Mazā Mija paskatījās uz viņu ar spodrām, ērkšķu plūmju krāsas acīm. Piepeši viņa ieteicās:
— Tu aizmirsi auklu krastmalā.
— Auklu? — trollītis Mumins pārvaicāja.
— Bet es to paņēmu…
Mija stipri iespēra viņam zem galda. Trollītis piecēlās un vientiesīgi teica:
— Kā tad, jā. Man jāaiziet pēc tās. Ja nu jūra ceļas un aukla aizpeld…
— Ej uzmanīgi, — māmiņa sacīja. — Visur ir tik daudz sakņu, mums ir tikai viens lampas stikls. Un esi tik labs, paskaties tēta zinātnisko darbu.
Pirms trollītis Mumins aizvēra durvis, viņš paskatījās uz Miju. Bet viņa, bezbēdīgi svilpodama caur priekšzobiem, sēdēja un meklēja spēles gabaliņus.
Astotā nodaļa BĀKAS SARGS
Visu nakti sala klejoja. Zvejnieka zemes mēle nemanāmi attālinājās jūrā.
Pāri kalna mugurai kā tumši šermuļi skrēja viens drebulis pēc otra, un melnais līcītis palīda dziļāk zem nokares. Tas gurguļodams vilkās uz leju, uz iekšu, un pāri zemes mēlei kā spīdīgi zaļš ūdenskritums gāzās jauni viļņi no jūras. Bet līcītis nepieplūda pilns ar ūdeni. Tas atvirzījās nost; tagad tumšā spoguļacs — ar jūras zāļu bārksti gar malām — atradās tālu iekšā salā.
Aizvēja krastmalā šurpu turpu gar ūdeni skraidīja ūdens žurkas un meža peles, smilts zem viņu ķepām plūda prom. Akmeņi smagi griezās riņķī, atsegdami krastmalas auzu baltās saknes.
Rītausmā sala aizmiga. Tad jau koki bija tikuši līdz bākas kalnam; akmeņu lauks bija kā viena dziļa bedre, virsājā izklaidus gulēja apaļu, pelēku akmeņu armija. Tā gaidīja nākošo nakti, lai veltos tālāk uz bāku. Un turpināja pūst lielā rudens vētra.
Ap septiņiem tētis devās apraudzīt laivu; ūdens atkal bija cēlies, un ilgais dienvidrietenis arvien vairāk un vairāk rāva jūru ārā. Un tur uz «Piedzīvojuma» grīdas viņš atrada saritinājušos zvejnieku. Viņš gulēja un rotaļājās ar sīkiem akmentiņiem, paglūnēja nedaudz no matu cekula apakšas, bet nesveicināja. «Piedzīvojums» gulēja un nepiesiets sitās ūdenī.
— Vai tu neredzi, ka laiva taisās aizpeldēt! — tētis sauca. — Tā šūpojas un sitas pret akmeni! Skaties, tur, palūk, kā te izskatās! Vēl mazliet un cauri — nē, pagaidi! Kāp ārā, — viņš sacīja, — un palīdzi man uzvilkt laivu!
Zvejnieks izlocīja savas saburzītās kājas pāri malai un novēlās zemē. Viņa acis bija tikpat liegas un lēnprātīgas, kad viņš nomurmināja:
— Es nevienam nekad nekā slikta neesmu darījis…
— Bet neesi darījis arī nekā laba, — atrūca tētis un, tapis stiprs no niknuma, gluži viens pats uzvilka laivu augšā.
Viņš apsēdās smiltīs, lai atvilktu elpu. Pareizāk smilšu pārpalikumā. Dusmīgā jūra acīmredzot gribēja sagrābt arī smilšaino krastmalu, tā katru nakti pavirzījās mazu gabaliņu uz priekšu. Dzedri paskatījies uz zvejnieku, tētis pajautāja:
— Vai tu atradi kafiju?
Bet zvejnieks tikai viegli pasmaidīja.
— Kaut kas ar tevi nav tā, kā nākas, — tētis pie sevis noteica. — Tu it nemaz neesi cilvēks, tu esi tāds kā augs vai ēna. It kā tu nebūtu piedzimis.
— Es esmu piedzimis, — zvejnieks tūdaļ atbildēja. — Rīt ir mana dzimšanas diena. — Tētis no pārsteiguma sāka smieties.
— Ak tā, t o tu atceries, — viņš sacīja. — Ak tā, tev ir dzimšanas diena? Padomā tik! Un cik gadu tev paliek?
Bet zvejnieks bija uzgriezis viņam muguru un lēnām klīda tālāk gar krastu.
Tētis gāja atpakaļ uz bāku, viņš jutās dziļi noraizējies par savu salu. Pamestā meža zeme bija pilna dziļu alu, un cauri viršiem, kur koki bija virzījušies uz bākas kalnu, stiepās garas vagas. Tur tie tagad stāvēja — samudžinātā, nobaidītā murskulī.
