Saimons bija turējis viņai un Brigem doto vārdu. Viņš nebija spēris kāju Solsterā vai tās tuvākajā apkaimē kopš dienas, kad mērs brīdināja viņu par Koplija nodomiem.
"Vai mazā vilkābele joprojām laimīgi aug savā vietā?" viņš bija pajautājis, stāvēdams viņas lietošanā nodotās istabas durvīs, kad viņa kravāja mantas mājupceļam uz Solsteru.
Viņa nepalūkojās uz viņu, taču atbildot balss bija piesmakusi: "Jā, Saimon, Tobija koks joprojām aug."
Viņš bija piegājis pie sievas, un viņi bija neveikli apskāvušies. Saimons glāstīja viņas matus, un viņa guva mierinājumu, lai gan bija priecīga, ka viņš nemēģināja pasākt ko vairāk par apskāvienu. Lai gan viņas ķermenis ilgojās pēc pieskāriena mierinājuma, viņa nespētu paciest tuvību, kas savulaik bija devusi dzīvību viņas bērnam. Tagad šāda savienošanās būtu auksta un nedzīva, un viņa nespēja paciest pat domu par to.
Kad vēlāk tai pašā dienā būvlaukumā ienāca Nikolass Brige, Gvinetai radās bažas. Vienmēr rīkodamies kā politiķis, Brige viņu abu labad bija turējies tālāk no koledžas, kaut ari, neraugoties uz piesardzību, bija papūlējies pārliecināt Gvinetu, ka darīs visu iespējamo, lai aizsargātu viņu, kamēr viņa būs šķirta no vīra. Līdz tam, kad I lenrijs bija iepriecinājis viņas sirdi, paziņojot par atgriešanos Solsterā, Gvineta bija ļoti pateicīga par domu, ka, ja Ralfs vai kāds cits sagādās nepatikšanas, viņa varēs paļauties uz mēra autoritāti.
"Briges kungs!" viņa iesaucās, kad viņš vēl bija divdesmit soļu attālumā. "Esiet sveicināts un labu jums dienu!"
Viņš laipni atbildēja sveicienam un nopētīja ēkas, virs acīm turēdams roku. "Drīz jums vajadzēs jumtu, vai ne?"
Gvineta papurināja galvu. "Šogad ne. Es neriskētu likt jumtu, kādu esmu ieplānojusi, uz tik negatavām sienām kā šīs. Vispirms tām jānosēžas un jāsacietē, lai tās varētu izturēt svaru." Viņa nopūtās un palūkojās uz tukšo vietu, kur pacelsies jumts. "Un runājot par stiklu…" viņa nomurmināja pie sevis.
"Stiklu?" Brige pārjautāja.
Gvineta pagriezās pret viņu un atvēra muti, lai atvainotos, ka skaļi izteikusi savas raizes, bet, ieraudzījusi viņa sejas izteiksmi, aizvēra muti un nopūtās.
"Dāvinājumi neļauj mums iestiklot koledžas logus un jumta izbūvi, kad ēka būs gatava," viņa atklāti sacīja. "Mums būs jāgaida vairāki gadi, pirms ienākumi būs pietiekami, lai varētu atļauties visu koledžai nepieciešamo stiklu." Viņa īsu mirkli ieskatījās mēram acīs. "Deikra kungs bija uzņēmies gādāt par to atsevišķi."
Brige domīgi pamāja. "Un, ja būsiet spiesti gaidīt, tiesas atvēlētie pieci gadi paies, ļaujot Ralfam Deikram atgūt tēvoča zemes?"
Gvineta klusējot pamāja, vērodama saules apspīdēto astoņstūru ēku.
"Kādi ir jūsu vīra nodomi?"
"Viņš teic, ka man jāuzticas viņam. Ka viņš sagādās visu koledžai nepieciešamo."
"Bet jūs baidāties, ka tā nenotiks?"
"Es baidos," Gvineta atbildēja, visām bažām par Saimona nodomiem izlaužoties uz āru piepešā, spējā emociju uzplūdā, "ka viņš sabiedrosies ar tiem, kurus karalis uzskata par ienaidniekiem, kurus viņš vajā un kuru vārdus un darbus Baznīca aizliedz un sauc par ķecerību."
"Ar lolardu piekritējiem?"
Gvineta neatbildēja tieši. "Kopš Baznīca ir nosodījusi Viklifa mācību, Anglijā vairs nav droši tiem, kuri tic tam, kam viņš ticēja…"
"Nekad nav droši, Kaintonas kundze, ticēt kaut kam, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem uzskatiem. To vienmēr uzskata par vājprātību vai draudu."
"Bet tagad tādēļ cilvēkus izslēdz no Baznīcas, piespriež ekskomunikāciju, nosaucot par ķecerību!"
