Viņa raudzījās uz skaisto ainu un tad bez brīdinājuma vai domāšanas saprata, saskatīja to zēna matu kritumā, mīkstajos zābakos, tunikā. Šis atdzimušais zēns, kas skatījās uz Pestītāju, un Tobija statuja bija viens un tas pats.
Tobijs Kaintons, pilnīgs pēc nāves, kāds nebija dzīves laikā, bija novietots uz sava tēva koledžas sienas un pār unikālo Astoņstūra korpusu raudzījās uz savu nožēlojamo pasaulīgo ķermeni.
Piecdesmit pieci
Solsterā, 1394.—1395. gada ziema
Laikā, kad Saimons un Motiss atgriezās Solsterā, dienasgaismas stundas bija kļuvušas īsas, un Saimons zināja, ka viņam būs jāgaida līdz pavasarim, pirms varēs atdzīvināt būvlaukumu un likt mūrniekiem atsākt celtniecību. Lai īsinātu laiku, nedēļās pirms un pēc Ziemassvētkiem viņš apbraukāja Deikra zemes, aprunādamies ar īpašumu pārvaldniekiem un saimniecības pārziņiem un kārtodams ar viņiem darīšanas. Lai gan pāris bija piesardzīgi, lielākā daļa bija priecīgi, ka iemītniekiem ļaus dzīvot tāpat kā Deikra laikā, un atzinīgi vērtēja Saimona apsolījumu, ka viņš vai viņa pārstāvis Pīrss Motiss ik gada ceturksni ieradīsies, lai izšķirtu strīdus, atbildētu uz prasībām un darītu visu citu, kas jādara kārtīgiem zemes īpašniekiem.
Saimons skaidri un gaiši pateica, ka, lai gan nedzīvos muižās, ir ieinteresēts, lai zemē, no kuras būs atkarīga koledža, valdītu kārtība, un ka Motiss kā advokāts gādās par taisnību tikpat godīgi kā viņa draugs, nelaiķis Ričards Deikrs.
"Tātad, ja jūsu koledža netiks laikus uzcelta," paziņoja viens no pārvaldniekiem, skarbs, melnīgsnējs vīrietis aptuveni Saimona vecumā, "tad mēs nonāksim Deikra māsasdēla Ralfa rokās?"
"Jā. Bet es to nepieļaušu. Mani nevar aizkavēt. Koledža tiks uzbūvēta, dodu jums savu vārdu."
Pārvaldnieks nopētīja viņu, tad pagriezās un apzināti nospļāvās, itin kā atbrīvojoties no nelabas garšas. "Cerēsim, ka jūs turēsiet vārdu, Kaintona kungs, jo es nevēlos nonākt Ralfa Deikra kunga jūgā. Viņš nav piemērots valdīt pār citiem."
Saimons veltīja viņam flegmātisku skatienu. "Es jums piekrītu, draugs. Kādu dienu, iespējams, cilvēku pārākums nebūs saistīts ar izcelsmi, bet ar piemērotību."
"Jā, kad cūkām izaugs spārni un tās izlidos no meža, Kaintona kungs. Tad tā notiks!"
Viņa vārdi pavadīja Saimonu, kad viņš domāja par zemēm, kuras saskaņā ar tiesas spriedumu nonāks Annas Deikras un līdz ar to — pēc Saimona domām — Ralfa varā. Lai gan koledža nebija spiesta atteikties no trešās daļas dāvinājuma, kā bija vēlējusies Deikra atraitne, tiesa uzskatīja par piemērotu atdot viņai vairāk par to vienu muižu, kuru bija piedāvājis Motiss. Saimons, neko nezinādams par finansēm, kas nepieciešamas tādai institūcijai, kādu viņš cēla, šaubījās, vai pietiks ar atlikušajām zemēm, taču viņam nebija citas izvēles kā samierināties ar tiesas lēmumu un turpināt celtniecību ar to, kas viņam bija atstāts.
Saimons, izmetis līkumu, lai aizbrauktu līdz saviem īpašumiem Kaintonā, atgriezās Solsterā ar vairākām akmeņiem piekrautām baržām, kas viņam sekoja pa pēdām, un vēl vairāk baržu viņš bija pasūtījis uz nākošajiem mēnešiem. Beidzot zinādams, ka priekšā ir celtniecības gadi, viņš bija licis paplašināt karjerus un pieņēmis vairāk akmeņkaļu, pārvaldniekam atstājis rīkojumus par savām vajadzībām.
Tagad, kad vajadzēja ēkas logu rotājumus, Saimons bija nolēmis atgriezties pavasarī ar veidnēm un mūrniekiem, lai strādātu uz vietas, tādējādi baržās būtu jāved mazāk liekas kravas pa jūdzēm garo ūdensceļu uz Solsteru. Tas arī samazinātu nepieciešamību paplašināt strādnieku apmetni koledžas būvlaukumā, ja akmeņus izkaltu citviet un nogādātu būvlaukumā jau gatavus.
