— Paklau, tēt, — trollītis ierunājās. — Man krastmalā ir pašam savas darīšanas. Man jāsatiek kāds no maniem paziņām.
— Ak tā, — tētis sacīja. — Tad redzēsimies rīt. Pagaidām paliec sveiks!
— Sveiks, sveiks! — trollītis atteica.
Tētis gāja tālāk pa salu, viņš nedomāja par viskija kasti. Ja tev ir daudzi zemes ragi, tad nav svarīgi — viens rags šurp vai turp.
Viņš nonāca līdz bangām un apstājās smilšainajā krastmalā. Tur skalojās viņa jūra — vilnis aiz viļņa, šņācoša un pārgalvīga, mierīga un varmācīga. Tētis nolīdzināja savus prātojumus, viņš pilnībā dzīvoja, — no astes galiņa līdz pat ausīm.
Kad viņš pagriezās, lai palūkotos uz savu salu, viņš ieraudzīja pār jūru krītam baltu gaismu, tā taustījās uz priekšu līdz tukšajam apvārsnim un garos, vienmērīgos viļņos atkal atgriezās.
Bija iedegta bāka.
Tētis un jūra
Pappan och havet
Tūve Jansone
1965
No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane