"īpaši, ja tas ir vienīgais bērns," pēc klusuma brīsniņa piebilda Nīls.
"Nekad neesmu sapratusi," viņa turpināja, it kā Nīls nebūtu runājis, "kāpēc tētis padevās pēc mammas un Džimija nāves. Viņam joprojām biju es."
Viņa aizvien aplūkoja nemitīgi kustīgos pirkstus un neskatījās uz viņu.
Uz viņas vārdiem, kas bija jo rūgtāki tāpēc, ka nekad agrāk netika izteikti, atbilde nebija rodama. Iestājās klusums, kuru ik pa laikam pārtrauca automašīnas, kas agrajā novakarē brauca gar viņas māju kādās ģimenes darīšanās. Ledusskapja dūkšana šķita nedabiski skaļa.
"Viņš taču dievināja tavu māti, vai ne?" Nīls beidzot vaicāja.
"Tētis?" Demijas skatiens bija izklaidīgs, joprojām piesaistīts pirkstiem, vērsts tikai pagātnē. "Jā. Jā, protams. Viņš nespēja dzīvot bez viņas." Beidzot viņa pacēla acis, viņas seja bija neizdibināma, noslēgta. "Kā to skaidri parādīja turpmākie notikumi."
"Es domāju, ka cilvēki centās," Nīls sacīja, piepildīdams vīna glāzes, "kopienas cilvēki. Nedomāju, ka viņi ļāva tam ieslīgt izmisumā, nemēģinot viņu glābt."
"Tomēr viņiem nesekmējās, vai ne?" Viņas balss izklausījās lietišķa. "Nemēģināja gana centīgi. Pārāk daudz, "dzīvo pats un ļauj citiem dzīvot", tāda bija problēma. Nekad netika pieļauta doma, ka tu varētu ko izdarīt nepareizi. Ja tas šķita pareizi, tu vienkārši to darīji." Piepeši viņa aizsvieda maizes lodīti kā šautriņu miskastes virzienā. "Pat ja "tas" nozīmēja lēnu sevis nogalināšanu ir sūda narkotikām."
Ar perifēro redzi viņa pamanīja, ka viņš sarauc pieri.
"Tu notikušajā vaino komūnas cilvēkus?" viņš vaicāja.
"Ko vēl lai vaino?" viņas miers lēnām pārtapa agresivitātē.
"Vai obligāti kāds jāvaino?"
"Jā." Piepeši šķita, ka kaut kas Demijā liek viņai saspringt uzmanībā, itin kā muskuļi piepeši būtu zaudējuši elastību un sastinguši. "Jā," viņa atkārtoja, uzsizdama ar plaukstu pa galdu starp viņiem. "Pie tā noteikti kādam jābūt vainīgam, citādi tas ir kārtējais "tā gadās". Protams, tā gadās, ka notiek viesuļvētras, zemestrīces un plūdi, taču, ja kāds nomirst no heroīna pārdozēšanas, tas negadās tāpat vien — kādam jāsadabū tas sūda heroīns, un kādam, sasodīts, jāļauj viņam to iešļircināt!"
"Demij," Nīls pastiepa rokas, taču viņa atvilka savējās.
"Es neko nevarēju izdarīt — es nezināju, kas todien par dienu! Kādam vajadzēja viņu pieskatīt, mūs pieskatīt!"
"Mēs mēģinājām…"
"O, jā, jūs mēģinājāt! Tu taču rūpējies par ttiani, vai ne?"
Viņas tonis bija tik sarūgtināts, ka viņš patiesi sarāvās.
"Es visu laiku biju tādā narkotiku reibumā, ka nezināju, cik ir pulkstenis un kas tā par dienu, bet tu biji tur un…" Viņa piepeši apklusa.
Nīls nolika roku uz galda, itin kā noenkurotos. "Tu gribi teikt, ka izmantoju tevi, kad tu biji neaizsargāta?"
Viņa palūkojās ar pilnīgi stingu seju. "Vai tā bija?"
Viņš neizpratnē pacēla abas rokas. "Es mīlēju tevi — mīlu tevi — biju iemīlējies tevī! Mans vienīgais mērķis bija atbalstīt tevi, palīdzēt tev tikt tam pāri, kaut nedaudz remdēt tavas sāpes."
Demija stingri un bezkaislīgi uztvēra viņa aizvainoto skatienu.
Tad viņa nodūra acis un noliecās uz priekšu, ar rokām aizsegusi seju. "Es mīlēju tevi." Sejai piespiestās plaukstas tik ļoti noslāpēja viņas vārdus, ka viņam bija jāpiepūlas, lai saprastu viņas teikto. "Tu biji mans labākais draugs, protams, ka es tevi milēju." Viņa ievilka ilgu, trīcošu elpu. "Mums vienkārši vajadzēja palikt draugiem, Nīl."
