"Un tu atbildēji noliedzoši."
Saimons nosprauslājās par Briges pārliecību un pamāja. "Jo bīskapam ir taisnība, esmu stūrgalvīgs un rīkojos tā, kā esmu izdomājis." Viņš apklusa un, ieskatījies mēram acīs, atkal pasmaidīja. "Bet, kā viens cits cilvēks man teica, ir vairāki paņēmieni, kā nonāvēt zaķi."
Nedēļu pēc sarunas ar Brigi, iedams pa ielu uz Henrija un Elisones māju, Saimons juta, ka Londonas gaiss kļuvis neierasts, un kavējās pārdomās par to, cik citāda nekā tagad pilsēta bija tolaik, kad viņš pirmoreiz dzirdēja valodas par Ričarda Deikra pasūtījumu. Pirms desmit gadiem valsti pārvaldīja nevis jaunais karalis, bet dižciltīgie, kuri valdīja sava senjora vārdā. Turpmākajos gados šie padomnieki tika gāzti, un viņu vietā pie karaļa sāniem stājās Glosters un Ģents, kuru rokās nonāca varas groži. Bet Glos- teru un Ģentu, lai cik godkāri viņi bija, nostūma malā pats Ričards, kad pilnībā pārņēma karaļa varas mantiju.
Bet tagad Ričards, otrais karalis ar tādu vārdu, sēroja. Viņa karaliene, kuru, kā runāja, viņš mīlēja ar tādu pieķeršanos, kāda nevienam laulātajam pārim nebūtu pārspējama, pērnajā gadā bija mirusi no mēra. Un pēc Annas nāves Ričards, šis dzīvīgais, drosmīgais zēns, kurš tik ļoti mīlēja skaistumu, bija pārvērties drūmā, ļaunā vīrietī, uz kura spriedumiem nevarēja paļauties, jo tie bija nepastāvīgi un pretrunīgi.
Saimons palūkojās apkārt un prātoja, nododamies iztēlei, par ko pats nogrozīja galvu, vai karaļa gaisīgā melanholija ir izplatījusies pilsētā un tās iedzīvotāju vidū. ļo Londona nešķita tāda, kāda tā bija karaļa jaunības un labklājības laikā. Šķita, ka ļaudis vairs nestaigā tik nekaunīgi cēli un viņu kliedzieni nav tik skaļi kā agrāk; Londonas plātība bija apspiesta.
Valsts nevar plaukt, Saimons nodomāja, ja tās karalis nav stingrs savos uzskatos.
Debesis atspoguļoja Saimona omu — pār pilsētu gūlās pelēki, biezi mākoņi, kas nomāca dzīvīgumu gaisā, bojāja cilvēkiem garastāvokli un lika tiem piesargāties no vētrām un slikta noskaņojuma.
Viņš bija priecīgs, kad beidzot piegāja pie Eklendu durvīm.
Elisone, joprojām nejuzdamās labi pēc nesenajām trešā bērna dzemdībām, nepiebiedrojās viņiem. Saimons, būdams vienatnē ar Henriju, netērēja laiku.
"Henrij, esmu atnācu lūgt tevi būt manam draugam koledžas jautājumā."
"Ja tu meklē vēl vienu patronu, Saimon," Henrijs pasmaidīja, "tev vajadzīgs cilvēks ar biezāku maku nekā manējais."
Saimons atsmaidīja, par spīti Henrija nepiespiestībai apzinādamies jaunākā vīriešu pēkšņo nemieru.
"Nebaidies, Henrij! Šajā ziņā Deikrs joprojām nodrošina…"
"Piecus gadus," Henrijs pārtrauca Saimonu. "Pieci gadi!" Viņš pašūpoja galvu par šo domu. "Pēc pieciem gadiem Simam būs divpadsmit gadu, un viņš būs mans māceklis. Klāt būs jauns gadsimts. Daudz kas var notikt piecos gados, Saimon."
"Es zinu, Henrij. Un tāpēc esmu šeit, lai lūgtu tavu palīdzību."
Viņi klusējot skatījās viens otram acīs, un tad Henrijs lēnām un vienreiz pamāja, ļaudams Saimonam sākt runāt.
Kad audžutēvs bija pabeidzis sakāmo, Henrijs, neskatīdamies uz viņu, pajautāja: "Un tu domā, ka tad, ja nebūsi Solsterā, viņi ļaus Gvinetai vadīt darbu? Bez iebildēm ļaus to pabeigt?"
"Diez vai, bet esmu pārliecināts, ka, ja Gvineta pateiks Koplijam, ka vairs nedzīvos kopā ar mani manu ķecerīgo uzskatu dēļ, tad viņas mīlestība pret Baznīcu netiks apšaubīta. Viņa ik dienu apmeklē dievkalpojumu, un viņa netiek turēta aizdomās."
"Tu domā, viņi nesapratīs, ka tā ir viltība?"
"Tu uzskati, ka tā ir viltība, Henrij?"
Viņš strauji pacēla galvu. "Ko, tu gribi teikt, ka tā ir patiesība? Ka Gvineta atsakās dzīvot ar tevi? Ka viņa ir teikusi, ka pabeigs koledžu pati vai tā vispār netiks pabeigta?"
Saimons dziļi nopūtās. "Manuprāt, viņa priecājas, ka viņai ir iemesls nedzīvot ar mani zem viena jumta. Un viņa man teica, ka parūpēsies par koledžas pabeigšanu, taču nevis manis, bet Tobija dēļ."
Henrijs satraukts piecēlās no krēsla un piegāja pie kamīna sienā. Iespēris pagali no restēm pelnos, viņš pagriezās un atspiedās pret dūmvadu.
"Kurp tu dosies?"
"Uz Kaintonu. Es uzraudzīšu akmeņu kalšanu, un, kad Gvineta atsūtīs man ēkas logu veidnes, es varēšu uzcelt darbnīcu un nosūtīt viņai jau gatavus rotājumus."
Saīgušais Henrijs ar zābaka purngalu pabikstīja pelnus kamīnā. Saimons atkal ieraudzīja zēnu, kāds viņš savulaik bija, zēnu, kurš neprata izlikties. Pielikts pie nepatīkama darba, Henrijs vienmēr protestēja klusējot, ar sakostiem zobiem un saspringušu ķermeni no spīta, ko neizrādīja, jo nekad nebija drošs par Saimona omu.
"Un tu būsi apmierināts, paliekot Kaintona un atstājot celtniecību Gvinetas ziņā?"
Viņa skeptiskais tonis kaitināja Saimonu. "Nē, protams, ka nebūšu! Kā gan es varu būt apmierināts, ja visu mūžu esmu vēlējies pielikt savu roku un vārdu šādai ēkai?"
Viņi saskatījās, un Henrijs novērsās.
Saimons savaldījās. "Bet, ja tādējādi tiks uzcelta mana koledža, es to izturēšu. Tas, ka to cels citas rokas un es neuzraudzīšu celtniecību, būs mana grēku nožēlošana par mana zēna iedzīšanu nāvē."
"Grēku nožēlošana?" Henrijs gandrīz vai smējās par šiem vārdiem. "Tu taču, būdams jaunizcepts lolards, netici grēku nožēlošanai."
Saimons palūkojās uz viņu, juzdams, ka kaut kas līdzīgs naidam iedzeļ sirdī. "Es neticu, ka Dieva acīs tā atbrīvo mani no grēka," viņš sacīja, pēkšņās dusmās tik stipri sacirzdams zobus,-ka vārdi izsprāga kā dzirksteles no galodas. "Bet tā mīkstina manu vainu. Un atvieglo bēdas."
Henrijs atgrūdās no dūmvada un stāvēdams skatījās sveču liesmām svečturos. "Kurš vadīs būvdarbus?"
"Edvīns Gors."
"Viņš un Gvineta nav draugi."
"Nav nepieciešams, lai viņi būtu draugi, pietiks, ja viņi izrādīs viens otram pienācīgu cieņu. Man pašam nepatīk Edvīns kā cilvēks, taču viņš ir palicis uzticīgs, neraugoties uz visu, kas noticis, un es ticu, ka viņš labi paveiks darbu."
"Kāpēc tad tu lūdz manu palīdzību?"
"Jo es varu kļūdīties. Un strādnieki, kas būs Edvīna pakļautībā, cītīgāk strādās, zinot, ka ik mēnesi paveikto apskatīs karaļa mūrnieks."
Šķita, ka Henrijs noliek malā jautājumu par regulāro koledžas būvlaukuma apmeklēšanu. "Vai Gvineta piekrita uzcelt jumtu?"
"Jā."
"Un kā ar stiklu? Cik zinu, bija paredzēts, ka stiklu Deikra kungs sagādās pats, nemaksājot par to ar dāvinājumu līdzekļiem."
"Es sagādāšu sev darbu — logu rotājumu izgatavošana neaizņems visu manu laiku —, varu projektēt ēkas un veidot skulptūras."
"Tu vari strādāt līdz pastardienai, bet nenopelnīt pietiekami, lai sagādātu stiklu logiem un jumtam!" Henrijs iebilda.
"Taču tā nebūs tava darīšana," Saimons norādīja. "Par to es parūpēšos."
Henrijs atkal apsēdās, atbalstīdams elkoņus uz ceļiem, un cieši vērās Saimonā.
"Saimon, vai tu vari būvēt savu koledžu kā pieminekli Tobijam un tomēr to atdot Baznīcai?"
Saimons samiedza acis. "Ar Deikra dāvinājumiem?"
"Lai to nodrošina kāds cits! Lai Ralfs iegūst savas zemes! Tad visi būs laimīgi — Baznīca netiks izzobota, labdarību nodrošinās cita cilvēka nauda, Ralfs iegūs savas zemes un tev būs koledža, tavs piemineklis Tobijam."
"Bet tad tā nebūs mana," Saimons klusi teica. "Koledža nevar būt piemineklis Tobijam, ja to nodrošina kāds cits. Neviens, kurš nodrošinās, nesamierināsies ar mana dēla attēlu uz sienām. Viņš vēlēsies, lai tur būtu viņa vai viņa svētā, vai karaļa attēls atkarībā no tā, kam viņš visvairāk grib izdabāt."