Lūdzu, apdomājiet to! Neesiet tā puse, kura visu atstāj otras puses ziņā.
Studenti, Demija nodomāja, bija gatavi būt daudz atklātāki nekā viņa. Pat organizējot ārkārtas aicinājumu, viņai nebija pieņemami lūgties; jaunos tobiešus nekavēja šādi ierobežojumi.
Neizbēgami, ka mediji kāri atspoguļoja postu. Avīžu reportieri grozījās koledžas teritorijā, meklējot faktus un uzklausot valodas, tiklīdz Tobijas pagalmā ieradās policijas nozieguma vietas izmeklēšanas komanda, un Demija darīja visu iespējamo, lai pasniegtu uzbrukumu kā noziegumu ne tikai pret Tobiju, bet pret pašu pilsētu un tās reputāciju, kuras pamatā bija harmoniskas attiecības starp pilsētu un studentu pilsētiņu.
Agrā pēcpusdienā no sardzes namiņa piezvanīja Bobs un pateica, ka ieradusies Ebija Denjelsa un viņas televīzijas komanda. Paskatījusies pa logu, Demija klusi izdvesa lāstu.
Studenti pacēla galvas, un Dominiks Volterss-Rasels pajautāja: "Ko?" "Kāds pārsteigums, ieradies Ians Bērds, lai pateiktu, kāds briesmīgs notikums," Demija pamāja pa logu uz pagalmu, kur Nortgeitas prezidents sekoja filmēšanas grupai.
Viņa noskrēja pa trepēm pagalmā, un viņai, bez vārdiem pārmijot skatienus, sekoja viss pulciņš, kas rakstīja ārkārtas vēstules.
Demija sveicināja Ebiju Denjelsu ar piesardzīgu draudzīgumu. Vietējās televīzijas stacijas atraidīšana, no sabiedrisko attiecību viedokļa, nebūtu labs gājiens, taču tas, ka reportiere ieradusies kopa ar Ianu Berdu, norādīja uz darba kārtību, kas Demijai nebija pa prātam.
"Vai doktors Noriss ir tuvumā?" F.bija Denjelsa lūkojās apkārt, itin kā gaidītu, ka Noriss parādīsies aiz studentu mugurām.
Tā kā apstiprinājās Demijas aizdomas, ka Ebija vēlas sarīkot Norisa un Bērda tikšanos aci pret aci, viņa satvēra reportieri aiz elkoņa un centās pavilkt sāņus.
"Klau, Ebij, pēc visa notikušā mums patiešām nevajadzētu Kaintona un Deikra koledžu padarīt par aģitācijas vietu…"
Ebija vēsā mierā atbrīvoja elkoni no Demijas tvēriena un uzmeta viņai skatienu, kādus mēdz veltīt leijerkastniekiem un viņu mērkaķiem. "Bet vai tad koledža nav tieši tas, ko?" viņa pavaicāja. "Kā tu domā, ja jau nomnieki ir tik sadusmoti par valdes nevēlēšanos risināt sarunas, ka ķeras pie šādas rīcības, tad, manuprāt, mums jāapšauba atbildīgās personas saprātīgums?"
"Pagaidi, pagaidi!" Demija pacēla roku. "Nav nekādu pierādījumu — pat ne pavedienu —, ka vainīgi ir nomnieki!"
"Kas vēl varētu būt tik aizkaitināts, lai izdarītu ko tamlīdzīgu?"
Demija nervozi palūkojās uz videokameru. "Vai kamera ir ieslēgta?"
"Klau, vai vari, lūdzu, pateikt Norisam, ka esmu šeit?"
"Ebij, es nedomāju, ka…"
Ebija Denjelsa strauji pagriezās un pamāja kādam studentam.
"Vai vari aiziet un pateikt Norisam, ka esmu šeit?"
Demija apgriezās un pakratīja galvu studentu pulciņa virzienā, jo nezināja, kurš no viņiem tika uzrunāts. Atkal pagriezusies pret Ebiju, viņa no aizmugures kabatas izvilka mobilo telefonu.
"Es pateikšu Norisam, ka tu esi šeit," viņa sacīja, "lai gan nevaru garantēt, ka viņš šobrīd ir brīvs. Vari iztēloties, cik viņš ir aizņemts ar policiju un tā tālāk."
Reportiere stīvi nolieca galvu, tad pagriezās un palūkojās uz Bērdu.
"Ser Ian," Demija dzirdēja viņu sakām, kad Noriss atsaucās, "kamēr gaidām doktora Norisa atbildi, varbūt jūs varat paust savus uzskatus par šeit notikušo?"
Demija, pievērsusi uzmanību Norisa balsij, tikai pa pusei aptvēra turpmākos notikumus.
"Nē," viņa dzirdēja autoritatīvu balsi.
