Henrijs nikni pacēla acis uz debesīm. "Bet kāda gan tam nozīme, Saimon? Ja tas, kam tu tici, ir patiess, tad Tobijs atdeva dzīvību, lai koledža tiktu uzcelta, nevis lai tur parādītos viņa attēls. Tas viņam bija vienalga!"
"Jā, bet man nav! Tai jābūt viņa koledžai! Viņa un manējai! Un neviens cits nesaistīs savu vārdu ar to un neliks man darīt, ko es nevēlos. Ne kāds lords, ne Roberts Koplijs! Nu, vai būsi manā pusē?"
Viņi saskatījās, kā bija darījuši daudzreiz pa šiem gadiem mirkļos, kad viena griba sadūrās ar otru.
"Es par to padomāšu," Henrijs beidzot sacīja, "un rīt tev došu atbildi."
Piecdesmit seši
Pēc vandalisma Demija katru darbadienas ritu vispirms iegāja krēslainajā centrālajā ēkā, lai pārliecinātos, ka sienas gleznojums nakts laikā nav pilnībā sabojāts.
Semestra beigu rītā, kad gandrīz visi studenti bija devušies mājās Lieldienu brīvdienās, viņa šķērsoja pagalmu, lai izpildītu sava jauno rituālu, kad sadzirdēja, ka viņu sauc Bobs, kurš turēja rokā vienu no savām lumi- niscējošajām lapām, kurās bija pierakstīti vēstījumi pa tālruni. "Tas ir Džeka Robinsona meitas Patrīsijas Līnas telefona numurs," viņš teica, iedams viņai pretī. "Viņa atvainojās, ka nav piezvanījusi agrāk, jo gulējusi slimnīcā."
Piezvanījusi Patrīsijai Līnai, Demija atklāja, ka uzkavēšanās slimnīcā, kas liedza Robinsona meitai sazināties agrāk, nebija vis īsa vizīte, lai veiktu kādu ne pārāk nopietnu operāciju, kā Demija bija iedomājusies, bet ilgstoša ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā.
"Tā ir depresija," Patrīsija Līna pastāstīja viņai mierīgā balsī, teju atvainojoties kā cilvēks, kurš, gadiem ilgi apmeklēdams pašpalīdzības grupas, iemācījies bez pārliecības piekrist, ka par savu slimību nav jākaunas.
Viņa izstāstīja Demijai, ka Solsteras avīzē, kuru sentimentālu iemeslu dēļ joprojām abonē, redzējusi rakstu. "Es mēdzu to abonēt, kad tētis vēl bija dzīvs — avīze deva mums vielu sarunām par izlasīto. Un, kad viņš nomira, es nespēju atteikties no abonēšanas. Zinu, tas ir muļķīgi…"
Kamēr Patrīsija gulēja slimnīcā, avīzes numuri bija sakrājušies.
"Kaimiņiene laipnu prātu baro manu kaķi un savāc pastu," viņa teica, "un nekad to nemet ārā, pat ne avīzes un reklāmsūtījumus."
Un tādējādi, Demija prātoja, viņai ir paveicies.
"Vai drīkstu," viņa piesardzīgi apvaicājās, vilkdama apļus uz koka imitācijas rakstāmgalda, "jūs apciemot? Apskatīties statuju?"
Patrīsija Līna acīmredzot gaidīja šo lūgumu, un viņas sarunāja tikšanās laiku. "Jebkuru dienu, izņemot otrdien un piektdien," viņa teica. "Tad esmu pašpalīdzības centrā."
Nīls bija ieņēmis galvā nedēļas nogalē ar savu mašīnu aizvest Demiju uz Dorsetu.
"Nespēju noticēt, ka tu joprojām neesi iemācījusies braukt ar auto," viņš nokurnēja.
"Nekad nav bijusi vajadzība. Solsterā ir gana maza, lai to izstaigātu kājām, autobusu satiksme ir laba, un es nevēlētos braukt ar personīgo mašīnu uz Londonu, pat ja mācētu."
Nīla sejas izteiksme atklāja Demijai, ka, lai kādi būtu viņas aizbildinājumi, viņš tikko atcerējies Macu un Džimiju, un samīcīto folksvāgena busiņu.
Patrīsijas Līnas adrese bija dīvaina nosaukuma kotedža, kura atradās ciematā ar tikpat dīvainu nosaukumu.
"Tu nejoko?" Nīls bija jautājis, kad Demija parādīja viņam adresi. "Ābeļu kotedža Svētā Martina Magnas ciematā? Izklausās pēc amerikāņu sapņa par tipisku angļu lauku idilli."
"Tā, iespējams, ir septiņdesmito gadu ēka netālu no rūpnīcu rajona," viņa sausi atbildēja.
Viņi garlaikojoties bija braukuši pa ātrgaitas šoseju kādas divas stundas, kad Nīls piepeši iegriezās pievedceļā, lai gan zīmes norādīja vietas, par kurām Demija nekad nebija dzirdējusi. Viņa pagriezās pret Nīlu un gribēja pajautāt, kurp viņi dodas.
