Tev vajadzētu to pasargāt un mierināt, nevis izlikties par kaut ko ievērojamu. Vai saproti?
Tētis ieklausījās vētrā, bet jūra nespēja viņam atbildēt.
— Tu izmēģinājies ar mums, — viņš sacīja.
— Tu izdomāji, kā mūs varētu iztramdīt, bet tas neizdevās. Mēs tik un tā turpinājām celt, ko bijām nodomājuši. Ko? Starp citu,— tētis turpināja,
— taisnības labad man jāsaka, ka viskija kaste — tas bija pieņemami. Es saprotu, ko tu domā. Tu cieti sakāvi, bet pēc tam meties virsū salai, tas jau ir sīkumaini. Un visu to es saku tikai — vai gandrīz tikai — tāpēc, ka tu man patīc.
Tētis apklusa, viņa galva bija ļoti nogurusi. Viņš atspiedās pret kalnu un gaidīja.
Jūra nekā nesacīja. Bet krastā uz viļņu mugurām atpeldēja liels, mirdzošs, divas collas biezs dēlis.
Tētis to saspringti nopētīja.
Tur bija vēl viens. Un vēl viens. Tur bija vesela krava. Kāds bija iemetis jūrā dēļus, lai atvieglotu šoneri.
Uzšāvies kalnā, tētis laidās skriešus. Skriedams viņš smējās. Jūra bija lūgusi piedošanu, tā gribēja viņus paturēt. Tā gribēja viņiem palīdzēt celt kaut ko uz salas; celt, lai viņi paliktu un lai tiktu galā paši, lai viņiem būtu patīkamāk, kaut arī no pasaules viņus bija ieslēdzis un noslēdzis nemainīgais, milzīgais apvārsnis.
— Nāciet ārā! Nāciet ārā! — tētis sauca no vītņu kāpnēm. — Dēļi! Šurp dzen kravu! Nāciet ārā glābt!
Ģimene izņudzinājās uz salas.
Nu tik nāca dēļi! Tie plūda apkārt ragam uz aizvēja krastmalu un braukājās viļņu uzplūdos: smagi un nepieejami, gatavi kuru katru brīdi doties prom, lai aplaimotu citus krastus. Vajadzēja būt pārmorrīgi žiglam. Neviens nejuta, ka ūdens ir auksts. Viņi metās jūrā, var būt, ka viņu rados bija bijis kāds sens jūras laupītājs: tagad viņš izvēdināja savu negodīgi salaupīto mantu un apmētāja ar to savus pēctečus. Viņiem tas bija nepieciešams. Viņos bija saplūdusi visa salas grūtsirdība, viss jūras vientulīgums, un nu viņi to izgāza, glābjot, nesot un kraujot grēdā, viņi ūjināja cits citam cauri jūras dunoņai, lai tikai parādītu, ka visiem spēkiem dzīvo, un pār vētraino salu joprojām bez mākoņiem sprēgāja debesis.
Tas ir viens saistošs pasākums, izdabūt krastā divcollīgu dēli, kas ir tik nevaldāms un piesūcies ar ūdeni. Jūrai bangojoties, tas var tev izsist ķepas no apakšas un drāzties virsū kā tāds tarāns. Tad dēlis ir bīstams.
Pēc tam, kad tas gul krastā, jūrai neaizsniedzams, tas ir dārgums; saprotams, visvairāk tāpēc, ka ir nolaupīts. Mirdzošs un silts, vecas darvas krāsā, smags un pilnīgs, ar īpašuma zīmi galā. Uz tādu parasti noraugās ar lepnuma un maiguma pilnu īpašnieka skatu, un tad uzreiz nāk prātā trīscollīgas naglas, un kā tās dzied, kad tās dzen dēlī.
— Nu noteikti būs deviņas balles! — tētis sauca. Dziļi ievilcis elpu, viņš paskatījās uz jūru. — Ir labi, — viņš teica. — Nu starp mums viss ir skaidrs.
Kad visi dēļi bija uzvilkti virs ūdens līmeņa, ģimene devās mājās, lai vārītu zivju zupu. Virs aizvēja krastmalas kā dzīvības spēks lidoja vētra, mazā Mija tik tikko turējās kājās.
Māmiņa apstājās pusceļā un paraudzījās uz savu dārziņu, pilnu ar sīkām, izbiedētām, ložņājošām eglītēm. Viņa nometās ceļos un apostīja zemi zem tām.
— Vai ābele ir uzdīgusi? — trollītis Mumins vaicāja.
— Vai tu domā, ka es esmu gluži bez jēgas? — māmiņa noteica un iesmējās. — Paies savi desmit gadi, iekams tā sāks līdzināties kokam. Es tikai aizgāju to uzmundrināt.
Viņa atcerējās savus mirušos rožu krūmus un domāja: «Bija muļķīgi tos pārstādīt. Bet to vēl ir tik daudz, — visa sala pilna. Varbūt ainava ir skaistāka par dārzu?»