Izstomījusi pāris steidzīgu frāžu koledžas direktoram, Demija beidza sarunu, aizvēra telefonu un ieraudzīja, ka starp žurnālisti un viņas svītu stāv Dominiks Volterss-Rasels.
"Intervija ar seru Ianu notiks ārpus koledžas mūriem, ja neiebilstat." Viņa sīkais augums itin nemaz nesamazināja gados jaunā studentu palātas prezidenta dabisko autoritāti. "Seram Ianam šai koledžā nav amata, viņš ir skaidri izteicies, ka nevēlas ar to būt saistīts pieņemtā veidā, tādēļ viņam nav tiesību šeit stāvēt un izteikt savu viedokli. Ja gribat viņu intervēt, es vēlētos, lai jūs dotos uz Romangeitu, kas ir ārpus koledžas teritorijas."
Ebija Denjelsa centās atvairīt viņa aicinājumu. "Neesiet smieklīgs. Nav iespējams intervēt uz Romangeitas ielas — tur ir pārāk skaļa satiksme."
Dominiks aizkavēja reportieres mēģinājumu apiet viņu.
"Tad," viņš turpināja, "es jums un seram Ianam iesaku doties uz viņa koledžu un tur novadīt interviju."
Denjelsa ar sakniebtām lūpām pagriezās pret Demiju. "Vai tu ļausi viņam noteikt, kuru es drīkstu šeit intervēt un kuru ne?"
Demija nevilcinājās. "Jā."
"Bet viņam nav tiesību teikt, kas man jādara!"
"Viņam ir visas nepieciešamās tiesības. Šī ir viņa koledža. Turklāt viņš ir studentu palātas prezidents un tādējādi runā visu studentu vārdā. Taču tas nav galvenais."
Denjelsa apcirtās riņķī un nomurmināja: "Tas ir smieklīgi." Strupi pamājusi filmēšanas grupai, viņa pielika mikrofonu pie lūpām un ierunājās: "Ser Ian, kādas ir jūsu domas par šeit redzamajiem postījumiem?"
Ātri un apņēmīgi Dominiks nostājās starp Bērdu un videokameru.
"Nē," viņš nosvērti teica. "Ne šajā koledžā."
Bērds, nepārprotami saniknojies par šādu rīcību, uzlika rokas Dominikāni uz pleciem, itin kā lai pastumtu viņu malā, bet, pirms viņš paguva to izdarīt, vērojošie studenti sāka kustēties, gluži kā viena nervu impulsa pamudināti, un ieskāva Dominiku, rupji atraudami sera Iana rokas no viņa un atgrūzdami Nortgeitas prezidentu.
"Vai tu filmē?" Demija dzirdēja Denjelsu vaicājam operatoram, bet, iekams vīrietis paguva atbildēt, kameras objektīvu aizsedza roka, neļaujot uzņemt grūstīšanos.
"Es vēlos, lai jūs tagad dotos prom," mierīgi teica Dominiks, uzrunādams seru Ianu Bērdu. "Denjelsas kundze ar filmēšanas grupu var doties jums līdzi vai palikt, bet es vēlos, lai jūs dotos prom."
Bērds klajā naidā blenza uz viņu, taču studentu palātas prezidentu nevarēja pakļaut ar skatienu.
"Lūdzu, tūlīt pat."
Kad Bērds joprojām neizrādīja, ka grasās darīt, kā viņam lūgts, balss no pūļa sāka skandēt: "Bērdu ārā! Bērdu ārā!"
Skandēšanu ātri vien pārņēma visi studenti, un, skanot "Bērdu ārā" un Dominikam Voltersam-Raselam nenovēršot skatienu, sers Ians piepeši apgriezās un izgāja no pagalma.
Piecdesmit trīs
Civila tiesa, Londona, 1394. gada rudens
Lai gan tiesas prāvas jau vairāk nekā trīsdesmit gadu notika angļu valodā, Saimons tikpat labi varēja klausīties procesu franču valodā, tik maz viņš saprata Motisa argumentāciju.
Līdz nebija redzējis pasīko un nenozīmīgo Motisu, tērptu baltajā augstākā tiesas ierēdņa mantijā, un vērojis, kā viņš ar Ralfa Deikra advokātu apsēžas, Saimons nebija aptvēris, cik augstu vietu Londonas jurisprudences pasaulē ieņem Motiss.
"Es biju pazīstams ar Ričardu laikā, kad biju tieslietu māceklis un viņš nekas vairāk kā tēva mantinieks," Motiss bija paskaidrojis pēc pirmās sēdes, pasmaidot kā cilvēks, kuram jau sen vairs nav jāpierāda sevi. "Viņš man apsolīja, ka tad, kad uzvilkšu jurista mantiju, viņš man dos darbu pārraudzīt viņa juridiskās lietas, gan aizstāvot viņu tiesā, gan nodrošinot, ka viņa juridiskie dokumenti ir tādā pašā kārtībā kā mucas, kurās viņš Anglijā ieved vīnu."