Tagad viņa zināja labāk.
"Mija?"
"Piedod."
"Ko tu teiktu, ja mums būtu bērns?"
Piecdesmit deviņi
Solsterā, 1397. gada jūlijs
Taisns, smejošs zēns, paslējies uz pirkstgaliem, pār augstas ēkas malu novēro savu otru "es". Gvineta raudzījās uz zēna tunikas mīkstajām krokām, teļādas zābakiem — kādus viņa un Saimons nekad dzīvē nevarēja atļauties dēlam — un jautājoši paceltajām uzacīm. Šādu skulptūru viņa nekad nebija redzējusi. Tā bija tikpat atšķirīga no stīvajām, nesmaidošajām statujām, kas rotāja baznīcas, koledžas un kapelas, kā no paša Tobija dzīvē.
Skulptūra vēl nebija nokrāsota, un Gvinetai bija ienācis prātā lūgt Saimonam atstāt to šādi. Viņa nespēja paciest domu, ka krāsa izbalēs saulē, nolobīsies un kļūs raiba, ka acis brāzmainos vējos un spelgonī kļūs aklas. Labāk viņu atstāt šādu, vienkāršu un izturīgu. Nevainojamu.
" Tādi mēs visi būsim debesīs," Saimons bija teicis. Vai tā bija patiesība? Kad viņa atkal satiks Tobiju Pestītāja priekšā, vai viņš vairāk līdzināsies šim dzīvīgajam puikam nekā kroplajam dēlam, pēc kura ilgojās viņas sirds? Viņa nespēja iedomāties, kā viņa sveiks Tobiju, kurš tik maz bija līdzīgs pats sev.
Mazliet pagriezusies no pētošā zēna, viņa nostājās pie tā Tobija, kādu viņa atcerējās dēlu. Saimons uzskatīja, ka bijis taisnīgs pret Tobiju, izveidojot viņu pilnīgu, bet, no Gvinetas neobjektīvā viedokļa, Tobijs bija taisnīgāk atveidots šeit, rāmī, kas bija sniedzis viņam brīvību un ļāvis doties pasaulē.
Vai tev jāpacef mans kauns stāvus un jāiestiprina šajā… neķītrajā rīkā?
Saimona šausmu pilnais dusmu izvirdums, pirmoreiz ieraugot Tobiju rāmī, bija dziļi aizskāris, un Gvineta tā ari nespēja to izdzēst no atmiņas.
Saimons vēlāk bija gana nožēlojis savus vārdus un darbus attiecībā uz Tobiju — joprojām tos izpirka ar nožēlu, neatrodoties koledžā, — un Gvineta varēja piedot viņam skarbumu, taču ne aizmirst. Tobijs bija viņas dēls; viņa bija sapratusi tā vajadzības; viņa bija izgudrojusi līdzekļus, kā piepildīt viņa vajadzības.
Un tomēr viņas dēls bija upurējies tēva labad. Tēva, kurš sadauzīja viņa rāmi, kas sniedza brīvību, un vainojis viņu, ka Saimona sapņi tika sagrauti. Gandrīz četri gadi… Pēc nepilnām trim nedēļām būs četri gadi, kopš Tobijs miris.
"Gvinet?"
Henrija klusā balss izrāva viņu no pārdomām, un Gvineta pagriezās pret viņu.
"Atnācis Pīrss Motiss."
"Vai tu pateici, kādēļ vēlējos viņu satikt?"
"Domāju, ka viņš nojauš. Viņš redz, ka ēkai vajag jumtu, un zina, kāds jumts ir paredzēts projektā."
Kad Gvineta bija paskaidrojusi savas bažas par jumta stiklošanas izmaksām, Pīrsa Motisa atbilde izraisīja viņā vēlēšanos, kaut viņa daudz agrāk būtu uzticējusies mazajam advokātam.
"Man vajadzēja paredzēt jūsu bažas, Kaintonas kundze. Piedodiet, ka neesmu to izdarījis." Viņš ļāva Gvinetai klusējot atzīt šo nožēlu un tad turpināja: "Ričardam Deikram bija daudz draugu, kuru politiskie un anti- klerikālie uzskati ir tādi paši, kādi bija viņam."
"Tad jau tāds ar tādu saderas, vienalga, bagāts vai nabags," Gvineta nomurmināja, sākdama cerēt.
"Tiesa. Kad Ričards nomira, ne viens vien turīgs cilvēks uzmeklēja mani un lika saprast, ka, ja koledžas celtniecības laikā radīsies finansiālas grūtības, viņi diskrēti un bez vajadzības saņemt ārišķīgu pateicības apliecinājumu nodrošinās līdzekļus."
"Vai ar to jāsaprot, ka nebūs vajadzības uzsliet viņu statujas vai iemūžināt viņu koledžas nosaukumā?"
"Taisni tā."
"Kas ir šie cilvēki?"
