Выбрать главу

Viņš sacīja:

— Māmiņa sūtīja sveicienus un lūdza apjautāties par bākas atslēgu.

Zvejnieks neatbildēja.

— Tētis nevar tikt iekšā, — trollītis Mumins noraizējies skaidroja. — Tāpēc mēs domājām, ka varbūt bākas sargs…

Atkal iestājās klusums. Pie debesīm bija pacēlušies jauni mākoņi.

— Bet bija taču kāds bākas sargs? — trollītis Mumins iejautājās.

Beidzot zvejnieks, pagriezis galvu, pavērās viņā ar savām zilajām, ūdeņainajām acīm.

Viņš sacīja:

— Nē, es nezinu ne par kādu atslēgu.

— Vai viņš izdzēsa bākas gaismu un aizbrauca prom? — trollītis Mumins turpināja.

Viņš vēl nekad nebija sastapis nevienu, kas gluži vienkārši neatbildēja, kad tam jautā. Tas darīja viņu uztrauktu un mazliet nomāktu.

— Es lāgā neatceros, — zvejnieks sacīja. — Es esmu aizmirsis, kāds viņš izskatījās…

Uztrausies kājās, zvejnieks, pelēks, sagumzīts un viegls kā lapa, klusi aizgāja pār kalnu. Viņš bija ļoti maza auguma, un viņam nebija it nekādas vēlēšanās runāt.

Trollītis Mumins kādu brīdi stāvēja un nolūkojās pakaļ zvejniekam. Pēc tam viņš pagriezās un gāja atpakaļ pār zemes mēli. Viņš devās ieslīpi uz krastmalu, kur bija novietota laiva, lai paņemtu vara kannu. Viņiem jāēd brokastis. Starp akmeņiem māmiņa uztaisīs plīti un uz bākas kāpnēm uzklās galdu. Un gan jau pēc tam viss kaut kā nokārtosies.

Smilšainā krastmala bija gluži balta. Tā stiepās no vienas zemes mēles līdz otrai šaurā, ļoti smalkā smilšu šērā un bija savākusi visu, ko aizvēja pusē ap salu bija saslaucījuši jūras vēji. Surp atdzītā malka gulēja augšā zem alkšņiem, kur ūdens bija pacēlies visaugstāk, bet zemāk smilts bija neskarta un gluda kā grīda. Pa to bija patīkami iet. Ja gāja gar ūdens malu, tad iemītās pēdas pārvērtās par aciņām, kas tūlīt piesmēlās pilnas ar ūdeni. Trollītis Mumins meklēja gliemežvākus priekš savas māmiņas, bet krastmalā atrodamie bija stipri sapluinīti. Varbūt viļņi bija tos sapluinījuši?

Bet tur kaut kas gulēja un spīdēja, tomēr tas nebija gliemežvāks, tas bija ļoti maziņš zirga pakavs no sudraba. Tam gluži līdzās, iekšā jūrā, pār smiltīm aizskrēja kādas pēdas.

«Tieši šeit kāds zirgs būs ielēcis jūrā un pazaudējis vienu kurpi,» trollītis Mumins nopietns konstatēja. Tā tam bija jābūt. Gluži neparasts zirdziņš. Diez vai viņš savu kurpi bija apsudrabojis jeb vai tā bija tāda jau kopš dzimšanas? Viņš pacēla zirga pakavu un nolēma atdot to savai māmiņai.

Mazliet tālāk pēdas skrēja tieši iekšā jūrā. Tad jau tas būs bijis jūras zirgs, — tādus viņš nekad nebija redzējis. Tie mājo tikai tālu, tālu, kur jūra ir reibinoši dziļa. Trollītis Mumins cerēja, ka šim jūras zirgam mājās būs bijušas rezerves kurpes.

Laiva ar satītām zēģelēm gulēja uz sāniem, un izskatījās, ka tai vairs nekad neradīsies vēlēšanās zēģelēt. Laiva bija uzvilkta pārāk augstu krastā, un tai vairs nebija nekāda sakara ar jūru. Trollītis Mumins mierīgs stāvēja un lūkojās uz «Piedzīvojumu». Bija drusku tā kā žēl laivas; bet varbūt tā bija aizmigusi. Un bez tam viņi taču kādu vakaru izliks jūrā tīklus.

Tagad mākoņi virs jūras bija sākuši nākt šurp — mierīgi, paralēli mākoņi, pelēkzili līdz pašam apvārsnim. Krastmala kļuva ļoti vientuļa, un trollītis Mumins nodomāja: «Es došos mājās.» Nu piepeši par mājām bija kļuvušas bākas kāpnes. Ieleja, kurā viņi bija dzīvojuši, palika tur, tālu prom. Turklāt viņš bija atradis sudraba pakavu, kas piederēja zirgam. Kaut kādā ziņā tas izšķīra šo lietu.

— Bet viņš taču nevar būt visu aizmirsis!? — tētis atkārtoja. — Viņš taču pazina bākas sargu! Viņi dzīvoja uz vienas salas. Viņiem taču vajadzēja būt draugiem!

— Viņš neatceras nenieka, — sacīja trollītis Mumins.

Mazā Mija, ievilkusi gaisu caur degunu, izpūta to caur zobiem.

— Šis zvejnieks ir ļempausis ar jūras zālēm piebāztu galvu, — viņa sacīja. — To es jau uzreiz redzēju. Un, ja uz vienas salas dzīvo divi ļempauši, tad tie viens par otru vai nu zina visu, vai arī negrib zināt neko. Iespējams ir kā viens, tā otrs. Es domāju, ka otrā iespēja pastāv, pateicoties pirmajai. Man jūs varat ticēt, es esmu briesmīgi gudra!

— Kaut nu neuznāktu lietus, — māmiņa murmināja.

Viņi bija sastājušies ap trollīti Muminu un lūkojās viņā; tagad, kad saule bija nogājusi, bija kļuvis vēss. Valdīja tāds kā samulsums, un trollītim zuda vēlēšanās stāstīt par māju, kas bija celta, lai raudzītos uz viļņiem. Un tieši pašlaik nemaz nebija iespējams iedot māmiņai zirga pakavu, kad visi tā stāvēja un skatījās. Viņš izlēma dot to viņai mazliet vēlāk; varbūt, kad viņi būs palikuši vieni.

— Kaut tikai neuznāktu lietus, — māmiņa ieteicās vēlreiz. Aiznesusi vara kannu uz ierīkoto pavardu, viņa ielika ūdenī tēta plūktās krastmalas neļķes. — Un, ja būs lietus, tad man jāizberž tīrs viens no katliem un jāsavāc tajā lietus ūdens. Ja te vispār ir kādi katli…

— Bet par visu to parūpēšos es, — tētis žēli izsaucās. — Tikai pagaidiet, visam jānotiek pareizā secībā. Mēs nevaram domāt par ēdienu, lietu un citiem sīkumiem, iekams es neesmu atradis atslēgu!

— Hā! — noteica mazā Mija. — Sitais zvejnieks būs iesviedis jūrā gan bākas sargu, gan atslēgu — ticiet man. Te ir notikušas šausmu lietas, un ļaunākais vēl ir priekšā!

Tētis nopūtās. Viņš apgāja apkārt bākai un uzkāpa klintī jūras pusē, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Dažreiz ģimene viņu traucēja; viņi nespēja koncentrēties uz svarīgāko. Viņš prātoja: diez vai citiem tētiem klājas tāpat?

Tātad tā: nebija nekādas jēgas gulēt un gaidīt, lai atrodas atslēga, nebija arī jēgas to meklēt. Bija jāsajūt, kur ir atslēga. Viņam jācenšas iztēloties sevi tādā situācijā, kādā reiz bija viņa sievastēvs. Sievasmāte bija samudžinājusi ap sevi visu, kas viņai mūža garumā bija sakrājies, bet pārējo viņa bija aizmirsusi. Tad sievastēvs gluži vienkārši kaut ko galvā saslēdza kopā. Vairāk nekā nevajadzēja. Viņš allaž atrada meklēto. Pēc tam viņš draudzīgi sacīja: «Tu, vecais lūzni.»

Tētis centās sasprindzināties. Viņš bezmērķīgi klīda apkārt starp klintīm un centās sevi galvā pārslēgt. Beidzot viņam likās, ka viss, kas viņam ir iekšā, ir pietiekami sakratīts un lēkā kā zirņi kārbā. Bet vairāk nekas nenotika.

Viņa ķepas bija atradušas nomīdītu taku, kas aizlocījās starp lielajiem akmeņiem īsajā, saules nosvilinātajā zālē. Kamēr tētis tur staigāja un centās sevi pārslēgt, viņš iedomājās, ka šo ceļu varbūt ir ieminis bākas sargs. Viņam — šim bākas sargam — varbūt daudz reižu bija vajadzējis staigāt vienu un to pašu ceļu. Ļoti sen. Un viņš varbūt iznāca tieši pie krasta klintīm — gluži kā pašlaik tētis. Ceļš beidzās; šeit nebija nekā cita kā klaja jūra.

Tētis piegaja pie kraujas malas un palūkojas lejā. Kalns šeit — no vienas nogāzes uz otru — rotaļīgi sliecās stāvus, dziļi, dziļi lejā bija viens izliekumu un skaistu, ļodzīgu līniju jūklis. Kalna pakājē murdēja bangas: ūdens blāķis cēlās un grima, slējās pret klintīm un grima atpakaļ kā liela, taustīga būtne. Tur lejā ūdens gulēja ēnā un bija ļoti tumšs.