Nīls spēja saklausīt rūgtu smaidu savā balsī, kad atbildēja: "Puišiem labākais draugs parasti nemēdz būt lesbiete. Meitenes spēj draudzēties ar homoseksuāli, bet mums nepadodas draudzēties ar lesbieti."
Demija nolaida rokas un palūkojās uz viņu: "Un kā tad mums tagad tas izdodas?"
Nīls apskāva savu elkoni uz krēsla paroča un atspieda vaigu pret dūri. Viņš neteica neko, kamēr vēroja viņas seju.
Tieši tad, kad Demija grasījās teikt kaut ko, jebko, lai tikai pārtrauktu klusumu, Nīls dziļi ievilka elpu un aizturēja to uz pāris sekundēm pirms izelpošanas: "Kad pateicu Endžijai, ka piesakos darbā šeit, viņa paziņoja, ka pārcelsies uz Solsteru ar vienu nosacījumu."
Šķita, ka viņš apklust, bet, tiklīdz Demija mēģināja ierunāties, turpināja: "Viņa teica, ka brauks, ja es pilnībā pārtraukšu kontaktēties ar tevi."
Demija sajuta adrenalīna pieplūdumu asinīs. "Kāpēc?"
"Kā tu domā?"
Demija palūkojās uz viņu. "Tu uzvel man vainu par to, ka jūs izšķīrāties?"
Nīls pacēla roku un ar pirkstiem berzēja uzaci, itin kā tajā vietā zem ādas viņam nemitīgi niezētu. "Nē, es tev saku, ka pats biju vainīgs. Man viņas vajadzības nebija pirmajā vietā." Viņš noliecās uz priekšu un nolika apakšdelmus uzgaida. "Patiesībā, ja viņa to būtu prasījusi no manis mūsu attiecību sākumā, es, iespējams, būtu piekritis. Bet tai laikā mūsu attiecības nebija nevainojamas. Pie tā neviens nebija vainīgs, tā vienkārši notika — ne tevis dēļ." Viņš saviebās un blenza galdā, itin kā prātotu, ko lai vēl pasaka. "Galu galā mūsu attiecības — mūsu draudzība, ja tu tā vēlies, — man bija svarīgākas par mēģinājumu saglābt attiecības ar Endžiju."
"Kāpēc?"
"Uz to nav iespējams atbildēt, vai ne?" viņš greizi pasmaidīja. "Var teikt, ka tu man biji pārbaude. Ja manas jūtas pret sievieti nav tikpat stipras, kādas bija pret tevi, tad man nav jāuztraucas."
Demija uzlūkoja viņu, saprazdama, ka viņš cenšas paskatīties uz visu vieglprātīgāk, taču nepieņēma viņa aicinājumu pārtraukt šo emocionālo sarunu. "Tu gribi teikt, ka joprojām mīli mani?" viņa pavaicāja straujāk, nekā bija vēlējusies.
Smaids izdzisa, Nīls atkal kļuva nopietns. "Nē. Manuprāt, šāda veida romantiska mīlestība nevar ilgt bezgalīgi bez kādām atbildes jūtām." Viņš cieši raudzījās viņā.
"Bet…" viņa saminstinājās, nespēdama tikt skaidrībā par sekām savai instinktīvajai pārliecībai, ka jūtas nepakļaujas šādai loģikai.
Viņš izstiepa roku un satvēra viņas plaukstu. "Mija, es vēlos, lai tu padomā par vienu lietu."
Demija sajuta grūdienu, itin kā viņai būtu iesists pa sirdi. Šie viņa vārdi bija tik līdzīgi tiem, kurus viņš teica pirms daudziem gadiem.
"Mija, es vēlos tev kaut ko pajautāt."
"Jā?"
"Vai tu nāksi ar mani uzgultu?"
Viņai bija piecpadsmit, viņam — septiņpadsmit. Viņas tēvs bija miris mazāk nekā pirms pāris mēnešiem, kuru laikā viņa bija nemitīgi apdullusi no narkotikām un Nīla ģimene bija kļuvusi par viņas ģimeni, bet Nīls — par viņas patvērumu un aizstāvi, ļa viņš būtu lūdzis nākt viņam līdzi uz Mēnesi, Demija būtu devusies, jo citur viņai nebija kur iet.
Tikai pēc tam, kad abi bija pametuši kopienu, viņai ienāca prāta apdomāt, kur un ar ko viņš bija kļuvis par tik prasmīgu mīlnieku, kas zināja, kā reaģēs viņas sievietes ķermenis. Un tikai vēl vēlāk viņai ienāca prātā apdomāt, kāpēc viņai vienmēr bija labāk patikusi priekšspēle, viņa glāsti un mēle, nevis ķermeņu savienošanās, kad viņš iegāja viņā. Viņa bija pieņēmusi, ka tam ir kāds sakars ar piespiedu pārtraukumu, kad tika uzvilkts prezervatīvs, nedabiskais, dzeļoši sintētiskais šķērslis dzīvības pamodināšanai viņā.