"Sākšu ar to, ka tev jācenšas nevainot mani par to, ko izdarījuši citi." Demija uzreiz saprata, ka Širlijas nostāja, kas balansēja starp kareivīgumu un atvainošanos, ir saistīta ar cilvēku, kurš stāv otrpus durvīm.
"Ārpusē ir mans mazdēls Denijs. Teicu viņam, ka vai nu viņš nāks pie tevis, vai arī es viņu aizvedīšu uz policiju. "Tu to nedarīsi, vecomamm," viņš sacīja. Es teicu: "Darīšu gan, tu man piesargies. Varbūt tas tevi mazliet atmodinās, parādīs, kurp tu nonāksi, ja turpināsi saieties ar to huligānu un slaistu varzu." Tā nu viņš ir te."
"Vai viņam ir kāds sakars ar vandalismu?" Demija apsēdās uz. dīvāniem un pamāja, lai Širlija dara tāpat. Sieviete mazliet stīvi piemetās.
"Jā. Pieķēru viņu notraipītām rokām. Gluži burtiski, jo viņi lietoja sarkano pūšamo krāsu, un to nevar tik viegli nomazgāt. Viņi bija pārāk dumji, lai saprastu, vai ne?"
Demija grasījās pavaicāt, ko Denijs zina par uzbrukuma motīviem, taču Sirlija vēl nebija beigusi pārdomas par jauniešu muļķību.
"Es viņam teicu: "Tu atkal krāsoji tos savus grafīti, Denij Vaismen?" "Nē, vecmāmiņ," viņš saka, itin kā būtu labiņais puika. Labāk būtu uzreiz atzinies, jo beigās es tik un tā no viņa izspiedu atzīšanos. Un atvedu šurp, lai atlīdzinātu zaudējumus."
Viņa piecēlās tikpat stīvi, kā bija apsēdusies, piegāja pie durvīm un atrāva tās vaļā, itin kā būtu nolēmusi riskēt un atklāt savu mazdēlu aiz tām.
"Tūlīt pat nāc iekšā."
Telpā iešļūca jaunietis, kurš bija mazliet par smagu saviem gadiem un noliecis galvu, kaut arī nebija skaidrs, kāpēc — lai noslēptu briesmīgo pinni, kas vīdēja zem kapuces, vai arī lai izrādītu nožēlu.
"Izņem rokas no kabatām un noņem kapuci," vecmāmiņa nošņāca.
Zem kapuces atklājās īsi, mājās balināti mati, vēl vairāk pinņu uz pieres un pelēkas, ļaunīgas acis, kas paskatījās uz Demiju un tad novērsās.
"Tā ja. Tagad saki, kas tev sakāms," Širlija nokomandēja.
"Vecmāmiņa saka, man vajag…" jaunietis ierunājās, acis nodūris un izaicinoši ielicis rokas atpakaļ kapučjakas kabatās.
"Nē! Pats uzņemies atbildību par savu rīcību," vecmāmiņa uzkliedza.
Denija pleci parāvās augšup, kad viņš dziļi ievilka elpu, tad iztaisnojās un uz mirkli ielūkojās acīs Demijai, pirms aizvirzīja skatienu uz auss pusi. "Es biju viens no tiem, kas to izdarīja," viņš nomurmināja, ar galvu pamādams uz Astoņstūra pagalmu. "Un, lai lūgtu piedošanu," viņš izvilka roku no savas ķengurkabatas un pasniedza aploksni, "es jums dodu šo."
Demija paņēma pastiepto aploksni, novērsdama skatienu no Denija un palūkodamās uz sabozušos vecmāmiņu.
"Kas tur ir?"
"Viņa trīsdesmit sudraba graši," Širlija izspļāva, pirms Denijs paguva atbildēt. "Pēc visa, ko koledža ir darījusi manā un manas ģimenes labā, pēc visām tām reizēm, kad viņi man bez iebildēm deva brīvdienas, kad agrākais koledžas direktors pavilka mani sāņus un izstāstīja par finansiālās grūtībās nonākušiem darbiniekiem, pēc visa tā šis nepateicīgais tips paņēmis no kāda naudu par koledžas izdemolēšanu! Tā, nu viss ir pateikts," — viņa pameta ar galvu uz aploksni Demijas rokā. "Līdz pēdējam penijam. Un, ja viņam būtu pašam sava nauda, ari tā tur būtu, bet viņam nekad nav bijis ne penija. Droši vien man tā jāuzskata par svētību un jāpateicas manām laimīgajām zvaigznēm, jo tas vismaz nozīmē, ka viņš nezog vai netirgo narkotikas!"
Neizklausījās, ka Širlija ir pateicīga. Īstenībā šķita, ka viņa labāk dotu priekšroku narkobiznesam nekā bara instinktam, kas, iespējams, pamudināja Deniju notašķīt koledžas pagalmu ar pūšamo krāsu, kamēr viņa drauģeļi meta ķieģeļus Astoņstūra logos.
"Kas tev samaksāja?" viņa piepeši pajautāja zēnam.
"Nezinu," Denijs, atkārtojis atvainošanos, atguva pasīvi agresīvo īgnumu. Tomēr viņa vecāmāte acīmredzot bija izvilkusi visu iespējamo informāciju.
