Tā, tiktāl nu būru. Te nu ir rezultāts tam, ko visu dienu rakstīju un pārrakstīju. Nemoz nerunājot por nedēļām ilgu psihologa apmeklēšanu. Man šķiet, Tu man ro visu varēji pateikt jau pēc trijām mūsu attiecību nedēļām. Izņemot to. kos attiecas uz bērnu, jo Tu to nevēlētos redzēt. Tu biji noliegumo fāzē, kā teiktu mans psihologs. Viņu sauc Džoels, starp citu. Es apzināti izvēlējos puisi, loi neiemīlētos savā psihologā kā pēc klišejas.
Es nevēlos, lai mums viss beigtos, Mija. Es zinu, ka mūsu attiecībām jābeidzas bērna dēļ. Es nespēju atteikties no gleznošanas, un, man šķiet,
Tev ir rāpor attiecībā uz bērnu, tā ka nekas nesanāks. Taču es negribu, lai Tu pilnībā aizietu no manos dzīves. Vai mēs varam izdomāt kaut ko vienlīdzīgāku, varbūt draudzību, kurā es neesmu noteicēja? Jo man nevajadzēs izturēties tik poranoiski, sargājot telpu šovam darbam, mēs, manuprāt, varēsim būt labas draudzenes.
Lai nu kā, tas arī viss.
Es mīlu Tevi
Kaca
Tobijas blogs 9. aprīlī
Ko gan mēs darītu bez draugiem? Pērn es rīkoju labdaribas maratonu, un mani draugi, pat tie, kuri paši ne vienmēr atbalsta labdarību, devīgi ziedoja, jo vēlējās man palīdzēt.
Tagad kāda man dārga draudzene, kuras vienīgā saistiba ar koledžu esmu es, ir sniegusi ļoti dāsnu un aizkustinošu ziedojumu.
Ketriona M. Kempbela — jauna britu māksliniece, kura divreiz ir nominēta Tērnera balvai un iekļuvusi finālistu skaitā, — ir ziedojusi darbu, kas tiks pārdots izsolē Mākslas balvas, kuru koledža izsludināja šajā mājaslapā pagājušajā semestrī, pasniegšanas ceremonijas laikā.
Noklikšķinot [šeitļ, jūs varat redzēt gleznu visā tās spozmē. Tiem, kuriem patīk zināt par šīm lietām ko vairāk, — tā ir 28 collas augsta un 56 collas plata, gleznota ar eļļas krāsu uz audekla.
Pirmajā acu uzmetienā uz audekla bija attēlota tieša Tobijas pagalma kopija, kurā trīs cilvēki bija izvietoti dažādās vietās attiecībā pret skatītāju. Tomēr, uzmanīgāk papētot, atklājās, ka pagalms ir gleznots perspektīvā ar saīsinātām līnijām — šāda maniere ir redzama pirmsrenesanses laika gleznās —, lai simboliski pretstatītu ēkas. Ja Kaintona un Deikra koledžas lielais Astoņstūris patiešām atrastos tik tuvu rietumu puses pagalma malai, tur pa vidu nevarētu apgulties divi cilvēki, turpretī īstenībā atstatums bija trīsreiz lielāks.
Audekla kreiso priekšplānu pilnībā aizņēma ar muguru pret skatītāju stāvošas sievietes galva un pleci, un skatītājs bija spiests lūkoties pār viņas plecu saules gaismas pielietajā pagalmā. Zaļais tērps un kārtīgi uzliktā baltā aube atklāja, ka tā ir sieviete, kura sienas gleznojuma otrajā ovālā tik maigi aijā autiņos ietīstīto bērnu.
Audekla tukšajā centrā uz pagalma akmens plāksnēm ar sakrustotām kājām sēdēja mazs puika, kurš skatījās augšup uz "ieslodzītā" statuju rietumu puses mūra nišā. Šajā aizgrābtajā zēnā Kaca bija iedzīvinājusi Tobija statujas lokano, uz pirkstgaliem izslējušos figūru. Viņa gaišie, viļņainie mati krita pār ausīm, itin kā būtu atglausti, lai labāk varētu redzēt; tunika, uzvilkta uz lina apakškrekla, kas bija redzams pie kakla un piedurkņu galos, izskatījās nonēsāta un mīksta pēc daudzām jo daudzām zēna ekspedīcijām, tik bieži notašķīta ar dubļiem un pēc tam noberzta tīra, ka tās debeszilā krāsa — kas uzreiz piesaistīja skatienu, jo bija gleznas viduspunkts, — bija ieguvusi piezemētāku nokrāsu.
