Demija juta, ka sāk dauzīties sirds, kad pajautāja: "Kā jums liekas, vai mēs varam tai uzmest skatienu?"
Patrīsija pa iekšējā pagalma durvīm izveda viņus mazajā ābeļdārzā. Brāzmainais vējš, kura dēļ augu ritu te spīdēja saule, te lija, raustīja ābeļu zarus, kuros bija uzplaukuši sārti balti ziedi. Demija palūkojās apkārt. Kreisajā pusē bija bruģēts laukumiņš sēdēšanai, bet labajā — mazs akmeņdārzs. Un tur, neiederēdamās starp kalnu augiem, stāvēja Tobija statuja.
Demija trīcošām kājām tuvojās statujai. Tāpat kā tālēs lūkojošais zēns, Tobijs krātiņā bija atveidots lielāks nekā īstenībā, taču viņa tik un tā juta vēlmi nomesties ceļos viņa priekšā. Viņa turēja rokas virs statujas, neuzdrošinādamās pieskarties tās izliektajai virsmai. Beidzot viņa uzlika pirkstu galus zēna rokām, kas bija sagrābušas važu skavas. Viņa nobrauca ar roku pār bedraino kaļķakmeni, kurā bija atveidota mokpilnā seja un aizsegtā acs.
"Tobij," viņa klusi ierunājās, "Tobij."
Tobiass no Kaintonas, dzimis šajā ceturtdienā pirms klusās nedēļas tūkstoš trīssimt astoņdesmit piektajā gadā… svētīga atbilde uz lūgšanām divdesmit gadu garumā.
Kroplis Tobijs.
Mūrnieka un namdares dēls, kurš neapguva nekādu arodu, pat ne valdīt par savu ķermeni.
Miris mīklainos apstākļos.
Sešsimt gadu pieminēts, neatpazīts ķermenī, kuru viņš neatzītu par savējo.
Un te nu viņš bija, mazs, sakumpis puika, kurš skatās ar vienu neaizsegtu aci un kura seja ir ciešanu maska. Nav brīnums, ka viņa tēvs vēlējās izkalt arī zēna atdzimušo līdzību.
"Es jums tomēr kaut ko pateikšu," Fatrīsijas balss pārtrauca Demijas apceri. "Tētis kļūdījās, zēns nav krātiņā. Tas ir rāmis staigāšanai."
Piecdesmit septiņi
Solsterā, 1397. gada jūlijs
Gvineta stāvēja, ar muguru atspiedusies pret ziemeļu daļas vistālākās dzīvojamās ēkas sienu, un lūkojās uz koledžu, kuras kaļķakmens sienas mirdzēja jūlija spožās saules gaismā. Centrālā astoņstūru ēka bija uzcelta gandrīz visā augstumā, un lielie zāles logi bija pabeigti, kaut arī to rotājumi ieskāva vien silto, putekļiem pilno gaisu. Nākamajā celtniecības sezonā tiks uzlikts jumts ar stikla izbūvi, lai gan Gvineta joprojām nezināja, kā Saimons sagādās lielo daudzumu stikla lokšņu, kas viņiem būs nepieciešamas, lai gaismas pilnā ēka būtu izturīga pret vēju un ūdeni.
Jautājums, kā tiks atrasta nauda, lai nopirktu tik nepieciešamo stiklu, pastāvīgi sagādāja viņai raizes. Saimons, piesardzīgi sazinoties ar viņu, bija līksms un pārliecināts. Viņš sagādās visu nepieciešamo, viņai nav jābaidās, bet tikai jāturpina celt koledžu un jātic viņam, ka stikls būs.
Reiz viņa bija ticējusi Saimonam un ticēja viņam arī tagad šai ziņā, lai gan nezināja, kā viņš izpildīs solījumu.
Henrijs piegāja pie viņas, ar kājām saceļot ilgā sausuma putekļus. Nākamgad šajā laikā, Gvineta iedomājās, būs uzliktas ietvju plātnes, kas paslēps putekļus 110 kājām.
"Kā viņa jūtas?" Gvineta pavaicāja. Henrijs bija taisnā ceļā ieradies no mājas, kurā savulaik Gvineta dzīvoja kopā ar Saimonu un kurā kopš Ek- lendu ģimenes atgriešanās Solsterā tagad kopā ar viņu dzīvoja Henrijs, Elisone un viņu bērni. Elisone gaidīja ceturtā bērna dzemdības.
"Viņa domā, ka nekas nenotiks vismaz līdz saulrietam."
"Nu, viņai jau būtu jāpazīst pašas organisma paradumi," Gvineta atbildēja, iztēlodamās Simu, stipru, deviņgadīgu puiku, un viņa māsas Megu un Betu. "Vai bērni liek viņu mierā?"
"Jā. Sims uzņēmās dārzā sarīkot rotaļas mazajām māsiņām, lai izklaidētu viņas. Viņš ar klusu pārliecību man teica, ka meitenes šodien nebūs apgrūtinājums mātei."
"Viņš jau ir īsts jauneklis!"
"Tomēr ne tik liels, lai necerētu uz mazo brālīti. Viņam ir apnikušas meiteņu rotaļas, viņš grib vēl vienu vīrieti ģimenē."
"Viņam esi tu."
