Motiss paliecās uz priekšu, un, elkoņus atbalstījis pret ceļgaliem, ieskatījās viņai acīs. Viņa nodomāja, cik neveikla poza, kas vairāk atgādina strādnieku, kurš, dzerot alu, atbalsta savu svaru, nevis tādu augstu un izglītotu cilvēku kā Motiss.
"Pat tiem, kuri nesaskata katrā ēnā pavīdam ļaunos garus, divas priekšlaicīgas nāves nedēļas laikā — turklāt to divu cilvēku vienīgo dēlu nāves, kuri bija vienoti apņēmībā uzcelt koledžu, — šķiet nelaimes apvītas."
"Jā!" iesaucās Gvineta, kuras bailes par koledžu acīmredzot tika attaisnotas no pašas mutes. "Un mums tas jāmaina! Koledžai nevar būt laba nākotne, ja to vienmēr uzskatīs par nelaimīgu vietu."
Motiss atliecās izbrīnā par viņas aizrautību.
"Kā jūs domājat mainīt cilvēku domas, Kaintonas kundze?"
Gvineta juta, ka saspringst, ievelkot elpu, lai atbildētu. "Tā, kā allaž tiek mainītas cilvēku domas, Motisa kungs. Uzpērkot viņus."
Sešdesmit
Solsterā, mūsdienas
Demija atteicās no Nila piedāvājuma pavadīt Lieldienas kopā viņa vecāku mājās Braitonā, aizbildinoties, ka viņai vajadzigs laiks pārdomām. Viņā sāka veidoties nešaubīga pārliecība, ka viņai nav stingra pamata, uz kā stāvēt. Koledža, Kaca, Nīls — Demija vairs nezināja, kādu vietu viņi ieņems viņas nākotnē, ja vispār tādu ieņems.
Pēc nemierīgas Lielās piektdienas nakts, kas bija pavadīta nepatīkamajā stāvoklī starp miegu un nomodu, sestdienas rītā Demija pamodās vēlu — no klauvējieniem pie ārdurvīm. Ātri uzvilkusi halātu, viņa klupdama krizdama, teju neko neredzēdama, nokāpa pa trepēm un palūkojās pa ārdurvju krāsainā stikla logu, lai noskaidrotu, kam viņa tik steidzīgi ir vajadzīga. Saskatījusi vien vīrieša augumu kreklā un biksēs, viņa piesardzīgi atvēra durvis, neatvelkot ķēdīti.
"Man ir paciņa jums, dārgā," teica pastnieks, kuram acīmredzot bija vienalga, kā viņu uzņem. "Parakstieties šeit."
Demija sēdēja virtuvē, dzēra tēju un lūkojās uz lielo, plakano saini, kas bija atbalstīts pret leti. Tas bija viņas plecu augstumā un nepārprotami saturēja gleznu: uz sūtījuma uzlīmes maziem burtiem bija rakstīta Kacas Ņujorkas adrese, zem tās ar lielākiem burtiem bija uzdrukāts Demijas vārds un adrese Solsterā, Anglijā.
Demija bija pieņēmusi paku un novietojusi to hallē. Tad atgriezusies augšstāvā un iegājusi dušā. Rūpīgi apģērbusies un atkal nokāpusi lejā, viņa bija ienesusi sūtījumu virtuvē.
Ņemot vērā pēdējā laika attiecības ar Kacu, Demija īsti nezināja, ko ieraudzīs uz audekla, kas ievietots rievota kartona apvalkā. Lai gan Kaca visai reti radīja satraucošas gleznas, Demija, vienatnē sēdēdama virtuvē, nevēlējās atklāt tādu, turklāt domātu tikai viņai.
Izdzērusi tēju, viņa ielika krūzi izlietnē, viņas uzmanību piesaistīja putnu čivināšana dārzā aiz mājas. Viņa atvēra dārza puses durvis, ielaižot auksta gaisa brāzmu kopā ar seksuāli lielīgajām putnu klaigām, kas cilvēkiem šķiet tik jaukas. Pāris mirkļu viņa stāvēja uz sliekšņa 1111 centās sakopot kaut ko, kas līdzinātos skaidrajam putnu redzējumam. Uzcelt māju, pievilināt dzīvesbiedru, radīt pēcnācējus, izplatīt savus gēnus.
Vai viņas ilgām pēc bērna pamatā bija vien primitīvs instinkts turpināt savus gēnus? Bet, ja tas būtu tik vienkārši, Nīla ierosinājums acumirklī būtu šķitis pieņemams risinājums, nevis izraisījis kārtējās šaubas.
Aizgriezusies no durvīm, itin kā tādējādi varētu apturēt nebeidzamo iekšējo diskusiju, Demija piegāja pie gleznas un paņēma to rokās. Lai cik nepatīkams pārsteigums slēptos zem iesaiņojuma, dārzā, kurš viņai vēl nešķita personīgais īpašums, to būtu vieglāk uzņemt.
Demija, neērtās nastas dēļ mazliet streipuļodama, caur neapcirptajiem krūmiem un pa kuplo zāli devās uz senatnīgo lapeni, kuru kāds no agrākajiem mājas īpašniekiem bija uzcēlis vietā, ko apspīdēja rīta saule. Viņa ar roku noslaucīja sakaltušos putnu mēslus no dēlīšu sola un mundri apsēdās, atbalstījusi saini pret ceļgaliem.