Lai gan Kaca bija palikusi uzticīga statujai un atainojusi mīkstos ādas zābakus, nosmērētus un apputējušus, viņa bija izvēlējusies uzgleznot zēnu ar nobrāztiem un netīriem ceļgaliem, kādi jau zēniem mēdz būt.
Mazliet tālāk, kaut arī šajā gleznā ar viduslaikiem raksturīgo perspektīvu tas nebūt nelīdzinājās fonam, stāvēja vidēja auguma bārdains vīrietis. Lai gan viņa drēbes bija gaišākas, stāja dabiskāka, sejas vaibsti uzzīmēti ar prasmīga portretista paņēmieniem, tas neapšaubāmi bija mūrnieks, kurš aizņēma sienas gleznojuma pirmo ovālu. Stāvošais Saimons no Kaintonas, kura seja bija ēnā un skatiens pievērsts saules apspīdētajam dēlam, kuru bija vēlējies, bija pusaizgriezies no apēnotā rietumu puses mūra un dēla, kurš viņam bija dots.
Tikai vēl kritiskāk papētījusi gleznu, Demija ievēroja, ka Gvineta no Kaintonas bērna virzienā bija izstiepusi gandrīz nemiesisku roku. Iztaisnoto pirkstu trajektoriju varēja pagarināt līdz abiem zēniem — līdz vienam ar miesu un asinīm un akmenī iemiesotajam otrajam —, tā kā žesta paustās ilgas varēja būt izraisījis skats uz abiem dēliem.
Gredzens uz rokas trešā pirksta nebija tik divdomīgs. Zaļais akmens baltajā zeltā bija precīza tā gredzena kopija, kuru Kaca bija uzdāvinājusi Demijai trīsdesmitajā dzimšanas dienā.
No: Demijarainbow@hotmail.com Kam: KacaKempbela@hotmail.com Temats: Glezna
Nu, Tev izdevās — Tu pateici tik daudz ar tik maz līdzekļiem, tāpat kā sienas gleznojums. Tas ir apbrīnojami, Kaca, glezna ir patiesi lieliska — tik viduslaikiem piederīga un tik mūsdienīga. Tieši tāda Tobijas koledža cenšas būt. Paldies.
Es raudāja, kad izlasīju Tavu vēstuli, bet ne pilnībā aiz bēdām. Man šķiet, mēs esam izšķīrušās, taču ne līdz galam. Arī es nevēlos, lai Tu pilnībā aizietu no manas dzīves…
Es priecājos, ka Tu apmeklē psihologu nevis tāpēc, ka uzskatu —Tu esi emocionāli sagrauta, bet tāpēc, ka domāju — Tu baidies pati no sevis un no tā, ko varētu izdarīt vai par ko kļūt, ja notiks tas vai kas cits. Tāpēc turpini — būs interesanti redzēt, kāda izskatīsies bezbailīgā Kaca.
Runājot par pavisam citu tematu, man ļoti žēl, ka neizskaidroju Tev Nīla ierašanos Solsterā. Manuprāt, es nevēlējos atzīt, ka Tev varētu būtu taisnība par viņu, un vienlaikus es zināju, ka Tev nav taisnība, ja kas tāds ir iespējams. Nē, droši vien nav. Viņa atrašanās šeit ir bijusi pārsteidzoši atvieglojoša — man ir izdevies paraudzīties uz dažām lietām, kas saistītas ar tēta un Džimija nāvi, un domāju, ka man tas nebūtu izdevies bez sienas gleznojuma un Nīla. Jocīgi, kā atšķirīgas dzīves daļas kļūst par vienu veselumu, vai ne?
Lai nu kā, mazliet satraucošs atrisinājums tam visam ir tas, ka Nīls ir ierosinājis kļūt par tēvu manam bērnam.
Neuztraucies, es biju tikpat šokēta, kā Tu tagad jūties, jo tas nāca tik pēkšņi un negaidīti. Jāatzīst, mēs abi bijām mazliet iedzēruši, taču viņš noteikti runāja nopietni. Es tikai nomurmināja kaut ko par to, ka man
jāapdomājas, ka tas ir pārāk svarīgs jautājums, lai uzreiz piekristu vai atteiktos… Kopš tā laika vairs neesam par to runājuši. Nu, īstenībā mēs neesam tikušies — viņš ir devies pie vecākiem pavadīt Lieldienas, bet es šeit esmu viena pati, jo atraidīju viņa piedāvājumu braukt līdzi. Būtu bijis jauki atkal satikt viņa mammu un tēti, bet šajos apstākļos…