Māmiņa nokāpa no krēsla.
— Dažreiz paiet laiks, — viņa teica. — Paiet milzum daudz laika, iekams kaut kas noskaidrojas.
Tad māmiņa izgāja dārzā.
— Es nekā neteikšu par tētiem un māmiņām, — mazā Mija gari, stiepti novilka, — jo tad tu tūlīt sacīsi, ka tēti un māmiņas nemaz nevar būt ģeķīgi. Viņi kaut ko spēlē, bet es gribu ēst kappe guano, ja vien es spētu aptvert, kas tas tāds ir.
— Tas nav nemaz domāts, lai tu sajēgtu! — trollītis Mumins skali ierunājās. — Viņi paši labāk zina, kāpēc ir savādi. Dažs labs vienmēr stāv augstāk tikai tāpēc, ka ir adoptēts!
— Tur tev pilnīga taisnība, — sacīja mazā Mija. — Es vienmēr esmu augšā!
Trollītis Mumins stingri vērās vientuļajā punktā tālu jūrā un domāja: «Tur tētis grib dzīvot. Uz turieni viņš grib doties. Viņi to domā nopietni. Tā ir nopietna rotaļa.» Un pēkšņi trollītim Muminam likās, ka tukšā jūra sakuļ bangas ap salu un krāc, un sala kļūst zaļa ar sarkaniem kalniem; tā kļūst par visu bilžu grāmatu vientulīgo, noslēpumaino salu; salu, kur izglābjas no avārijām, vai par salu dienvidjūrā, un viņam sastājās kamols kaklā, un viņš nočukstēja:
— Mija! Tas taču ir fantastiski!
— Lai ir, viss ir fāntastisks, — sacīja mazā Mija. — Vairāk vai mazāk. Visfantastiskāk būtu, ja mēs nokļūtu tur ar visiem loriņiem un ar lielu blīkšķi un atklātu, ka tas patiešām ir mušu mēsls.
Pulkstenis diez vai varēja būt vairāk par pussešiem no rīta, kad trollītis Mumins sekoja Morras pēdām cauri dārzam. Zeme atkal bija atkususi, bet viņš tomēr varēja redzēt, ka tur, kur viņa bija sēdējusi un gaidījusi, zāle bija gluži brūna. Viņš zināja, ja Morra sēž vairāk nekā stundu vienā vietā, tur nekad nekas vairs neaug; zeme aiz izbailēm nomirst. Viņu dārzā bija vairākas šādas vietas, visnepatīkamākā bija tulpju dobes vidū.
Uz verandu veda plats sausu lapu ceļš. Tur viņa bija stāvējusi. Tieši ārpus gaismas loka Morra bija stāvējusi un lūkojusies uz lampu. Pēc tam viņa nebija varējusi atturēties, viņa bija pienākusi pavisam tuvu, un viss nodzisa. Tā tas notika vienmēr. Viss, kam viņa pieskārās, izdzisa.
Trollītis Mumins iztēlojās, ka ir Morra. Sakņupis viņš lēnām šļūca caur mirušo lapu birumu; viņš stāvēja mierā un gaidīja, kamēr izpletis miglu visapkārt, tad nopūties viņš ilgu pilnu skatu stingi lūkojās uz logu. Viņš bija pats vientuļākais visā pasaulē.
Bet bez lampas tāda iztēlošanās nelikās pārliecinoša. Toties viņam galvā sāka traukties mazas, priecīgas domiņas — domiņas par salām jūrā un lielām pārmaiņām; viņš aizmirsa Morru un, ieturot līdzsvaru, sāka iet starp rīta garajām ēnām. Drīkstēja kāpt tikai uz saulainām vietām, viss pārējais bija bezdibenīgi dziļa jūra. Protams, tad, ja neprata peldēt.
Malkas šķūnītī kaut kas svilpoja. Trollītis Mumins ielūkojās tajā. Agrīnā saule dzeltena spīdēja zāģu skaidās pie loga, oda pēc lineļļas un sveķiem. Tētis pašlaik lika bākas sienā mazas ozolkoka durvis.
— Paskaties uz šīm dzelzs cemmēm, — viņš sacīja. — Tās ir iecirstas klintī, pa tām var uzrāpties augšā bākā. Ja ir bargs laiks, tad ir jāuzmanās. Redzi, laiva uz viļņa muguras pieslīd pie kalna — tu pārlec pāri, pieāķējies, uzskrien augšā, pa to laiku laiva atgrūžas… kad atnāk nākošais vilnis, tu jau esi drošībā. Tu cīnies uz priekšu pret vēju, šeit, redzi, gar margām — atver durvis, tās ir smagas. Tā, nu tās atkal aizkrīt. Tu esi iekšā savā bākā. Caur biezajiem mūriem tu pa gabalu dzirdi tikai jūru. Ārpusē — visapkārt — dārd jūra un laiks jau ir tālu prom.
— Vai mēs arī esam tur iekšā? — trollītis Mumins jautāja.