Brige mierīgām acīm atklāti palūkojās uz viņu. "Ekskomunikācija? Ķecerība? Mums, kas ticam tam, kam ticam, ir vienaldzīgs samaitātās Baznīcas sakraments. Ķecerība? Ja tas nozīmē, ka cilvēks tic tam, kas ir pretrunā Baznīcas mācībai, tad piekrītu, es esmu ķeceris. Šie vārdi nedz šokē, nedz liek man bailēs drebēt."
Gvineta veltīja viņam skatienu, ar kādu māte mēdz skatīties uz bērnu, kurš pateicis pieaugušā frāzes, kuru nozīmi viņš īsti nesaprot. "Tātad jūs nebūsiet nedz šokēts, nedz pārbijies, ja tiksiet iemests bīskapa kazemātā, Briges kungs? Ja jums tiks liegts jūsu amats, jo tas vairs neīstenos karaļa un viņa kalpotāju gribu?" Viņa turpināja vērties viņā mierīgi un izaicinoši. "Ja jūs nostājaties pret Baznīcu, tad, pēc garīdznieku domām, jūs nostājaties pret Dievu, un, ja jūs nostājaties pret Dievu, tad — pēc karaļa domām, jo viņš uzskata, ka ir Dieva iecelts, — jūs nostājaties pret valsts troni!"
Brige, kura seju apēnoja jūtas, kurām nosaukumu Gvineta nemācēja atrast, skatījās viņai gar plecu, itin kā būtu ieraudzījis citu cilvēku, un tad ierunājās: "Bīskaps nepieskarsies nedz man, nedz maniem cilvēkiem, ja nevēlas nemierus savas pilsētas ielās."
"Bet, lai gan jūs esat mans draugs, nejau par jums es uztraucos, bet par Saimonu! Un sevi." Viņa cieši un vērtējoši palūkojās uz viņu. "Pūlis varbūt sadumposies jūsu dēļ, taču tas neizies ielās, lai aizsargātu manu koledžu."
Brige pārbrauca ar mēli pār vaigu iekšpusi un domīgi saknieba lūpas. "Nenovērtējiet par zemu mūsu pilsētniekus, Kaintonas kundze. Atcerieties Zemnieku dumpi. Mums Solsterā netrūka dumpošanās degsmes. Es domāju, ka mēs, tāpat kā citas pilsētas valstī, parādījām, ka nesamierināsimies ar vietu, kuru mums ierādījuši citi, ja uzskatām to par netaisnu."
Gvineta atmeta ar roku, šis žests bija piemērotāks neticamu valodu noraidīšanai. "Kāds tam sakars ar manu koledžu, mēra kungs?"
Brige satvēra viņu aiz elkoņa un izveda caur arku ārpus koledžas teritorijas. Ārpusē gaisā bija mazāk putekļu, pilsētas mūra sienas un ēkas, kas drūzmējās pie tā pamatiem, šķita spožākas jūnija gaisā, itin kā būtu uzzīmētas ar labāku zīmuli. Viņa pagāja malā, lai dotu ceļu zēnam, kurš stūma smagus ratiņus.
"Kaintonas kundze, ko jūs esat iecerējusi, kad koledža būs pabeigta?" Brige vaicāja klusā un liegā balsī, kas bija paredzēta tikai viņas ausīm.
"Ko esmu iecerējusi?" Gvinetas neko neredzošais skatiens klīda pa putekļaino ielu, bet prāts steidzās formulēt atbildi, kas viņu apmierinās.
"Izteikšos skaidrāk. Vai jūs domājat ievērot Ričarda Deikra sākotnējo mērķi? Ka ar dāvinājumiem var apmaksāt gan mācīšanu, gan mācīšanos, lai mācīties varētu ne tikai naudīgie?"
Nesaņēmis atbildi, viņš turpināja.
"Ka mācības notiks angļu valodā, lai izaudzinātu cilvēkus, kuri prot gan domāt, gan rīkoties pasaulē, nevis baltročus, kas neinteresējas par komerciju un pārdomā nesaprotamas lietas?"
Viņš uzstājīgi skatījās uz viņas pretī pavērsto profilu, un šķita, ka skatiens dedzina Gvinetas kārtīgi saspraustos matus, un viņa piepeši pagriezās un nostājās viņam pretī, sadusmota, ka viņš tik klaji ir nostādījis viņu dilemmas priekšā, no kuras viņa pārāk ilgi bija novērsusi acis.
"Un kā gan es varu ievērot šos nodomus? Kur lai es atrodu cilvēkus, kas metis izaicinājumu Baznīcas varai? Ikvienam, kuram universitāte piešķirs tiesības mācīt, jāsaņem rektora apstiprinājums!" Viņas acis ieurbās mērā. "Koplija apstiprinājums!"