Viņš plānoja transportēšanas laiku, kad iejāja Solsterā pa Romangeitas vārtiem un dzirdēja, ka tiek saukts viņa vārds.
Viņš pagriezās sedlos un pārlūkoja pūli, līdz saskatīja saucēju. Viņa virzienā steidzās kāds cilvēks.
"Kaintona kungs. Laipni lūgts mājās!"
"Paldies, draugs. Kādas darīšanas jūs atvedušas pie manis?"
Vīrietis atvilka elpu. "Man ir likts pateikt, ka mērs vēlas satikt jūs, tiklīdz varat ierasties pie viņa."
Saimons bija izbrīnīts: "Pirms dodos mājās apsveicināties ar sievu?"
"Jā, kungs. Mans uzdevums ir aizvest jūs pie mēra, tiklīdz iejājat pa vārtiem pilsētā."
"Un ja es būtu iejājis pilsētā pa citiem vārtiem?"
Vīrietis nopietni paraudzījās uz viņu. "Tad jūs sagaidītu cits cilvēks, kurš nodotu šo pašu vēsti."
Kad Saimonu ieveda pie Briges, mērs sveicināja viņu kā draugs, sirsnīgi paspiezdams roku.
"Saimon," viņš ierunājās pēc apsveicināšanās. "Man ir nepatīkami paziņot sliktas vēstis, taču man jāteic, ka Ralfs Deikrs tavas prombūtnes laikā ir bijis rosīgs. Viņš ir dabūjis zināt, ka tavs dēls ir apbedīts šeit, un zina, kurš vadīja bēru ceremoniju."
"Un tas ir tik briesmīgi, ka man bija jādodas šurp, pirms noskūpstu savu sievu?"
Ja Brigi uztrauca Saimona atbildes aizkaitinātais tonis, viņš to nelika manīt. "Cilvēks, kuram uzticos, man teica, ka bīskaps grasās saņemt tevi ciet par uzskatiem, kas ir pretēji Baznīcas mācībai, un to, ka tu sludini neapmierinātību ar viņu un tādējādi ar karali."
Saimons izslēja zodu, izdzirdējis jaunumus. "Kāds tam sakars ar karali?"
"Karaļa kalpotāji ir uzticīgi Baznīcai un tās mācītājiem un neapšauba tās bagātību un varu." Brige runāja dzedrā un mierīgā balsī un nenovērsa skatienu 110 Saimona acīm. "Ja tiek apšaubīta Baznīcas vara, tad tiek apšaubīta arī karaļa vara, ko Baznīca svētījusi Dieva vārdā."
Saimons kasīja bārdu ar tulznainajiem pirkstu galiem, aplauztie, ieplīsušie nagi atstāja uz ādas svītras.
"Un tas ir Ralfa pirksts, lai neļautu man celt koledžu?"
Brige apsēdās, pamādams Saimonam darīt tāpat. "Ne tikai. Bet Ralfs
Deikrs un Roberts Koplijs ir atklājuši, ka ir noderīgi viens otram, lai īstenotu savus atšķirīgos mērķus. Ralfs vēlas atgūt zemi. Koplijs vēlas nospiest tevi uz ceļiem. Viņš nevēlas, lai kāds apstrīd viņa bagātību un ietekmi. Baznīca ir viņa spēks, un nekā cita viņam nav. Tavs izaicinājums — vai Deikra izaicinājums, kuru tu esi pārņēmis, — ir drauds Koplija un viņam līdzīgo ietekmei. Viņi darīs visu iespējamo, lai karalis saprastu, ka izaicinājums viņiem ir tiklab nodevība pret viņu pašu."
Viņš uzmeta skatienu mūrniekmeistaram. "Tu nevari nostāties pret karali, Saimon."
Savulaik es to izdarīju, Saimons domāja, atkal redzēdams saplīsušos asinsvadus un juzdams vecā vīra dusmas par pazemojumu, un visu mūžu esmu par to maksājis ar sava vārda un darbu niecību.
"Varu gan."
Brige samiedza acis, Saimona balsī dzirdēdams pārliecību, nevis spītu.
"Kā?"
Saimons noliecās uz priekšu, atbalstīdams elkoņus uz ceļiem. "Koplijs zina, ka esmu stūrgalvīgs," viņš atklāti teica, "un esmu pierādījis Ralfam, ka tāds esmu." Viņš izdvesa smagu nopūtu, sajuzdams nogurumu, kas bija gūlies uz viņu kopš Kaintonas. "Taču es varu sajaukt viņiem galvu, pakļaujoties citādi."
Viņš apklusa un mazliet pasmaidīja. "Ričards Deikrs reiz jautāja man, vai es pakļautos kaut mazlietiņ," viņš, tāpat kā savulaik Ričards Deikrs, ar īkšķi un rādītājpirkstu izveidoja maziņu spraudziņu gaisā, "lai izdabātu kādam, ja tas kalpotu maniem mērķiem."