— Par ko jūs runājat? — mazā Mija jautāja.
Trollītis Mumins izstiepa kājas, viņā itin viss kņudēja. Viņš spēja domāt tikai par Morru.
— Man liekas, es mazliet iziešu ārā, — viņš sacīja.
Pārējie viņā nolūkojās.
— Jā, es gribu ieelpot mazliet gaisa, — trollītis nepacietīgi skaidroja. — Es negribu te sēdēt un pļurkstēt, es gribu izkustēties.
— Paklau, — tētis iesāka, bet māmiņa teica:
— Ej vien.
— Kas viņam uznāca? — tētis jautāja, kad trollītis Mumins bija aizgājis.
— Viņam kņud kājas, — māmiņa sacīja.
— Viņš pats to nezina. Tu domā, ka viņš joprojām ir maziņš.
— Bet viņš taču tāds ir! — tētis pārsteigts apgalvoja. — Saprotams, ka viņš ir maziņš!
Māmiņa iesmējās un sabikstīja uguni. Patiesībā tā bija daudz patīkamāka nekā stearīna gaisma.
Morra sēdēja smilšainajā krastmalā un gaidīja. Trollītis Mumins nāca pie viņas bez vētras lāktura, viņš apstājās pie laivas un lūkojās Morrā. Viņš tur nekā nevarēja darīt.
Salas bailīgā sirds dauzījās zemes iekšienē, nakts bija pilna pārmaiņu. Viņš dzirdēja akmeņus un kokus, čukstošo, vaimanājošo klaiņāšanu pa salu, un viņš it nekam nevarēja palīdzēt.
Un piepeši Morra sāka dziedāt. Viņa sāka dziedāt savu prieka dziesmu un, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ ar plandošiem svārkiem, viņa mīdījās pa smiltīm un visādi izrādīja, ka ir priecīga par trollīša atnākšanu.
Trollītis paspēra soli uz priekšu: viņš bija ārkārtīgi pārsteigts. Nebija nekādu šaubu, ka Morra bija priecīga, viņu redzot. Viņai nemaz nevajadzēja vētras lākturi. Morra bija priecīga tāpēc, ka trollītis Mumins bija atnācis, lai satiktos.
Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, līdz Morra bija beigusi. Viņš redzēja viņu aiztipinām prom gar krastu. Kad viņa bija pazudusi, trollītis Mumins aizgāja līdz smiltīm; viņš pataustīja. Tās vairs nebija sasalušas. Smiltis bija kā jau smiltis, tās neplūda prom. Trollītis ieklausījās, bet dzirdēja tikai bangas; šķita, ka sala ir aizmigusi: pavisam pēkšņi iegrimusi dziļā miegā.
Trollītis Mumins devās atpakaļ uz mājām. Pārējie bija apgulušies, un plītī vēl bija palikušas tikai dažas sprikstis. Viņš ielīda gultā un saritinājās, lai aizmigtu.
— Ko viņa sacīja? — Mija čukstēja.
— Viņa bija apmierināta, — trollītis Mumins atčukstēja. — Viņa nemanīja nekādu atšķirību.
Zvejnieka dzimšanas dienas rītā debesis bija dzidras, un dienvidrietenis nemaz nebija nomierinājies.
— Mosties, — tētis sacīja, — viss atkal ir kārtībā.
Māmiņa izbāza purniņu no segām.
— Es zinu, — viņa teica.
— Tu nekā nezini! — tētis lepni iesaucās. — Sala ir nomierinājusies, tai vairs nav bail! Krūmi ir atgriezušies mājās, un koki tiem sekos, cik vien ātri spēs. Ko nu tu teiksi?!
— Nē, cik jauki! — noteica māmiņa un piecēlās.
— Vai zini, ir diezgan apgrūtinoši svinēt dzimšanas dienu, kad lērums koku pinas tev pa kājām. Un padomā, cik daudz drazu tie atvilkuši līdzi… — Brīdi pārdomājusi, viņa piebilda:
— Diez vai viņi ies atpakaļ uz savām vecajām vietām, vai arī meklēs jaunas, ja jau reiz ir sākuši kustēties? Kolīdz viņi būs izlēmuši, ko darīt, es tiem iedošu ap saknēm mazliet jūras aļģu.
— Cik jūs esat mietpilsoniski! — mazā Mija gauzdamās sauca. Viņa stāvēja logā un vīlusies stingi lūkojās ārā. — Te nu viss būs atkal kā parasts… Es biju tik pārliecināta, ka sala nogrims vai aizpeldēs prom, vai aizlidos pa gaisu! Nekad nekas nenotiek pietiekami nopietni…
Viņa pārmetoši lūkojās uz trollīti Muminu. Viņš atbildēja skatam un iesmējās.
— Jā, jā, — viņš sacīja, — ne jau visi spēj pārvietot atpakaļ veselu mežu!