Henrijs uzsmaidīja viņai. "Jā, tagad vairāk nekā agrāk, kamēr biju pilnīgā karaļa rīcībā."
"Un vai karaļa kalpotājs nav apšaubījis tavu kā mana dēla nostāju manā vajadzībā?" viņa jautāja, saraukusi pieri.
"Karalis, ja zinātu, manuprāt, aizsapņotos par domu, ka esmu uzticīgs savai audžumātei," Henrijs zobojās par sevi.
"Nabaga cilvēks, viņš nav baudījis gana lielu uzticību pret sevi."
Henrijs nosprauslājās. "Varu saderēt, ka tie kungi, kurus viņš nesen arestēja, lai vestu tiesas priekšā, teiktu, ka viņš pats nav diez cik uzticīgs."
"Viņš ir cietis arī no viņu rokām. Neaizmirsti, ka viņi liedza viņam varu paša karaļvalstī."
"Varbūt viņi bija gudrāki, nekā mēs zinām," Henrijs atcirta.
Gvineta palūkojās uz viņu, izbrīnīta par šiem vārdiem. Henrijs nemēdza tik brīvi izteikties par saviem politiskajiem uzskatiem, ja viņam vispār tādi bija. "Tev nepatīk viņa valdīšana?"
Henrijs palūkojās apkārt, itin kā pārbaudītu, vai viņa vārdi nenonāks aizdomīgās ausīs. "Kad starp karali un viņa augstmaņiem valda nesaskaņas, kā gan tauta var plaukt? Mēs vienmēr cietīsim no vienu vai otru rokām, kamēr viņi cīnīsies par varu."
Gvineta atkal paraudzījās greizi. Henrijs allaž bija tik nekritiski apbrīnojis dižciltīgos. "Tu arvien vairāk sāc izklausīties pēc Saimona, manu zen.
Henrijs savieba seju tā, ka tas plosīja Gvinetas sirds stīgas, atsaucot atmiņā skrandaino puiku, kuru pirms tik daudziem gadiem pie viņas atveda vīrs. "Ja kāds cilvēks apgalvo, ka Anglijas likumi nāk no viņa mutes — lai ko viņš uzskatītu par piemērotu teikt —, es tam nepiekrītu," viņš kaismīgi nomurmināja. Gvineta sajuta viņa degsmi — pēc rakstura Henrijs nebija dumpinieks, un viņam būtu sāpīgi atzīt, ka angļiem ir nepieņemama karaļa uzstājība uz Dieva piešķirtām tiesībām valdīt. Pirms Anglijas iekarošanas — cik gan bieži Gvineta to bija dzirdējusi no viņa tēva! — lorda vara nāca par labu visiem, un joprojām bija cilvēki, kas atcerējās, ka senāk "lords" bija "hlafords", proti, "maizes kungs", savu cilvēku apgādnieks. Ričards ar savu grezno dzīvesveidu, ko uzturēja nodokļi, rīkojās pretēji lorda varas tradīcijai Anglijā; viņš uzskatīja, ka tautai viņš jānodrošina.
Gvineta neatbildēja Henrijam, vien uzlika roku uz pleca.
"Neuztraucies, māt," viņš vāri pasmaidīja, ieskatīdamies viņai acīs. "Būšu gudrs un citu priekšā neplātīšos ar saviem uzskatiem. Nebaidies, mani nesaņems ciet par nodevību."
"Vai ķecerību?"
Henrijs tieši neatbildēja, bet, spriežot pēc sejas izteiksmes, Gvineta zināja, ka viņš domā par Saimonu. "Vai pēdējā laikā esi saņēmusi ziņas 110 viņa?" viņš jautāja.
"Neesmu kopš vēstules par trešā karjera izveidošanu Kaintonā."
"Kā tu domā, vai viņš tur sagādās visus koledžai nepieciešamos akmeņus?"
Gvineta paraustīja plecus. Viņu maz interesēja Kaintonas akmeņi ārpus koledžas pabeigšanas. Kopš Tobija nāves viņa neraudzījās nākotnē, vien skatījās uz savu tagadējo uzdevumu, proti, koledžas uzcelšanu, kam Saimons bija veltījis dzīvi.
Viņa nebija redzējusi Saimonu kopš Zvaigznes dienas, kad ar Henriju, Elisoni un bērniem bija pavadījusi divpadsmit dienas, sākot ar Ziemassvētkiem, Kaintonā kopā ar vīru. Saimons bija neparasti mierīgs un vien vispārīgi apjautājies par koledžu, itin kā nevēlēdamies izpelnīties viņas nepatiku un apdraudēt uzdevuma izpildīšanu. Viņš īsumā izklāstīja savus plānus par akmeņu ieguves paplašināšanu Kaintonas īpašumā un sniedza Henrijam detalizētus rīkojumus par baržām un strādniekiem, kas ziemas beigās jānosūta uz Kaintonu, taču tas arī bija viss. Viņš rotaļājās ar bērniem un ar aizrautību, kādas agrāk, Gvineta būtu varējusi apzvērēt, viņam nemaz nebija, nodrošināja, lai ģimene justos ērti muižā, kuru pat bija apgādājis ar bērnu krēsliem, kurus — kā viņa kritiski, taču atzinīgi ievēroja — bija taisījis savām rokām.