Motiss nosvērti palūkojās uz viņu ar savām pelēki zilajām mierīgajām un neuztrauktajām acīm. "Manuprāt, būs labāk, ja jūs nezināsiet viņu vārdus. Tā ir tikai mūsu darīšana, ka nauda nepieciešamajam stiklam nāk nevis no Ričarda Deikra atstātajiem dāvinājumiem, bet citiem naudas makiem. Ja šādas ziņas nonāks bīskapa Koplija ausīs, gan jums, gan mūsu patroniem būs labāk, ja viņu vārdus zināšu tikai es."
"Vai jūs nebaidāties no viņa, Motisa kungs?"
Advokāta drūmajos vaibstos iegūla dīvaina izteiksme, kuru Gvineta nespēja uzreiz nosaukt. "Muļķis būtu cilvēks," viņš lēnām sacīja, "kurš teiktu, ka nebaidās no tādas varas, kāda ir Roberta Koplija rokās. Taču es domāju, ka viņš ir gana gudrs, lai neizmantotu šo varu pret mani." Viņš cieši raudzījās Gvinetā. "Advokātu ordenis diezin vai atstās neievērotus vardarbības draudus vai darbus pret vienu no tā locekļiem."
Gvineta, tāpat kā Saimons citādos apstākļos, piepeši mainīja savu viedokli par vienkāršo cilvēku, kas stāvēja viņas priekšā. Atturīga pazemība, iespējams, piedienēja viņam kā krietni apnēsāts apmetnis, taču viņš acīmredzot itin labi apzinājās savu vērti un ietekmi.
Viņš uzmeta jautājošu skatienu: "Vai ir vēl kas, ko jūs gribējāt apspriest ar mani?"
Gvineta ievilka elpu un piepeši sāka runāt: "Es baidos, kas notiks ar koledžu, ja bīskaps darīs zināmu, ka ikvienu, kurš nodarīs tai postījumus, uzskatīs par savu un visu pareizi domājošo kristiešu draugu."
"Jūs baidāties no vardarbības pret koledžu?"
"Tā nebūtu pirmā reize."
Motiss neizteiksmīgi uzlūkoja viņu: "Bet incidentu, par kuru jūs runājat, taču izraisīja Saimons, pārkāpjot mūrnieku likumus un paražas, vai ne? Kad viņš lika akmeņkaļus pie akmeņu licēju darba?"
Gvineta negribot pamāja. Atmiņas par Saimona sarūgtinājumu, saskaroties ar paša mūrnieku nodevību, bija nepatīkamas, taču viņa bija spiesta atzīt, ka pilsētnieki, lai gan droši vien zināja, ka Koplijam ir netīkama viņa autoritātes noniecināšana, nekad nebija izrādījuši vardarbīgas tieksmes pret koledžas ēkām. īstenībā šķita, ka viņi izturas pret to mazliet ar māņticīgām šausmām, tāpat kā savulaik pret Tobiju.
"Bet vai viņi aizsargās koledžu, ja tās ēkas vai nākotni apdraudēs Koplijs?" viņa saskaitās.
Motiss, nešaubīgi saprazdams, ka tieši no tā viņa baidās, bija gana pieklājīgs, lai uzreiz nepaliecinātu, ka viss būs labi un viņai nav jābaidās.
"Deikra kungs vēlējās, lai šī koledža piederētu Solsteras ļaudīm," turpināja Gvineta, kuras balss aiz izmisuma bija kļuvusi asāka, "un es baidos, ka mums nav izdevies to panākt. Mana dēla," viņa saminstinājā, "mana dēla dēļ un tāpēc, ka ļaudis neuzticējās viņam, viņi uzskata koledžu par kaut ko svešu, nevis par savējo."
"Un tomēr koledža itin labi saderas ar vēlmi pēc neatkarības un ar nepatiku pret uzkundzēšanos, ko pilsēta vienmēr ir izrādījusi," Motiss klusi teica. "Lai gan esmu dzimis un audzis Londonā, Solsteras pilsoņu slava gan pirms, gan tolaik, gan pēc Zemnieku dumpja bija plaši izdaudzināta." Viņš izturēja viņas satraukto skatienu. "Solsteras ļaudis nekad nav viegli pacietuši cita cilvēka jūgu, kundze. Viņi ir nostājušies pret prioriem, bīskapiem, karaļiem un lordiem, aizstāvot sa,vas pilsētas un ģilžu tiesības. Es nedomāju, ka viņi pildīs bīskapa vēlmes…"
"Ja vien viņa mērķis nesaskanēs ar pilsētnieku mērķiem!" No nemierīgajām domām Gvineta nespēja nosēdēt rāmi, viņa nemitīgi sakļāva un berzēja pirkstus. "Viņi neuzticas koledžai teju tā, itin kā tā būtu dzīva būtne! Viņi vairās no tās, iet tai garām pa ceļa otru pusi."
"Būvlaukumi ir bīstamas vietas, kundze. Vai ļaudis nerīkojas gudri, turoties pa gabalu, kamēr rit celtniecība?"
"Esmu redzējusi viņu sejas," viņa iebilda, "kurās ir bailes un neuzticība. Viņi garāmiedami pamet skatienu koledžai un tad novēršas, itin kā baidītos no lipīgas slimības."