— Protams, — atbildēja tētis. — Jūs esat šeit augšā, tornī. Redzi, katrs logs ir no īsta stikla. Visaugstāk ir pati bāka, gaisma, kas ir sarkana, zaļa un balta un kas ik pēc zināma laika mirkšķina cauru nakti tā, lai kuģi zinātu, kurp tiem iet.
— Vai tu taisīsi arī īstas gaismas? — trollītis jautāja. — Varētu palikt apakšā baterijas un varbūt atrast kaut ko, kas mirkšķina.
— To es varu gan, — atteica tētis un izgrieza pie bākas durvīm nelielu pakāpienu. — Bet tagad es nepagūšu. Starp citu, saproti, šī ir tikai rotaļāšanās, tāda kā vingrināšanās. — Tētis nokaunējies iesmējās un sāka rakņāties darbarīku kastē.
— Jauki, — trollītis noteica. — Pagaidām paliec sveiks!
— Sveiks, sveiks! — atbildēja tētis.
Tagad ēnas bija īsākas. Uz šejieni ceļā bija jauna diena, tikpat silta, tikpat skaista. Māmiņa sēdēja uz kāpnēm un itin nekā nedarīja, — tas izskatījās savādi.
— Cik šodien visi ir agrīni! — trollīša Mumina māmiņa sacīja. Trollītis apsēdās māmiņai līdzās un saulē piemiedza acis.
— Vai zini, ka uz tēta salas ir bāka? — viņš vaicāja.
— Protams, ka zinu, — māmiņa atbildēja.
— Viņš par to runāja visu vasaru. Tieši tur mēs dzīvosim.
Bija tik daudz ko runāt, ka nekas netika pateikts. Kāpnes bija siltas. Viss likās īsts. Tagad tētis svilpoja jūras ērgļa valsi, — tas viņam jauki izdevās.
— Iešu un uzvārīšu kafiju, — sacīja māmiņa.
— Es tikai brītiņu pasēdēju un izbaudīju sauli.
Otrā nodaļa BĀKA
Lielais, svarīgais vakars vilka vēju lēnām uz austrumiem; tas bija sācis pūst tūlīt pēc divpadsmitiem, bet aizbraukšana bija nolikta pirms saules rieta. Jūra bija silta, un tai bija dziļa, zila krāsa — tikpat zila kā stikla bumbai. Visi steķi līdz pat peldmājai bija nokrauti ar sasaiņotām mantām; tur ar uzvilktām burām un masta galā aizdegtu vētras lākturi zvalstījās laiva. Trollītis Mumins pašlaik vilka augšā no ūdens zivju tvertni un traļus. Krastmala jau bija satumsusi.
— Protams, mēs riskējām, domādami, ka pret nakti vējš rimsies, — tētis sacīja. — Būtu varējuši doties ceļā jau pēc brokastīm. Bet saproti, šai gadījumā mums vajadzēja gaidīt saulrietu, — liela aizbraukšana ir tikpat svarīga kā pirmās rindas grāmatā. Tās nosaka visu. — Viņš apsēdās smiltīs līdzās māmiņai. — Paskaties uz laivu ar degošu vētras lākturi masta galā, krasta līnija pazūd tumsā aiz tevis; visa pasaule guļ. Ceļošana naktī ir jaukāka par jebko citu uz pasaules.
— Tur tev laikam būs taisnība, — atbildēja māmiņa. — Dienā tu tikai dodies izbraukumā, bet pa nakti tu ceļo. — Viņa bija diezgan nogurusi pēc lielās pakošanās un raizējās, vai tik nav aizmirsts kaut kas svarīgs. Sasaiņotais, uzlikts uz steķiem, izskatījās liels, bet viņa zināja, cik mazs tas būs, kad viņi mantas izsaiņos. Ģimenei ir vajadzīgs tik šausmīgi daudz, lai spētu pa īstam nodzīvot vienu vienīgu dienu.
Bet tagad viss, saprotams, bija citādi. Pašlaik galvenais bija tas, ka viņi sāka pilnīgi no paša sākuma un ka tētis sagādāja viņiem visu nepieciešamo un rūpējās par viņiem,un viņus aizsargāja. Droši vien viņiem bija klājies pārāk labi. «Cik savādi,» māmiņa norūpējusies domāja. «Cik sa-. vādi, ka ļaudis var kļūt melanholiski un dusmīgi tāpēc vien, ka viņiem klājas labi. Bet, ja jau tā ir, lai ir. Un tad ir labāk, ja sāk visu atkal no otra gala.»
— Vai tu doma, ka tagad nav pietiekoši tumšs? — viņa vaicāja. — Tava lampa liekas patiesi skaista pret debesīm. Varbūt mēs varētu doties ceļā?
— Pagaidi mazliet. Es tikai maķenīt noskaņošos, — atteica tētis. Viņš atritināja smiltīs karti un aplūkoja vientuļo salu, kas bija iezīmēta jūras vidū, — viņš bija ļoti nopietns. Ošņāja ilgi pret vēju un pūlējās noskaņoties, ko viņš tik ilgi nebija darījis. Senčiem nekad nevajadzēja raizēties, lai atrastu pareizo vietu, tas nāca pats no sevis. Bet, diemžēl, instinkts ar laiku notrulinās.