibliotēkām un auditorijām uz pagalmu, kur sastājās ap to ārpus policijas kordona.
Demija un Dominiks Volterss-Rasels organizēja šo nenoteikto vajadzību kaut ko pasākt. Demijas kabinets kļuva par pagaidu operāciju telpu, un tur tika nogādāti visi pieejamie klēpjdatori, lai pieslēgtos administrācijas ēkas bezvadu tīklam. Pēc tam studentu komandām tika izdalīti saraksti ar agrāko biedru elektroniskā pasta adresēm, lai sazinātos ar viņiem, pavēstot jaunumus par vandalismu un lūgtu palīdzību.
"Es jums nediktēšu standarta tekstu," Demija sacīja brīvprātīgajiem. "Vienkārši stādieties priekšā, paskaidrojiet, kā mājaslapā atrast fotogrāfijas un pastāstiet, kā jutāties no rīta, kad ieraudzījāt koledžā notikušo. Personīgie pārdzīvojumi vienmēr iedarbojas spēcīgāk nekā oficiālie paziņojumi.
Un neaizmirstiet norādīt viņiem, cik taktiski vien iespējams, uz ziedojumu lappusi mājaslapā. Ai, un sakiet, ka jūs to darāt tāpēc, ka jums šķiet, kaut kas ir jādara, nevis tāpēc, ka jums tā likts. Tas nāks par labu, jo atbilst patiesībai un, iespējams, pamudinās cilvēkus pašiem kaut darīt." Piemēram, iedot mums daudz naudas, viņa sevī piebilda.
Kad policija bija atbrīvojusi virtuves un ari pārējo Astoņstūri, Demija aizsūtīja vienu brīvprātīgo paņemt no studentiem, kas dzīvoja Astoņstūra pagalma kopmītnēs, pietiekamu daudzumu krūžu un cerēja, ka automāts tiks galā ar pieprasījumu pēc nebeidzamas kafijas straumes. Cits izpalīdzīgs students tika nosūtīts uz tuvāko veikalu pēc uzkodām. Tostarp Demija papildināja blogu.
Tobijas blogs
Tobijai šī nav laba diena. Tie, kuriem ir saikne ar mūsu agrāko biedru tieš- saistes tīklu, droši vien zina, kāpēc, jo studenti — brīvprātīgie — visu dienu sūta elektroniskās vēstules, atsaucoties uz pagājušās nakts postījumiem.
Tie, kuri nezina, var redzēt, ko kaitnieki nodarījuši Astoņstūrim un pagalmam, noklikšķinot [šeit].
Bet, lai gan sacīju, ka šī ir drausmīga diena, tā izrādās arī aizkustinoša un neparasta diena, diena, kas arvien vairāk pārliecina mani par to, ka Tobija nav tikai vieta, kurp jaunieši dodas, lai trīs vai četrus gadus studētu, — Tobija uz šiem gadiem kļūst par mājām. Nevis tāpēc, ka viņi tur ēd, guļ un strādā, bet tāpēc, ka sāk ticēt — viņi šeit iederas, tā ir viņu koledža, viņi padara koledžu par to, kas tā ir. Un ne tikai uz šiem pāris īsajiem gadiem, bet uz visiem laikiem. Vienreiz kļuvis par tobieti, tu vienmēr būsi tobietis.
Viņi vēlējās kaut ko darīt. Kaut gan dažiem drīz vien būs gala eksāmeni un tiem jāgatavojas, priekšplānā izvirzījās vēlme cīnīties pret ēkas demolēšanu pašā koledžas sirdi.
Jo netika jau sadauzīts tikai stikls, lai cik tas senatnīgs vai naudā nenovērtējams, tika sagrauts miera pilnais pieņēmums par saskaņu starp
šo vietu un pilsētu, kurā tā vienmēr bijusi iemīļota koledža, mājas pašai Solsterai.
Sešu jauniešu rīcība ir uzdevusi smagu jautājumu par šīm attiecībām, un šeit, Tobijā, neviens īsti nezina atbildi, jo šķiet, ka nodarījums nebija nejaušs. Ķieģeļus vajadzēja sagādāt lielā daudzumā, iepirkumu ratiņus vajadzēja nozagt, un tad tas viss tumsas aizsegā bija jāaizved uz Astoņstūra pagalmu.
Neviens no grafiti uz celiņu plāksnēm nenorāda uz kādu motīvu un sūdzibu, taču policijai ir aizdomas, ka tas saistīts ar koledžas finansiālajām nepatikšanām.
Kas zina?
Es zinu tikai to, kā tas iespaidoja mani. Studenti nav vienīgie, kas Tobiju uzskata par savām mājām. Man jāatzīst, ka Astoņstūrim nodarīto uztvēru kā rupju, personisku apvainojumu. Stiklu izdauzīšana, simtiem vēstures gadu iznīcināšana ir nieks salīdzinājumā ar sajūtu par apgānīšanu, ar to, ka cilvēki ierodas šajā vietā, kur valda atklāta uzticība bez durvīm vai apsardzes, un tik galēji nodod šo uzticību. Tas man izraisa sirdssāpes.
Esmu sapratusi, ka uzskatu Tobiju par svētnīcu ne tikai zinātniekiem un pasniedzējiem, ne tikai koledžas personālam, par kura daļu esmu lepna būt, bet arī pilsētai. Koledža, iespējams, ir akadēmiski elitāra, taču tā neaizver durvis nepiederošo priekšā, koledžā nav zīmes "Ienākt aizliegts", tajā nav tādu ierobežojumu kā "Tikai biedriem". Šurp var nākt ikviens, un viņam netiks veltīti greizi skatieni, šeit ikviens var skatīties, apbrīnot, brīnīties un tiekties.
Bet pagājušonakt šeit ieradās seši cilvēki ar ķieģeļiem un krāsu baloniņiem. Viņi skatījās, nicināja, noniecināja un apzākāja šo vietu. Un tādējādi nabadzīgāki esam kļuvuši mēs visi — ieskaitot viņus.
Ievietojusi rakstu, viņa staigāja pa istabu, lasīdama elektroniskās vēstules.
Tātad, izņemot šoku, ko visa šī nejēdzība nozīmē koledžai? Finansiāli tā ir katastrofa. Tā kā ēka ietilpst 1. kategorijā, apdrošināšana pret
noziedzīgiem postījumiem, kas tādēļ vienmēr bijusi pārmērīgi dārga, nekad nav uzskatīta par prioritāti, vēl jo vairāk tāpēc, ka vēsturiski Solsterā ir miermīlīga pilsēta. Stikla nomainīšana un atgriešanās 1. kategorijā izmaksās desmitiem, ja ne simtiem tūkstošu mārciņu…
Tobijas pašreizējais finansiālais stāvoklis padara šo bezjēdzīgo posta darbu par potenciāli katastrofālu, un koledža nepārprotami būs arvien vairāk spiesta pieņemt Nortgeitas superkoledžas plānu. Es, piemēram, uzskatu, ka Tobijai un Solsterai tā būs ļoti skumja diena, ja tā notiks.
Lūdzu, lūdzu, sniedziet tagad finansiālo atbalstu! Gadā to absolvē septiņdesmit divi tobieši, un, ņemot vērā tikai pēdējo četrdesmit gadu absolventus, tie ir 2880 cilvēki, ļa katrs iedotu vien 10 mārciņu mēnesī, gadā sanāktu 345 000 mārciņu, ļa tikai puse no ļums iedotu 10 mārciņu, ar 172 000 mārciņām, iespējams, pietiktu, lai samaksātu par logu remontu.