Dažus dēļus tētis bija uzvilcis augšā, bākas istabā, un izņēmis darbarīku kasti.
— Es zinu, ka koks saraujas, kad izžūst, — viņš sacīja. — Bet man nav laika gaidīt. Vai būs liela bēda, ja virtuves plauktā radīsies spraugas?
— Ne mazākās, — māmiņa atteica. — Naglo vien tos, pasteidzies, kamēr ir vēlēšanās.
Šodien viņa negleznoja, bet grieza puķēm mietiņus un kārtoja sekretāru. Arī bākas sarga kasti. Trollītis Mumins sēdēja un zīmēja; viņš zināja, kādai jāizskatās mājai. No anilīna pildspalvas daudz nebija palicis, bet viņš kaut kā juta, ka tēta jūra izsūtīs krastā jaunu, kad vajadzēs.
Uz vakara pusi viņi bija mazliet noguruši un neko daudz nerunāja, valdīja rāms klusums. Jūra ritmiski dunēja ap salu, debesis bija baltas un tīri nomazgātas. Mazā Mija bija aizmigusi uz plīts.
Māmiņa uzmeta tiem žiglu acumirkli un piegāja pie sava sienas gleznojuma. Viņa piespieda ķepas ābeles stumbram. Nekas nenotika. Bija tikai siena: parasta, apmesta siena.
«Es tikai gribēju zināt,» māmiņa nodomāja. Un tā arī bija. «Protams, es nespēju tikt iekšā, manī vairs nav ilgu pēc mājām.»
Krēslā trollītis Mumins devās uzpildīt vētras lākturi.
Petrolejas tvertne gulēja zem vītņu kāpnēm līdzās saplēstajiem tīkliem. Trollītis nolika skārda bundžu zem spundes un izņēma korķi. Tvertne nošķindēja, kad viņš to pacēla un apgāza, tornī dobji atbalsojās šī skaņa. Viņš gaidīja. Sakratīja to.
Tad trollītis Mumins nolika tvertni zemē un stāvēja, un labu brīdi blenza. Petrolejas vairs nebija. Tā bija beigusies. Katru vakaru lākturis bija dedzis bākā, un katru nakti tas bija dedzis Morrai, turklāt Mija bija izlaistījusi vairākus litrus uz iedzelteno mīzeņu galvām. Saprotams. Bet ko lai iesāk? Ko teiks Morra? Trollītis Mumins nejaudāja domāt par viņas vilšanos. Iespiedis purniņu ķepās, viņš apsēdās uz kāpnēm.
Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu piemānījis biedru.
— Vai tu pilnīgi esi pārliecināts, ka tvertne ir tukša? — māmiņa vaicāja, pakustinājusi lākturi.
Viņi bija padzēruši tēju, un logi taisījās tumst.
— Pavisam tukša, — trollītis Mumins nelaimīgs sacīja.
— Tā būs caura, — tētis prātoja. — Varbūt tā ir sarūsējusi. Nav taču iespējams, ka mēs būtu izlietojuši tik daudz petrolejas.
Māmiņa nopūtās. — Tagad mums jāiztiek ar uguni plītī, — viņa sacīja. Mums ir palikušas tikai trīs sveces, un tām būs jādeg dzimšanas dienas kūkā. Viņa pielika plītī malku un atstāja durtiņas vaļā.
Dega sprakšķoši un priecīgi, ģimene izvilka kastes un pusaplī sasēdās ap uguni. Dažbrīd vētra kauca dūmvadā zem jumta: izklausījās kā mūzika, un tā bija vientuļa un tumša.
— Diez, kas, — māmiņa ieteicās, — diez, kas notiek ārā…
— To es tev pateikšu, — tētis atbildēja. — Sala dodas pie miera. Es tev apsolu, ka tā pašlaik dodas pie miera un aizmigs vienā laikā ar mums.
Māmiņa mazliet iesmējās. Pēc tam viņa ļoti domīga teica:
— Vai zināt, kad mēs šitā dzīvojam, man visu laiku ir sajūta, ka esam izbraukumā. Es domāju, ka viss ir citādi, it kā viss notiktu kaut kur mums līdzās. It kā visu laiku būtu svētdiena. Un nu prātoju, vai tā justies ir slikti?
Pārējie gaidīja.
— Saprotiet, allaž taču nevar dzīvot izbraukumā, — māmiņa kā taustīdamās sacīja. — Tam taču reiz ir jābeidzas. Man ir bail, ja piepeši pārņems sajūta, ka atkal ir pirmdiena, un tad es nespēšu noticēt, ka viss ir bijis pa īstam… — viņa apklusa un nedroši pavērās Mumintētī.
— Bet zināms, ka pa īstam, — tētis pārsteigts ieteicās. — Ir dikti labi, ja visu laiku ir svētdiena. Tieši to jau mēs bijām pazaudējuši.