— Nu tu gan pateici, — tētis sajūsmā izsaucās.
— Ne jau visi spēj izdarīt ko tādu! Vēl jaukāk ir, ja pēc tam spēj ciest klusu!
— Dažs labs ir dikti labā omā, — sacīja mazā Mija. — Būtu labāk, ja dažs labs uzmanītu savu viskija kasti.
Tētis un trollītis piedrāzās pie loga. Kaste bija palikusi uz zemes mēles. Bet rags bija ieslīdējis labu gabaliņu jūrā.
— Es kafiju nedzeršu, — tētis žigli teica un uzlika cepuri. — Man jānoiet lejā un jāpaskatās ūdens līmenis.
— Esi tik labs un pie viena uzmeklē arī zvejnieku, — māmiņa sacīja. — Lai viņš savlaicīgi tiktu ielūgts.
— To izdarīšu es! — mazā Mija nokliedza tētim pakaļ. — Padomā, ja nu viņš šovakar ir aizņemts!
Bet zvejnieks bija pazudis. Varbūt noslēpies krūmājā, sēdēja tur, izturējās klusu un domāja par savu dzimšanas dienu?
Kūka bija gatava, tā stāvēja uz galda ar trim svecēm tajā. Viņi bija pie griestiem sakarinājuši pīlādžu un kadiķu vītnes, un mazā Mija bija saplūkusi lielu, nevīžīgu pušķi ar sarkaniem mežrozīšu paaugļiem.
— Kāpēc tu esi tik kluss? — viņa jautāja.
— Ek, es domāju, — trollītis Mumins sacīja. Viņš rindoja ap kūku sīkus, baltus akmentiņus.
— Kā tev izdevās viņu sasildīt? — Mija ziņkārīgi jautāja. — Es naktī biju nogājusi lejā apskatīties. Smiltis nebija sasalušas.
— Vai es zinu? — novilka trollītis Mumins un nosarka. — Tu taču nevienam neteiksi?
— Hā! Vai tu domā, ka es esmu tenku vācele? — sacīja mazā Mija. — Mani stipri maz interesē ļaužu noslēpumi, lai vazātu tos apkārt. Starp citu, agrāk vai vēlāk, viņi paši pastāsta. Vari man ticēt, uz šīs salas ir daudz noslēpumu! Es tos visus zinu! — viņa ērcīgi atbildēja un aizskrēja prom.
Tētis elsdams pūzdams nāca augšā pa kāpnēm un nesa malkas klēpi. — Tava māmiņa neprot rīkoties ar cirvi, — viņš teica. — Bet zāģē viņa labi. Būs jāpataisa malkas placītis mazliet lielāks, lai mēs varam tur darboties vienlaicīgi.
Nometis malku pie plīts, viņš iejautājās:
— Kā tu domā, vai zvejniekam vajadzētu iedot manu veco, melno cepuri? Es taču vairs nestaigāšu cilindrā.
— Dari to, — atteica trollītis Mumins. — Tev tagad ir tā, ko atstāja bākas sargs.
Tētis pamāja un devās augšā, lai sameklētu ietinamo papīru. Viņš pacēla kādu tukšu kasti, kas gulēja uz gāzes caurulēm, un spēji apstājās. Te atradās dzeja, ko tētis nebija redzējis, bākas sarga zirnekļa vārdi klīda pa sienu garām, vientulīgām atstarpēm.
«Trešais oktobris,» tētis lasīja.
«Manas dzimšanas dienas svinības klāt, bet svinētāja nav neviena. Vējš pūst no dienvidrietumiem sāk, un atkal ir lietaina šī diena.»
«Bet tas taču ir šodien!» tētis pārsteigts nodomāja. «Bākas sargam arī šodien ir dzimšanas diena… Savādi.»
Sarausis nedaudz papīru, viņš kāpa lejup pa dzelzs kāpnēm.
Pārējie turpināja pārrunāt iespējas, kā iedabūt zvejnieku bākā.
— Viņš ne par ko nenāks, — sacīja mazā Mija.
— Viņam ir bail no bākas. Viņš met lielus līkumus, lai nebūtu jāiet tai garām.
— Vai mēs nevaram viņu ar kaut ko pievilināt? — māmiņa ierosināja. — Vai mums nav kaut kas skaists? Vai lai uzdziedam viņam?
— Ek, liecies nu mierā! — sacīja mazā Mija.
— Tad viņš noteikti liks pa diegu.
Māmiņa piecēlās un apņēmīgi devās uz durvīm. — Nē, vai zināt ko, — viņa ierunājās, — tagad es iešu un uzlūgšu to nabaga tūļu pa godīgai veco laiku vīzei. Lai mazā Mija izkārpa viņu ārā no brikšņiem.
Viņiem ierodoties, zvejnieks sēdēja pie krūmāja ar atraitnītēm matos. Viņš tūdaļ piecēlās un gaidu pilns viņus uzlūkoja.