— Visu mūžu? — mazā Mija gribēja zināt.
— Nu ja, ligzdu jau palemtem varēs pārvietot, — trollītis murmināja.
— Hā! Kā tad! — noteica mazā Mija. — Vai tu domā, ka laucis uzzinās, vai viņa ligzda tikusi pārvietota tūlīt vai pēc laika? To tu izdomāji, lai ar tīru sirdsapziņu varētu izdzīt viņu ārā.
— Vai mēs visu mūžu ēdīsim ārā? — tētis samulsis jautāja. Visi lūkojās uz māmiņu.
— Noņem to, esi tik labs, — viņa sacīja. — Mēs izkārsim ligzdu ārā pa logu. Dažreiz troļļi ir svarīgāki par laučiem.
Māmiņa pastūma netīros traukus zem gultas, lai istaba izskatītos patīkamāka, un pēc tam viņa devās ārā, lai sameklētu zemi. Šis bija ļoti svarīgs gājiens.
Pie bākas kāpnēm viņa apstājās un uzlēja rozei šļācienu jūras ūdens. Tā joprojām stāvēja un gaidīja, ielikta cukura kastē ar trūdu zemi no mājām. Dārziņam vajadzēja aizvēju. Tam vajadzēja atrasties, cik vien iespējams, tuvu bākai un dienas lielāko daļu būt saules apspīdētam. Un tajā jābūt labai, dziļai zemei.
Māmiņa meklēja un meklēja. Viņa gāja gar bākas kalnu un meklēja: cauri virsājam, lejā uz sūnekli; viņa apgāja apkārt krūmājam un iegāja apšu birzī; viņa klaiņāja un klaiņāja pa silto, smilšaino purvu, nekur neatrazdama īstu zemi.
Māmiņa vēl nekad nebija redzējusi tik daudz akmeņu. Aiz apšu birzītes bija vieni vienīgi akmeņi. Vientulīgu, apaļu, pelēku akmeņu lauks: īsts akmeņlauks. Tā vidū kāds aiz ziņkāres bija izracis lielu bedri. Piegājusi klāt, māmiņa ielūkojās tajā. Tur lejā bija atkal akmeņi, tikpat apaļi un pelēki. Viņa prātoja: «Diez ko bākas sargs būs meklējis? Varbūt neko sevišķu? Varbūt viņš mēģināja mazliet parotaļāties? Viņš bija licis akmeņus citu uz cita; tie viņam bija slīdējuši zemē, līdz viņš, noguris no visa, bija aizgājis prom.»
Māmiņa devās tālāk uz smilšaino krastmalu. Un šeit lejā beidzot bija zeme. Melna un stipra, dziļu trūdu josta, kas stiepās gar krastmalu zem alkšņiem. Starp akmeņiem spraucās spēcīgi, zaļi augi un pletās dzeltenos un violetos krāsu spožumos, — te pēkšņi bija pārpilnības džungļi.
Māmiņa iebāza ķepas zemē. Viņa juta, ka tā ir aizņemta ar miljoniem augošu un dzerošu sakņu, kuras nedrīkst aiztikt. Bet tas nekas. Zeme tā tomēr bija; tikai tagad sala kļuva par kaut ko tādu, kam varēja ticēt.
Viņa uzsauca tētim, kas staigāja un vāca no aļģēm dēļu galus; viņa pieskrēja tētim klāt ar vējā plandošu priekšautu un kliedza:
— Es atradu zemi!
Tētis pacēla skatu.
— Sveiki! Sveiki! — viņš teica. — Kā tev patīk mana sala?
— Tai nav līdzīgas visā pasaulē! — māmiņa mundri apgalvoja. — Zeme atrodas krastmalā, nevis kaut kur salas vidū!
— To es tev paskaidrošu, — tētis sacīja. — Aizvien vaicā man, ja tu kaut ko nesaproti,— es zinu visu, kam ir sakars ar jūru. Redzi, šīs ir jūras aļģes, ko izmetuši viļņi. Pamazām tās pārvērtīsies par zemi, īstu zemi. Ko? To tu nezināji! — tētis smējās un pasvieda ķepas gaisā lielā vēzienā, kas dāvāja māmiņai visas jūras viļņojošo aļģu mežu.
Un māmiņa vāca aļģes. Visu dienu viņa nesa tās un krāva kalna spraugās, kas pamazām kļūs par pleķīti dārziņam. Aļģēm bija tāda pati dziļa, silta krāsa, kas piemita zemei mājās un turklāt sava pastāvīga purpura un oranžas krāsas dzirksts.
Māmiņa bija mierīga un laimīga. Viņa sapņoja par burkāniem, redīsiem un kartupeļiem, — kā tie kļūst apaļi un lejā siltumā aug: viņa redzēja izplaukstam zaļas lapas, kā tās kļūst spurainas un spēcīgas, viņa redzēja tās lokāmies vējā pret zilo jūru, lapas, kas līkst no tomātu, zirņu un pupu smaguma, kurus visus dabūs viņas ģimene. Viss tas, saprotams, notiks tikai nākošo vasaru, bet tam nebija nozīmes. Viņai bija kaut kas, par ko sapņot. Un dziļi sevī viņa sapņoja par ābeli.
