"Vai viens no tiem mācekļiem nav rīkojies tāpat?" Saimons jautāja, pamādams uz jurisprudences studentiem, kuri sēdēja savā "šūpuli" tiesā, atcerēdamies visu teikto un ievērodami metodes, sākot ar sejas izteiksmi un beidzot ar agrākām tiesas prāvām, kas tika citētas. "Es zinu, ka ne visi tiek aicināti kļūt par augstākajiem tiesas ierēdņiem… runa nav par…"
Viņš apklusa, nevēlēdamies dot mājienu, ka Motiss nevarēja atļauties izšķērdīgās dzīres un dāvanas, kuras sagādāt bija ierasts tiem, kas tika aicināti iekļauties jurisprudences augstākajās aprindās.
"Ričards to nodrošināja," Motiss nekaunēdamies apstiprināja. "Viņš gribēja vislabāko, un viņam derēja tikai augstākais tiesas ierēdnis."
Saimons prātoja, vai Motiss piepildīja Ričarda Deikra cerības. Tikai laiks to parādīs.
Tieslietas! Tikai runas, runas un runas — tik daudz vārdu vērpās un cīnījās cits ar citu kā gaiļi bedrē, ka Saimonam noreiba galva. Te nebija stingra pamata, kaut kā tāda, uz kā vīrietis varētu sist dūri un nosaukt par neapšaubāmu. Bija tikai viedoklis, precedents un spriedums. Viņš baiļojās par lietas iznākumu un, lai gan Gvinetas priekšā izturējās gana pārliecināti, šaubījās par iespēju uzcelt koledžu, neuzvarot tiesā un neatgūstot dāvinājumus no Ralfa. Vai drīzāk no Ralfa un Annas, jo Anna Deikra, tik tikko trīs mēnešus būdama atraitne, steigšus nostājās vīra māsasdēla pusē, lai atgūtu atdotos un ģimenei atņemtos zemes gabalus.
Mācekļi savās sēdvietās, agrāk neko tādu nedzirdējuši, neatstāja neievērotu nevienu vaibstu rotaļu un nokremšļošanos tiesas zālē.
Motiss nedz auroja, nedz apelēja kā Ralfa aizstāvis; viņš nepiesauca tiesneša tēva un lietišķa cilvēka jūtas, bet tikai laiku pa laikam uzstāja uz Ričarda neapstrīdamajiem dāvinājuma dokumentiem.
Vai viņa darba devējs bija sācis šaubīties par saviem nodomiem? Vienīgais Motisa rīcībā esošais pierādījums par Ričarda Deikra nodomiem bija tas, ka viņš nebija licis savam uzticamajam advokātam un draugam Motisam sastādīt jaunus dokumentus.
Vai viņa kungs bija pie pilna prāta pēc sava vienīgā dēla nāves? Cik varēja spriest pēc sagatavošanās darbiem augstākajā mērā pienācīgai bēru ceremonijai un pēc bēru norises, viņa prāts bija tādā pašā stāvoklī kā vienmēr.
Vai nebija norāžu, ka viņa — Ričarda Deikra — nāves iemesls bija izmisums, nāves grēks? Motiss, nemirkšķinot acis, pārlaida tiesas zālei saltu skatienu. Viņa kungs nekad nebija izmisis par dzīvi, ticību vai Dieva mūžīgo žēlsirdību vai mīlestību. Nekad. Nekad. Nekad.
"Saimon, vai tev nerūp paša drošība? Gvinetas drošība?"
Henrijs bija iebildis pret prāvu jau no sākta gala.
"Vai tad tu nezini, ka karalis brauc mājās no Īrijas, lai savaldītu lolar- dus Parlamentā? Lai izbeigtu viņu ietekmi?"
"Un kāds tam sakars ar mani un manu koledžu?" Saimons bija pajautājis.
Henrijs nikni palūkojās uz viņu, vairs nebūdams māceklis, kas cenšas nomierināt savu pavēlnieku, bet tagad būdams vīrs un tēvs, karaļa mūrnieks un cilvēks, kura ietekme pieauga. Henrijs, Saimons zināja, raizējās par viņa ciešo saistību ar reliģisko nepareizību, ar antiklerkālismu karaļvalstī, kuras karalis bija tikpat dievbijīgs, cik untumains.
"Saimon, dzīvs būdams, Ričards Deikrs, iespējams, stāvēja starp tevi un Baznīcu, taču tu esi nonācis tuvu galējībai, apbedīdams Tobiju pazīstama Viklifa piekritēja mājā un lolardu priestera klātbūtnē." Viņš cieši raudzījās uz Saimonu, acīm redzami vēlēdamies, lai viņš nāk pie prāta. "Viņi tevi vēro, Saimon. Tagad, kad Deikrs vairs neaizsargā tevi, kurš tevi aizstāvēs, kad tiksi arestēts, aizvests pie bīskapa un iemests kazemātā?"
"Kā tu saki," nosvērti atbildēja Saimons, "Deikrs ir miris. Es vairs nebūvēšu lolardam, es būvēšu sev. Tobijam."