— Diez kā lai rīkojas, lai salu nomierinātu, — tētis gudroja. — Nav labi, ka jūra un sala kļūst naidīgas, jāpanāk, lai tās saprastos…
Tētis apstājās. Ar bākas kalnu kaut kas nebija kārtībā. Nu viņš to pamanīja. Ļoti vāju kustību: klints savilkās, tā krunkojās kā āda. Daži pelēki akmeņi apmeta līkumu ap viršiem. Sala bija pamodusies.
Tētis ieklausījās, spranda viņam bija auksta no sasprindzinājuma. Ļoti vāja, dunoša skaņa; viņš to juta visā augumā, tā bija visur, ļoti tuvu. Tā bija iekšā, zemē.
Atgūlies viršos, tētis piespieda ausi pie zemes. Tad viņš izdzirda salas sirdi sitamies. Tālu, cauri bangām, dziļi zemē sitās sirds: dobji, vienmērīgi.
«Sala ir dzīva,» tētis domāja. «Mana sala ir tikpat dzīva kā koki un jūra. Viss ir dzīvs.»
Viņš lēnām piecēlās.
Kā zaļš, līgans paklājs cauri viršiem lēnām līda kāda ložņājoša egle. Tētis padeva tai ceļu, bet pats palika drebinādamies stāvam. Viņš salu redzēja; sala bija dzīva, tā sakņupusi gulēja jūras tumšajās dzīlēs. Bailes ir bīstamas, tās piepeši var uzšauties gaisā, tās var izstiepties visā garumā vai arī sisties pa visām malām, un kas tad pasargās sīkos mūdžus, kam gadīsies nokļūt to tuvumā? Tētis metās skriet.
Viņš pārnāca mājās un pakarināja cepuri uz naglas.
— Kas noticis? — māmiņa jautāja. — Vai laiva…?
— Es to uzvilku augšā, — tētis sacīja. Ģimene joprojām stingi lūkojās tētī, un viņš piebilda:
— Rīt zvejniekam ir dzimšanas diena.
— Nē, ko tu saki! — māmiņa izsaucās. — Vai tāpēc tu izskaties tik savāds? Bet tad mums noteikti jāsarīko viņam svētki. Padomā, pat zvejniekam ir dzimšanas diena!
— Būs viegli viņam sameklēt dāvanas, — sacīja mazā Mija. — Paciņas ar jūras zālēm! Sūnu paklāju! Vai arī mitruma traipu, ko?
— Nu gan tu esi nejauka, — māmiņa teica.
— Jā, vai nav tiesa! — sauca mazā Mija.
Tētis stāvēja pie rietumu loga un raudzījās uz salu. Viņš dzirdēja ģimeni diskutējam par divām lielām problēmām: kā lai dabū zvejnieku iekšā bākā un kā lai pāri zemes šaurumam atvelk šurp viskija kasti. Bet viņš spēja domāt tikai par salas noraizējušos sirdi, kas pukstēja dziļi zemē.
Viņam jāaprunājas par to ar jūru.
Tētis aizgāja un apsēdās uz bākas sarga vientulības plaukta; augstu virs salas viņš šķēla vēju kā atveids kuģa priekšgalā.
Šī bija lielā, īstā vētra, kādu viņš bija gaidījis. Bet tā neizskatījās tāda, kādu viņš bija iztēlojies. Nekādu baltu, skaistu putu pērļu, ne jau nu astoņu baļļu stiprumā. Viļņu putas te plosīja, te noglauda jūru, un ūdens bija izvagots un saviļņots kā sadusmota seja.
Tētis galvā kaut ko pārslēdza — šodien tas izdevās ļoti viegli. Un savā prātā viņš sarunājās ar jūru tikpat brīvi, kā to bija darījuši viņa senči.
— Tu esi pārāk liela, lai censtos atstāt uz kādu sevišķu iespaidu, — tētis teica jūrai. — Tas ir necienīgi. Vai tev patiešām ir tik svarīgi baidīt tādu mazu, nedrošu salu, kas pati ir nolēmusi tikt galā? Tev vajadzētu priecāties, ka tā ir uzdrošinājusies atrasties tik tālu jūrā: ar ko gan tu sevi salīdzinātu? Kāds tev būs prieks bez bangām? Padomā labi! Šeit ir mazs meža stūrītis, kas tevis dēļ ir izaudzis šķībi, nedaudz liesas zemes, ko tu pūt prom, cik spēdama, pilna ķepa grumbuļainu klinšu, ko tu noslīpē, līdz no tām nekas nepaliek pāri. Un tu vēl uzdrīksties viņus biedēt!
Tētis paliecās uz priekšu un stingri palūkojās uz mutuļojošo jūru.
— Ir kaut kas, ko tu neesi apjēguši, — viņš sacīja. — Tev vajadzētu parūpēties par šo salu.