Diena sliecās uz krēslas pusi. Āmuru klaudzieni augšā bākā jau sen kā bija noklusuši, un bezdelīgas bija mierīgākas. Pilnu klēpi ar krastmalas malku māmiņa svilpodama gāja cauri viršiem. Pie bākas uz kalna tētis bija uzcēlis lenteri, lai palīdzētu viņai tikt augšā, un pie durvīm stāvēja divas gatavas koka gultas un maza muciņa, ko viņš bija atradis jūrā. Muciņa bija pilnīgi vesela un reiz bija bijusi zaļa.
Vītņu kāpnes kaut kādā ziņā tagad bija mazāk biedējošas. Vajadzēja tikai piesargāties lūkoties lejup, un vislabāk bija domāt par kaut ko patīkamu. Trollītis Mumins sēdēja pie galda un šķiroja mazus, apaļus akmentiņus.
— Sveiks! — māmiņa sacīja. — Kur ir tētis?
— Viņš ir augšā un iededzina bākas uguni, — atbildēja trollītis Mumins. — Es nedrīkstēju iet līdzi. Viņš tur atrodas jau trakoti ilgi.
Tukšā putnu ligzda stāvēja uz sekretāra. Kamēr māmiņa lika plītī malku, viņa turpināja svilpot. Vējš tagad bija aprimies, pa rietumu logu iespīdēja saule, uz grīdas un uz baltās sienas liedama sarkanu gaismu.
Kad uguns plītī iekūrējās, pa durvju šķirbu ieslīdēja mazā Mija un kā kaķis uzlēca uz loga.
Viņa piespieda degunu rūtij un neglīti vaikstījās uz bezdelīgām.
Piepeši jumta lūka ar blīkšķi atsitās vaļā, un trollīša Mumina tētis kāpa lejup pa dzelzs kāpnēm.
— Vai tā labi deg? — māmiņa vaicāja. — Tu mums esi uztaisījis šausmīgi patīkamas gultas. Es domāju, ka tai mucā itin labi varēs sālīt zivis. Ir gandrīz žēl izmantot to lietus ūdenim…
Tētis piegāja pie dienvidu loga un lūkojās ārā. Māmiņa aši pacēla acis; kā tad, tēta aste bija gluži sastingusi un pušķis kaitinoši cilājās. Viņa ielika plītī malku un attaisīja siļķu burku. Tētis dzēra tēju, ne vārda nebilzdams. Kad māmiņa bija nokopusi galdu, viņa nolika uz tā vētras lākturi un teica:
— Es kaut kur dzirdēju, ka šitādas bākas degot ar gāzi. Kad gāze ir izbeigusies, neesot iespējams tās aizdedzināt.
— Tur ir gāzes caurules, — tētis drūmi sacīja. — Viss tornis ir pilns ar tām. Bet tās nav iespējams savienot.
— Varbūt trūkst kādas skrūves? — māmiņa ierosināja. — Es jau arī nekad īsti neesmu ticējusi gāzei. Tā ir bīstama un nepatīkama. Es domāju, liec mieru visam tam darbam, uziesim vēl visi gaisā.
Tētis piecēlās no galda un iesaucās:
— Bet vai tu nesaproti, ka tagad es esmu bākas sargs! Bākai jādeg! Tā arī ir visa ideja. Vai tu domā, ka var dzīvot bākā, kas nedeg? Un kā būs ar laivām, kas tumsā brauc un kuru katru brīdi var uzskriet uz sēkļa, un mūsu acu priekšā nogrimt…
— Pareizi, — piekrita mazā Mija. — Un no rīta visa krastmala būs pilna ar noslīkušām svilpastēm, bailulītēm, ķipariem, visi no jūras zālēm būs bāli un zaļi…
— Neesi dumja, — māmiņa aizrādīja. Pagriezusies pret tēti, viņa teica:
— Ja tu nevari iededzināt to šovakar, iededzināsi rīt. Vai arī kādu citu dienu. Un, ja tā nepavisam negribēs degt, tad mēs logā iekārsim lampu; ja nu gadījumā būs nejauks laiks. Gan jau kāds to ieraudzīs un sapratīs, ka, kuģojot tālāk, var uzskriet uz grunts. Bet nu, es domāju, vai mums nevajadzētu uznest augšā gultas, kamēr vēl nav satumsis? Es it nemaz nepaļaujos uz šīm ļodzīgajām kāpnēm.
— Es pats tās uznesīšu augšā! — tētis sacīja un noņēma cepuri no naglas.
Arā bija gandrīz tumšs. Tētis klusu stāvēja un skatījās pāri jūrai; viņš domāja: «Nu viņa tur augšā iededzinās vētras lākturi. Viņa uzskrūvēs lielāku liesmu un brīdi stāvēs, un uz to noraudzīsies. Kā viņa to mēdz darīt. Mums ir vesela kanna petrolejas…».