TIKAI GAĻA
Viņš aizgāja līdz stūrim un pārlaida acis šķērsielai, bet neko citu nemanīja kā tikai laternu veidotās gaismas saliņas krustojumos. Tad gāja atpakaļ pa to pašu ceļu. Viņš bija drīzāk cilvēka ēna, kas bez trokšņa un bez liekām kustībām slīdēja pustumsā. Viņš bija piesardzīgs kā džungļu zvērs, vērīgs un jūtīgs. Lai viņš nepamanītu kāda cita kustības, tām vajadzētu būt vēl netveramākām kā viņa paša kustības.
Bez jutekļu spējas darīt viņam zināmu visu notiekošo viņam piemita vēl kāda nemaldīga spēja — apkārtējās situācijas sajula. Viņš zināja, ka mājā, pie kuras viņš uz brīdi bija apstājies, ir bērni. Sī sajūta viņam radās bez apzinātas domas piepūles. Kas attiecas uz to, tad viņam nebija pat atskārtas par šo sajūtu, tik neapzināta tā bija. Tomēr radās apstākļi, kas viņam lika rīkoties tā, it kā droši zinātu, ka mājā ir bērni. Viņš ir nenojauta, cik daudz zina par blakus mājām.
Šī pati neapzinātā sajūta pateica viņam, ka no tuvojošos soļu dipoņas šķērsielā nav ko baidīties. Vēl neredzēdams nācēju, viņš jau zināja, ka tas ir novēlojies gājējs, kas steidzas mājup. Svešais iznāca krustojumā un atkal nozuda tumsā. Ieraudzījis kādā stūra mājas logā iedegamies uguntiņu, viņš saprata, ka tur ticis uzrauts sērkociņš. Apziņa saistīja to ar kaut ko pazīstamu, un prātā pazibēja doma: «Gribēja zināt, cik ir pulkstenis.» Kādā citā mājā bija gaišs viens logs. Uguns dega blāvi un mierīgi, un viņš noprata, ka šajā istabā guļ slimnieks.
Viņu sevišķi interesēja māja kvartāla vidū ielas otrā pusē. šai mājai viņš veltīja visvairāk uzmanības. Lai kur viņš skatījās, lai kur gāja, vienmēr viņa skatiens bija pievērsts šai mājai un soļi veda viņu atpakaļ uz to. Izņemot virs portāla atvērto logu, nekā neparasta šai mājā nebija. Neviens negāja iekšā un nenāca ārā. Nekas nenotika. Visi logi bija tumši, nevienā no tiem neiedegās un nenodzisa gaisma. Un tomēr visa viņa uzmanība bija pievērsta šai mājai. Kārtējo reizi pārlūkojis apkārtni, viņš atkal atgriežas pie tās.
Par spīti savam jūtīgumam, drošs viņš tomēr nebija. Viņš ]oti labi apzinājās, cik riskants ir viņa stāvoklis. Kaut gan nejaušo garāmgājēju soļi viņu netraucēja, viņš bija sasprindzināts, ausīgs un gatavs bēgt kā bailīgs briedis. Viņš zināja, ka šajā tumsā var klimst apkārt arī citas saprātīgas būtnes — tādas pašas klusas, piesardzīgas un tramīgas kā viņš.
Ielas galā kaut kas nokustējās. Viņš sajuta, ka šoreiz tas ir nevis aizkavējies gājējs, bet gan draudi un briesmas. Viņš divas reizes uzsvilpa, dodams zīmi kādam mājā otrpus ielas, un kā ēna pazuda aiz stūra. Te viņš apstājās un uzmanīgi paraudzījās apkārt. Pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, viņš parēgājās gar stūri un apskatīja tuvojošos svešinieku. Nojauta nebija viņu vīlusi. Tas bija policists.
Viņš aizgāja līdz nākamajam stūrim un, nobēdzies aiz tā, vēroja krustojumu, ko nule bija atstājis. Viņš redzēja, ka policists paiet garām un dodas tālāk. Viņš zagās pa ielu, kas gāja paralēli tai ielai, pa kuru so|oja policists; no nākamā stūra nolūkojies, kā tas aiziet, viņš pa to pašu ceļu steidzās atpakaļ. Pie tās pašas mājas viņš iesvilpās vienreiz, pēc isa brīža otrreiz. Sis svilpiens izskanēja mierinoši, turpretī pirmītējais divkāršais svilpiens bija skanējis ka trauksmes signāls.
Uz portāla jumta parādījās kaut kas liels un tumšs un pa kolonnu lēni ilošļūca zemē. Tad tas noskrēja lejā pa kāpnēm, iznāca pa maziem dzelzs vārtiņiem un tuvojās pa ietvi, iegūdams cilvēka apveidu. Novērotājs palika savā pusē un, turēdamies otram blakus, aizgāja līdz krustojumam, kur šķērsoja ielu un pievienojās otram. Līdzās šim cilvēkam viņš izskatījās pavisam mazs.
— Nu, kā gāja, Met? — viņš vaicāja.
Otrs noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, un vairākus soļus abi nogāja klusēdami.
— Rādās, ka es sadabūju tos labumus, — viņš teica.
Džims tumsā 'nosmējās un gaidīja, kas būs tālāk. Viņi
nogāja kvartālu pēc kvartāla, un beidzot viņš zaudēja pacietību.
— Nu, kā tad ir ar tiem labumiem? — viņš jautāja. — Kāds galu galā ir tavs loms?
— Man nebija laika skaitīt, bet brangs. To es tev varu sacīt droši, Džim, loms ir brangs. Man bail pat domāt, cik tas brangs. Pagaidi, kamēr tiksim līdz majam.
Kad viņi bija nonākuši krustojumā pie laternas, Džims vērīgi paskatījās uz biedru un pamanīja, ka tas ir diezgan nomākts un dīvaini tur kreiso roku.
— Kas tavai rokai? — viņš noprasīja.
— Tas zellis man iekoda. Jācer, ka es nesaķeršu trakumsērgu. Stāsta, ka no cilvēka kodiena arīdzan varot dabūt trakumsērgu.
— Klupa tev virsū, vai? — gribēdams atraisīt biedram mēli, jautāja Džims.
Uzrunātais kaut ko norūca.
— No tevis jau ar stangām neko nevar izvilkt! — Džims aizkaitināts izgrūda. — Klāj vaļā! No stāstīšanas tev nauda mazumā neies.
— Es viņu laikam maķenīt piežmiedzu, — sekoja atbilde. Tad Mets paskaidroja: — Viņš pamodās.
— Tu to tīri nostrādāji. Es nedzirdēju ne skaņas.
— Džim, — otrs nopietni teica, — par to var izpelnīties karatavas. Es viņu pataisīju aukstu. Vajadzēja. Viņš pa- modas. Mums ar tevi uz kādu laiciņu būs jāpieraujas.
Džims saprotoši iesvilpās.
— Vai tu dzirdēji, ka es svilpu? — viņš pēkšņi iejautājās.
— Un kā vēl. Es jau biju beidzis. Tieši tobrīd līdu laukā.
— Tas bija kruķis. Bet viņš neko nematīja. Pagāja garām un, pakavus klaudzinādams, nozuda. Tad es nācu atpakaļ un uzsvilpu tev. Ko tu vēl pēc tam tik ilgi pin- dzelējies?