Viņa nebija saņēmusi vēsti, ka no Ņujorkas pienāks sūtījums. Demija nebija saņēmusi ziņas no mīļākās kopš viņas žēlabainās vēstules par Nīlu un uztraucās, ka partnere pavadījusi laiku nomāktībā par viņu attiecību strupceļu. Kaca savas gleznās prata katastrofāli precīzi attēlot emocionālo patiesību; lai kā centās, Demija nespēja atbrīvoties no līdzības par sevi — maza meitenīte krāsainās drēbēs, kuru vienmēr atstāj ārpus dejotāju apļa.
Viņa uzmanīgi atplēsa aizlīmēto kartona iesaiņojuma augšdaļu un tad ar spēcīgāku tvērienu atrāva visu malu. Atbrīvojusi pakas stūri, viņa ieraudzīja neierāmētu audeklu, kas bija ievietots plastikātā. Viņas nelāgās priekšnojautas nepatīkami paildzinājās, un viņa ar abām rokām izvilka audeklu un apgrieza to otrādi, lai noplēstu stūros pielipināto llmlenti. Pie ietinamā bija pielīmēta vēstule, uz kuras bija rakstīts viens vārds: Mija. Demijai pēkšņi sarāvās vēders, viņa noplēsa aploksni un atvēra to. Vēstule bija rakstīta ar roku Kacas pārlieku plūstošajā rokrakstā, un neraksturīgi vienmērīgās rindiņas pateica Demijai priekšā, ka vispirms tapis melnraksts un tad vēstule pārrakstīta, nevis uzšņāpta vienā paņēmienā, kā Kacai patika.
Kā jau parasti viņas mīļākās vēstulēs, sveiciena nebija. Itin kā Kaca nevēlētos saistīties ar noteiktu attieksmi pret lasītāju, pirms nebija pateikusi visu, ko vēlējās. Viņu attiecību sākumā Demiju aizvainoja tik pavēlnieciska maniere, bet nu viņa bija pieradusi pie tās un ko citu uzskatītu par ļaunu vēstošu, jo tas nebūtu normāli.
Ņujorka, ceturtdiena
Tādo sajūta, ka es visu dienu raksru šo vēstuli. Tik un rā. iespējams, neesmu uzrakstījusi visu, ko nākas, bet lai nu paliek.
Nosūtu Tev gleznu. To. kuru Tu vēlējies savai mākslas izsolei. Es zinu, ko Tu esi mainījusi šo ideju un tagad domā por Mākslas balvu (labs gājiens, balvas pasniegšana var notikt kotru godu, bet. ja izsole notiktu korru gadu, tas būru sasodīti smieklīgi), ber es nospriedu, ka rod, ja Tev būs jau kāda pazīstama mākslinieka iesniegta glezna. Tu varēsi to izmantot kā pamudinājumu citiem iesniegt darbus balvas saņemšanoi. Es zinu, ka laikā, kad vēl studēju mākslu, mani pamudinātu pieteikties konkursam kāda pozīsromo mākslinieka vārds.
Es to vēlējos izdarit, kaut arī Tu nebrauksi uz Ņujorku un es palilišu šeit…
Šajā rindiņā, Demija aptvēra, bija nepārprotami pateikts par viņu attiecību beigām. Viņa bija lūgta pārcelties pie Kacas un bija atteikusi. Viņa bija pateikusi Kacai, ka tad, ja viņa vēlas kopdzīvi ar Demiju, viņai jāatgriežas Lielbritānijā, Solsterā, un Kaca bija skaidri un gaiši atteikusies to darīt.
…jo gribēju pierādīt, ko Tev nebijo toisnībo. Es klausījos. kod Tu runāji por sevi, koledžu, sienos gleznojumu.
Tu rīkojies pareizi, ka nebroud šurp. Mija. Es nebūtu uzgleznojusi šo darbu, ja Tu būru šeir. Es ro tāpat gandrīz nespēju uzgleznot, nespēju orrosr īsto piegājienu, lai sāktu. Uzzīmēju 17 dažādas skices (ja vēlies, vari rās apskatīt, esmu rās ievietojusi savos mājaslapas sadaļā "Pašreizējais darbs" kopā ar sienas gleznojuma fotogrāfijām, kuros Tu man atsūtīji), pirms panācu to, ko gribēju. Tos, kurš gleznojis "Grēka ciklu", bija ellīgs mākslinieks — viņš pasaka tik daudz ar rik maz līdzekļiem. Esmu cenrusies darīt tāpat.
Vēl viens iemesls, kālab Tu rīkojies pareizi, ka nebrauci šurp, ir rāds — man vajag pierādīt sev, ko spēju dzīvot viena poti, ko neesmu atkarīga no attiecībām, kuras izmantoju, lai radītu mākslu. (Jā, vari nemaz nejautāt, esmu apmeklējusi psihologu. Šeit to pielīdzina tualetes apmeklēšanai, cilvēki nesaprot, kā iespējams dzīvot, ro nedarot.) Likt Tev visu nedēlu būr projām, kamēr es gleznoju, tā jr izmantošana. Der es nezinu, ciktāl varu piespiest sevi. Iespējams, es tiktu galā ar kopdzīvi, roču vēl ori bērns? Tas ir par daudz. Tu zini, kādo esmu. kod gleznoju, — apsēsta. Nevis koncentrēta, aizrāvusies, ber apsēsto. Esmu citā pasaulē, un, ja Tu atsauc mani īstenībā, burvība ir zudusi un es Tevi ienīstu. Ienīstu. Dērns or ko rādu nespēru sadzīvor. viņam ro nevajadzētu darīt. Un tos nostātos starp mums, un beigās Tu sāktu neieredzēt un pamestu moni, un arī tas bērnam nākru por sliktu. Es negrasos nostādīt sevi stāvokli, kod kāds bērns justos manis atstumts.