"Viņš stāsta, ka par šo darbu samaksāja viņa draugam," viņa teica. "Draugs nekad nebija redzējis puisi, kas viņam samaksāja, taču teica, ka viņš izskatījies elegants."
"Vai draugs spēs atpazīt to vīrieti?"
"Ko? Uzrādīt viņu?" Jautājuma tonis liecināja, ka Denijs acīm redzami negaida atbildi.
"Varbūt viņš būs mazliet pretimnākošāks, ja tiks iesaistīta policija…"
Šajā brīdī Denijs mežonīgi paraudzījās uz vecomāti. "Tu teici…"
Širlija kratīja galvu. "Tu nesaproti šos zeļļus," viņa sacīja. "Viņi uzskata, ka vērtīgāk par viņu pašu dzīvību ir izdarīt visu pareizi un nepateikt, kas ir patiesie vaininieki. Viņi drīzāk ies cietumā, nekā liecinās policijai."
Denijs atviegloti nopūtās par šo patieso izpratni. "Vai tagad varu iet?" viņš prasīja vecaimātei, ignorēdams Demiju.
"Jā, vari iet, pazudi."
Durvis aizvērās, un Širlija atkal apsēdās. "Ko lai es saku, Demij?" viņa vaicāja, pagaistot visam skarbumam, ar kādu viņa izturējās pret Deniju. "Man ir tāds kauns, ka varētu aiziet 110 darba. Ja kāds uzzinās par šo lietu, es nekad vairs nespēšu pacelt galvu."
Demija saprata, ko viņai lūdz, un pamāja. "Neuztraucies, Širlij, tavs vārds nenāks man pār lūpām. Es tikai pateikšu doktoram Norisam par baumām, ka tas nebija neprātīgs vandalisms — ka puišeļiem samaksāja, lai viņi to izdarītu." Viņa palūkojās uz sievieti. "Man ir pietiekami lieli sakari — nu, kā lai saka — mazliet mazāk likumiem paklausīgā brālībā, jo esmu strādājusi Gārdnera centrā, tā ka viņš nejautās, kur es dzirdēju šīs baumas. Un, ja es viņam pateikšu, ka nav jēgas iesaistīt policiju, viņš man noticēs uz vārda."
"Paldies, Demij. Tas ir vairāk, nekā man ir tiesības lūgt."
"Tā nav tava vaina, Širlij, tu neesi vainojama Denija nedarbos."
"Viņš ir mana miesa un asinis. Esmu kaut ko izdarījusi nepareizi, ja viņš iesaistās tamlīdzīgās lietās, vai ne?"
Demija papurināja galvai. "Neesmu pārliecināta, ka tā tas notiek, Širlij."
Pēc tikšanās ar Norisu, kurā viņa izstāstīja Širlijas atklājumus, Demija lēnām kāpa pa Astoņstūra pakāpieniem. Viņa nebija iegājusi centrālajā ēkā, kopš ar Norisu stāvēja pie durvīm policista sabiedrībā un īsu mirkli ieskatījās iekšpusē. Tagad izsistie logi bija aizklāti ar caurspīdīgām plastikāta plēvēm, kas piepildīja ēku ar pērļainu gaismu.
Iegājusi klusajā telpā, kas bez abiem klusumā koncentrētajiem restauratoriem šķita neierasti tukša, Demija paraudzījās apkārt. Grīdas un galdu bojājumi bija niecīgi salīdzinājumā ar logu izdauzīšanu, taču rievas un skrāpējumi radīja sajūtu, ka ēka ir nekopta un nolaista. Nespodrā gaisma vietā, kas parasti bija gaišuma pielieta, radīja iespaidu par postažu. Pat sienas gleznojums izskatījās citāds neierastajā puskrēslā.
Piesardzīgi novērsusi acis no apkārtējiem postījumiem un visu uzmanību veltījusi gleznojumam, viņa šķērsoja zāli un nostājās pie diviem pēdējiem ovāliem. Aplūkojusi atdzimušo grēcinieku un svētību sniedzošo Jēzu, viņa apkopoja visu, ko zināja: Tobiass Kaintons, dzimis vecākiem gados, ieslodzīts kroplā miesā, Baznīcas un pilsētas ļaužu uzskatīts par nolādētu, noslēpumaini iesaistīts Džona Deikra nāvē, nākamajā dienā noslīcinājies upē.
Kā viņš noslīcis? Tas vēl nebija zināms.
Kāpēc bija divas statujas: viena, kas attēloja kropli Tobiju, bet otra — pilnīgu un veselīgu zēnu? Tas vēl nebija zināms.
Demija lūkojās uz nespodras gaismas apspīdētajām statujām. Ja, kā arvien vairāk šķita, sienas gleznojums attēlo Tobiasa Kaintona dzīvi, tad šis ceļos nometies grēcinieks droši vien ir viņš, mazais augums drīzāk izskaidrojams ar viņa vecumu, nevis necilo stāvokli. Taču cik gan atšķirīgs no ieslodzītā Tobija ir šis cilvēks: viņa seja ir mierīga un aizgrābta, acis ne- piesegtas un patiesas, locekļi taisni un lokani, kad viņš nometies ceļos lūgšanās. Vai tāda ir mākslinieka ideja par debesu valstību — tur viss ir kļuvis pilnīgs, izdziedināts, atjaunots?