"Es izveidošu sarakstu, un tu varēsi pārbaudīt," Nīls sacīja, turēdams roku uz dokumenta, jo acīm redzami vēlējās pievērst viņas uzmanību kam citam.
"Tas nav viss, ko atradām," viņš sacīja.
Viņa palūkojās uz Nīlu, jo kaut kas viņa balss tonī lika viņas trauslajam augumam iedrebēties no satraukuma.
Piegājis pie rakstāmgalda telpas tālākajā galā, Nīls paņēma saritinātu dokumentu un nolika to uz galda.
"Vai atceries norādi uz "Tobita žēlastības dāvanām", ko atradi Viktorijas laika dokumentos?"
Demija pamāja.
"Manuprāt, "Tobits" ir sagrozīts "Tobija obits". Obits — obituārs — bija ceremonija, ar kuru atzīmēja cilvēka nāves gadadienu. Pirms Reformācijas šī ceremonija bija plaši izplatīta, parasti ietverot lūgšanas par mirušo."
"Tobija obits?"
"Spriežot pēc tā, ko man pagaidām ir i/devies izlasīt," Nīls pamāja uz saritināto manuskriptu, "tur, šķiet, doti norādījumi par Tobiasa Kaintona obita ceremonijas atzīmēšanu. Uz mūžīgiem laikiem."
"Šī koledža, nodēvēta par Kaintona un Deikra koledžu — kuru dibinājis Londonas pilsētas ģildes vīndaris un tirgotājs Ričards Deikrs un kuru cēlis mūrniekmeistars Saimons no Kaintonas un namdarmeistare Gvineta no Kaintonas —, būs, kamēr vien tā stāvēs un cilvēki uz to raudzīsies, piemineklis Tobiasam Kaintonam, cēlēju dēlam.
Tobiasam Kaintonam, kuru uzlūkoja ar nicinājumu un sauca par nolādētu un pretīgu, bija cildena sirds. Viņa dzīve, kurā viņš izpelnījās naidu un nievas, bija paraugs mīlestībai un spējai piedot. Viņš daudz mīlēja un daudz deva, cik vien cilvēki ir spējīgi dot, pat savu dzīvību.
Jo, kad Ričarda Deikra dēls Džons Deikrs neilgi pirms pilngadības sasniegšanas mira šai vietā, Tobiass Kaintons izvēlējās atņemt sev dzīvību, lai atlīdzinātu Deikra nāvi.
Un viņam par piemiņu un viņu abu vārdā šī koledža tika pabeigta.
Jo katram cilvēkam ir sava vērtība.
Katrs cilvēks, lai viņš būtu necils vai kropls, ir vienlīdzīgs Dieva priekšā.
Katram cilvēkam, kaut arī viņš neseko tēva pēdās, ir sava vieta pasaulē.
Un šī koledža stāv, lai ļautu cilvēkiem, vienalga, kas viņi arī būtu, ieņemt šo vietu, rūpēties par nabadzīgajiem un vienkāršajiem un līdz pat nāvei atcerēties mīlestību, ticību un piedošanu.
Tie, kuru vārdi tagad tiks nosaukti, panāciet uz priekšu un saņemiet dāvanas, pasniegtas par piemiņu Tobiasam Kaintonam, kroplam miesā, bet cildenam sirdī.
Vai jūs, kam tiek pasniegtas šīs dāvanas Tobiasa Kaintona atcerei, vai jūs katru sava mūža dienu lūgsieties, lai šī koledža turpinātu pastāvēt un būtu labi pārvaldīta?
Ejiet ar mieru un atcerieties savu zvērestu."
Demija pacēla skatienu, kad Nīla balss apklusa.
"Tobiass Kaintons izvēlējās atņemt sev dzīvību, lai atlīdzinātu…?" Viņai pašai izklausījās, ka balss ir aizsmakusi. "Viņš izdarīja pašnāvību?"
Nīls ieskatījās viņai acīs. Viņš šūpoja galvu no vienas puses uz otru, nevis noliedzot, bet atzīstot, ka citādi nav iespējams iztulkot nolasītos vārdus. Viņš paraustīja plecus. "Tieši to tas nozīmē, vai ne?"
"Bet, Nīl, viņam bija astoņi gadi!"
Nīls neatbildēja. Nebija ko teikt. Tobija vecums nāves brīdī bija neapstrīdams.
"Vai tev šķiet… nu, vai viņš pats spēja pieņemt šo lēmumu?"
"Vai tu domā, kāds ierosināja viņam, ka viņš varbūt vēlas mesties upē, lai atlīdzinātu Džona Deikra nāvi?"
Demija pamāja.
"Nav ne jausmas, Demij. Mēs pat nezinām Džona nāves apstākļus, zinām vien, ka tas notika koledžas būvlaukumā un bija kaut kāds nelaimes gadījums."
Demijas prātā, kurā fakti šaudījās, kā ķīniešu biljarda bumbiņa mēdz dauzīties pret aparāta sienām un šķēršļiem, piepeši uzausa upes attēls sienas gleznojumā. Pārplūdusi upe, brūnā, zilā un zaļā krāsa sajaukta, radot iespaidu par tās straujo, nevaldāmo straumi.