"Es zinu kādu interesantu vietu, kur ieturēt pusdienas," viņš paskaidroja.
Mazāk nekā piecu minūšu brauciena attālumā no šosejas, pagriezušies pa labi un pa kreisi uz vēl mazākiem ceļiem, viņi nonāca uz vienjoslas ceļa bez apmalēm, kurš ik pēc gabaliņa bija paplašināts, lai varētu dot ceļu pretimbraucējiem. Vecā asfalta ceļa vidū vietām dīga sūnas un stiebri, un krūmi abpus brauktuvei radīja iespaidu, ka vasarā mazais ceļš, iespējams, pilnībā aizaugs ar tiem; virs mašīnas slējās cieši kopā saauguši koki, kuru garie, uz sauli tiecošies locekļi bija sastinguši dūmakaino pavasara debesu fonā.
"Kurp mēs braucam — uz kādu krogu nekurienes vidū?"
"Tad redzēsi."
Pēc pāris minūtēm viņi bija spiesti dot ceļu dubļiem nošķiestai pretimbraucošai automašīnai, tās vienīgais braucējs ziņkāri palūkojās uz viņiem, droši vien brīnīdamies, ko šeit šajā gadalaikā dara tūristi, tad pavirši pamāja pateicoties un aizbrauca neapdomīgā ātrumā, itin kā, saticis vienu dīvainu braucēju uz šā nomaļā ceļa, būtu izpildījis dienas normu un varētu atmest piesardzību.
Pēc aptuveni vienas līkumainas jūdzes Nīls piestāja uz noplacināta, akmeņaina zemes pleķīša pie baznīcas.
"Vai šeit mēs iekodīsim?"
Demija sekoja viņam, ieejot pa satrunējušiem koka vārtiem, kurus atverot bija mazliet jāpaceļ. Gadu gaitā daudzu kāju iestaigātā, akmens plākšņu taka, kas veda uz dienvidu puses durvīm, bija slidena no aļģēm un gar malām apaugusi ar sūnām.
Demijai par izbrīnu, Nīls atvēra smagās, rievotās durvis ar milzīgām eņģēm un lielu dzelzs aizšaujamo.
"Kā tu zināji, ka tās būs vaļā?"
"Jo es šeit biju pagājušnedēļ un atrada cilvēku, kuram ir atslēgas. Es piezvanīju un pajautāju, vai viņi tās var atstāt vaļā aptuveni šajā laikā."
"Kāpēc?"
"Tad redzēsi."
Mazās baznīciņas iekšpusē bija auksts un mazliet mitrs gaiss, katrā ieelpā bija jūtams pelējums. Kāda stiprāka smaka lika Demijai pievērst skatienu centrālajai ejai. Acīm redzami jaunais paklājs, kas savienoja eju un altāra pakāpienus, izraisīja atkārtotas pārdomas par baznīciņas dzīvīgumu. Taču sarkanais vilnas paklājs bija vienīgais jaunais priekšmets: sienu apmetums bija plēkšņains un pelējuma sēnīšu izraibināts; dziesmu grāmatas bija vecas un, kā Demija noskaidroja, paņemot vienu no tām rokā, mīkstas no mitruma. Uz maza galda gulēja kaudzīte ar informatīvām lapām, kuras bija aprakstītas ar rakstāmmašīnu.
Demija paņēmu vienu no lapām. "Piemiņas plāksnes."
"Jā. Tieši tāpēc šeit esam."
Satvēris aiz. rokas, Nīls aizveda Demiju uz baznīciņas ziemeļu aili. Apmetums virs ieapaļajiem logiem vietām bija atdalījies, atsedzot mūrējumu. Demija prātoja, vai kāds jelkad sēdēja šeit, baznīcas aukstākajā daļā. Ņemot vērā iespējamo apmeklētāju skaitu svētdienās, viņa bija pārliecināta, ka cilvēkiem bija iespējams izvairīties no aizkaitinājuma, ko izraisīja nokritušais apmetums.
Nīls atlaida viņas roku un pietupās pie misiņa dekoratīvās plāksnes, kas bija piestiprinātas sienas lejasdaļā. Demija sekoja piemēram un atklāja, ka raugās uz bāliem pāra augumiem, attēlotiem, itin kā karājoties gaisā, sieviete bija kreisajā, bet vīrietis — labajā pusē.
"Muižnieka kārtas titula bruņinieka simboliskais bruņutērps," viņš norādīja uz vīrieti. "Bet šis ir ierastais atraitnes tērps."
"Kas viņi ir?"
Nīls pielika pirkstu gravīras apakšā pie nevienāda lieluma burtiem, kurus Demija nespēja izlasīt.
"Lūdzieties par Ra. — proti, Ralfa — Deikra, bruņinieka, un viņa sievas Annas dvēselēm."