"Ar lolarda dāvinājumu, koledža ir dibināta saskaņā ar lolarda statūtiem! Šī tiesas prāva iznīcinās tevi, Saimon! Tu domā, ka tā nodrošinās tavas koledžas nākotni, taču tā nebūs, tā tikai apzīmogos tavu likteni no Baznīcas rokas."
"Koledžai nav statūtu. Un zeme ir zeme. Tā nevienam nepieslejas lojalitātē."
Henrija dūre dusmās triecās pret krēsla paroci. "Saimon, neesi tik naivs! Tā ir Deikra koledža un vienmēr tāda būs. Vai tu uzticēsi skološanas lietas Baznīcai, kad būsi uzcēlis savu pieminekli?"
Saimons skatījās uz viņu. Kā meitene mātes cerībās, kura neraugās tālāk par bērna piedzimšanu, neiztēlojas viņu staigājam vai runājam, Saimons nebija iztēlojies, ka koledža ir kas vairāk par celtni. Par nevainojamu celtni, un tikai.
Taču koledža nebija tikai celtne. Un par to, par ko bija uzņēmies atbildību Deikrs, proti, par iestādes uzturēšanu un fllosofiju, tagad būs jālemj viņam.
"Baznīcai es neuzticēšu neko," viņš kategoriski sacīja. "Baznīca, tapat kā kronis, ir tikai ņēmusi no manis. Tai es nedošu neko. Vairāk neko es nezinu."
"Saimon?"
Motiss bija sarunājies ar Deikru aizstāvi un tagad klusi pienācis pie Saimona.
"Jā?"
"Ir izteikts piedāvājums."
Saimons paskatījās uz advokātu. Viņa seja pauda vien vēlmi paziņot jaunumus.
"Kāds piedāvājums?"
"Ralfa advokāts saprot, no kuras puses pūš vējš, un ir ierosinājis kompromisu ar mums…" 9
"Ja ierosina kompromisu, tad viņš droši vien zina, ka mēs uzvarēsim! Kāpēc jāpiekrīt kompromisam?"
Motiss pavilka Saimonu tālāk no mācekļu un citu tiesas liekēžu ausīm. "Nav tik vienkārši. Prāvās par zemes īpašumiem tiesnešiem nepatīk atsavināt veselu īpašumu tiem, kuri normālos apstākļos mantotu zemi. Ja mēs nepiekritīsim kompromisam, beigās varam iegūt mazāk zemes, nekā vajag, lai pabeigtu koledžu, jo tiesnesis cenšas līdzsvarot Ričarda vēlmes, dzīvam esot, ar to, ko viņš iecerējis atraitnei pēc savas nāves." Motiss, saglabādams mieru, bija pievērsies Saimonam.
Saimons smagi elpoja. "Ak!" viņš protestēja. "Man tas ir par daudz. Ko Ralfs ierosina?"
"Tas ir Annas ierosinājums." Motisa sejas izteiksme pauda pa pusei jautrību, pa pusei pārsteigtu apbrīnu.
Noliecies pie Saimona auss, lai citi nedzirdētu, Motiss paskaidroja Annas ierosinājumu. "Viņi ierosina, lūk, ko — tā kā Anna negaidīti kļuvusi par atraitni, Deikrs nebūtu vēlējies atstāt viņu nenodrošinātu. Tāpēc viņi liek priekšā, ka trešdaļa no dāvinātajiem zemes īpašumiem tiek atdota viņai uz visiem laikiem…"
"Atraitnes mantojuma daļa uz visiem laikiem?"
Motiss sarāvās no Saimona skaļās balss, taču turpināja, itin kā viņš nebūtu runājis.
"Turklāt, tā kā koledža vēl nav uzcelta, tiek noteikts laika posms, pēc kura tu nevarēsi izmantot dāvinājumu. Ja koledža netiks uzcelta noteiktajā laikā, zemes gabali pāries Ralfa īpašumā."
Viņš piesardzīgi savaldīja Saimonu ar skatienu. Mūrniekmeistars, pa- kļaudamies viņa vadībai, cieta klusu, līdz advokāts pabeigs sakāmo.
"Būtībā viņi pieprasa, lai koledža tiktu uzskatīta par nepilngadīgu mantinieku. Ja mantinieks nomirst, īpašums pāriet nākamā tuvākā radinieka rokās. Ja mums neizdosies uzbūvēt koledžu noliktajā laikā — citiem vārdiem sakot, ja koledža nesasniedz pilngadību —, īpašums tiek atsavināts."
"Un cik ilgā laikā mums noteikts pabeigt koledžu?"
"Piecos gados."
"Piecos gados, kuru laikā viņi visiem iespējamiem līdzekļiem steidzinās un kavēs mūs un liks mums šķēršļus!"
"Bez šaubām."
Saimons pakratīja galvu, apjucis un nezinādams, kā viņam jārīkojas šajā vārdu un motivāciju purvā. "Kā jūs domājat, Pīrs?"
Advokāts dziļi ievilka elpu un bridi klusēja, sakārtodams domas. Saimons juta, ka no mugurpuses uz viņu raugās ziņkāras acis, taču nepa- griezās.