"Viņš taču nespēja pats iekāpt rāmī un izkāpt no tā, vai ne?" Viņas acis uzmeklēja Nīlu. "Bet ovālā, kurā attēlota viņa slīkšana, rāmis ir upes krastā. Kāds droši vien viņam palīdzēja!"
Nīls iebāza rokas darba bikšu kabatās. "Sienas gleznojumā nav burtiski attēlots notikušais, Mija. Apdomā par pirmo ovālu — Tobiass taču tāds nepiedzima, vai ne?"
Kad viņa neatbildēja, Nīls turpināja: "Lai kurš radīja sienas gleznojumu, viņš uzgleznoja rāmi krastā, lai parādītu, kurš ir upē."
"Bet, Nīl, viņš bija mazs puika."
Demijas balss iedrebējās, kad viņai aizžņaudzās kakls, un acīs piepeši sariesās asaras.
Nīls nedroši izstiepa roku un uzlika to uz viņas delma.
"Viņš bija jaunāks par Džimiju." Viņas balsi aizrāva centieni neraudāt, Demija cīnījās pret nomācošām bēdām no atmiņām, kuras, kā viņa domāja, aizritējušie gadi bija izdzēsuši, no atmiņām par dvīņu brāli, kurš gulēja, ar caurulītēm un vadiņiem piestiprināts pie aparāta, kas mākslīgi uzturēja dzīvību.
Viņa nekad nebija raudājusi par brāli. Mātes nāve bija atņēmusi viņai visas asaras, un viņas emocijas drīz vien pakļāva Tonija Millera postošās bēdas. Tagad Demiju pārņēma šausmīgas skumjas, ko izraisīja šoks par vēl viena maza zēna nāvi, un viņa izplūda asarās. Viņai negribot izlauzās šņuksti, raudot par reizēm, kad viņa bija ienīduši brāli, par izmisumu, kas ieskāva viņa miršanu, par ikvienu gadu, kad viņa bija vientuļa, zaudējusi brāļa atbalstu un mīlestību. Viņa raudāja par savas dzīves atšķirtību un par viņa dzīves negodīgo īsumu.
Piepešās bēdas viņu pārņēma tik pilnīgi, ka viņa teju vai nepamanīja Nīlu, kurš mēmā līdzjūtībā bija nometies ceļos viņai pie sāniem, apskāvis viņu un uzlicis galvu viņai uz pleca.
Bezpalīdzības salauztā Demija bija ieklīdusi nezināmā jūtu apvidū, kurā raudas par zaudēto šķita sākums raudāšanai līdz mūža galam, itin kā sākusi viņa nespētu apvaldīt sēras. Šķita, ka viņu pilnībā pārņēmuši šņuksti, atmiņas par sāpēm un tukšība dzīvei bez ģimenes. Bet lēnām un pamazām, ar bezgalīgu pakāpenību šņuksti kļuva retāki, asaras mitējās līt un viņa sāka apzināties Nīla apskāvienu.
Kad Demija uzrausās sēdus, atbrīvodamās no viņa roku tvēriena, Nīls izstiepa roku un ar pirkstu noslaucīja asaras no viņas vaigiem.
"Viņi tik ilgi gaidīja bērnu," viņa izspieda, juzdama, ka atkal uznāk elsas, "un, kad viņš beidzot ieradās, viņš bija nepilnīgs un tad izdarīja pašnāvību."
Nīls nokremšļojās, kas izklausījās skaļi.
"Varbūt," viņš šaubīgi teica, "viņam, Tobijam, tā bija labāk. Varbūt dzīve tādā stāvoklī viņam bija nasta."
Prātā viņa atkal no viena maza zēna pievērsās otram, un viņa tik skaidri dzirdēja tēva vārdus, itin kā viņš stāvētu starp viņiem. "Viņš" nedrīkstēja šādi dzīvot… es vienkārši nespēju to izturētf
Doma, ka Džimijs, ļengans un nejūtīgs, sēž, piesprādzēts pie braucamkrēsla, atkal sariesa asaras Demijas acīs. Viņa pagriezās pret Nīlu un pie- kļāva galvu viņa plecam.
Vēlāk, kad viņi, sēdēdami Demijas virtuvē, dzēra vīnu un ēda maizi un sieru, Nīls pajautāja: "Kā tu domā, vai obita ceremonijas palīdzēja Kaintoniem vai tikai atkal visu atsauca atmiņā un neļāva samierināties ar Tobiasa nāvi?"
Demija ar īkšķi un rādītājpirkstu savirpināja maizi lodītē, vienlaikus sajuzdama kviešu graudainumu un mīklas gludumu. "Manuprāt, tu nekad netiec pāri bērna nāvei," viņa teica, pētīdama savus pirkstus. "Tā ir tevis paša daļas, tavas nemirstības daļas nāve, vai ne?" Viņa nemitīgi kustināja īkšķi un rādītājpirkstu, mīcot un staipot maizes gabaliņu. "Tu ne tikai zaudē bērnus, bet visu, ko viņi būtu varējuši izdarīt — sasniegt pusaudža gadus, kļūt pieauguši, aiziet no mājām, iemīlēties, radīt bērnus, pat kļūt par vecvecākiem. Ja tavs bērns nomirst pirms tevis, tas itin kā pārrauj dzimšanas un nāves apli, neļauj nodot lietas tālāk, sagroza laika ritējumu."