— Es nogaidīju, lai būtu pilnīgi drošs, — Mets paskaidroja. — Es varen nopriecājos, kad tu uzsvilpi otrreiz. Gaidīt ir nāvīgi grūti. Es tikai sēdēju un domāju, domāju… eh, par visu ko. Taisni brīnums, kādas domas cilvēkam nāk prātā. Bez tam pa māju vazājās apkārt kāds nolādēts kaķis, un tas ar savu trokšņošanu krita man uz nerviem.
— Tātad loms ir brangs! — bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto priecīgi iesaucās Džims.
— Kad es tev saku, Džim, brangs! Man traki gribas aplūkot to pamatīgāk.
Abi neapzināti pielika soli. Tomēr piesardzība viņus neatstāja. Divi lāgi viņi nogriezās no ceļa, lai izvairītos no policistiem, un, tikai pārliecinājušies, ka viņiem neseko, abi iespruka lētu mēbelētu istabu nama tumšajā priekštelpā.
Tikai uzkāpuši līdz savai istabai augšējā stāvā, viņi uz- švirkstināja sērkociņu. Kamēr Džims noņēmās ar lampu, Mets aizslēdza durvis un aizšāva bultas. Pagriezies apkārt, viņš ieraudzīja, ka biedrs stāv gaidošā pozā, un klusībā nosmējās par viņa nepacietību.
— Prožektors gods godam, — viņš teica, izvilkdams un aplūkodams kabatas bateriju. — Bet mums jādabū jauna baterija. Tā iet uz beigām. Vienu vai divas reizes es jau nodomāju, ka palikšu tumsā. Tā ir ērmīga māja. Viņa istaba bija pa kreisi, un tas man sajauca galvu.
— Es tak teicu, ka tā ir pa kreisi, — Džims pārtrauca.
— Tu teici, ka pa labi, — Mets palika pie sava. — Es atceros gan, ko tu man teici, bet te ir plāns, ko tu uzzīmēji.
Parakņājies vestes kabatā, viņš izņēma papīra strēmelīti un atlocīja to. Džims noliecās pār plānu.
— Esmu nošāvis greizi, — viņš atzinās.
— Nu kā tad! Kādu joni man vajadzēja palauzīt galvu.
— Tagad tas vairs nekrīt svarā, — Džims iesaucās. — Apskatīsim, ko tu esi samantojis.
— Krīt gan svarā, — iebilda Mets. — Man tas ļoti krīt svarā. Es riskēju ar visu ko. Es bāžu galvu cilpā, bet tu pa to laiku stāvi uz ielas. Tev jāsaņemas un jābūt uzmanīgākam! Lai notiek, es tev parādīšu.
Viņš iebāza rokas bikšu kabatā un izvilka riekšavu sīku dimantu. Tie zaigojošā straumē nobira uz apskapstējušā galda. Džims nikni nosunījās.
— Tas nav nekas, — triumfējoši noteica Mets, un viņa balsī jautās pašapmierinātība. — Tagad tu tikai redzēsi!
Viņš turpināja vilkt ārā laupījumu no visām kabatām. Daudzi no zamšādā ietītajiem dimantiem bija lielāki par tiem, kas bija pirmajā riekšavā. No vienas kabatas viņš izvilka sauju ļoti sīku briljantu.
— Briljantu putekļi, — viņš piezīmēja, nobērdams tos uz galda tālāk no citiem.
Džims apskatīja dārgakmeņus.
— Tieši tādi paši, tie aizies par pāris dolāriem katrs,— viņš vērtēja. — Vai tas ir viss?
— Vai tad tev nepietiek? — sarūgtināts atjautāja Džima otrinieks.
— Pietiek jau, pietiek, — atzinīgi atbildēja Džims.
— Vairāk, nekā es domāju. Es par visu kaudzi prasītu desmit tūkstošus un ne centa mazāk.
— Desmit taukšķus! — zobgalīgi teica Mets. — Tie maksā divreiz vairāk, lai gan es ne velna nejēdzu no dārglietām. Paskaties uz to lielo!
Viņš paņēma no kaudzes akmeni un, kā lietpratējs pasvārstījis rokā, tuvināja to lampai.
— šis viens pats jau maksā tūkstoti, — ātri novērtēja Džims.
— Taukšķi par tavu vecmāmiņu! — nicīgi atcirta Mets.
— Tu to nenopirksi pat par trim.
— Pamodini mani! Tas man rādās sapņos. — Džima acis atstaroja dārgakmeņu spožumu, un viņš sāka lasīt laukā no kaudzes lielākos un aplūkot tos. — Mēs tak esam bagātnieki, Met, mēs kļūsim gatavie švīti!
— Paies gadi, kamēr tiksim no tiem vajā, — sprieda daudz praktiskākais Mets.
— Bet padomā, kāda dzīvīte mums sāksies! Nekas cits nav jādara kā tikai jātērē nauda un jātiek no tās vajā.
Beigu beigās pat flegmātiskajam Metam iemirdzējās acis.
— Es tak tev teicu, ka man bail pat domāt, cik brangs ir loms, — viņš klusu norūca.
— Ir nu gan veiksme! — sajūsmināts izsaucās Džims.
— Es gandrīz aizmirsu, — sacīja Mets, iebāzdams roku žaketes iekškabatā.
No zīdpapīra un zamšādas izslīdēja lielu pērju virkne. Džims nevērīgi paraudzījās uz to.
— Arī tās maksā naudu, — viņš noteica un atkal pievērsās dimantiem.
Iestājās klusums. Džims rotaļājās ar dārgakmeņiem, iegremdēdams tajos pirkstus, sašķirodams tos kaudzītēs un pēc tam izkaisīdams pa visu galdu. Viņš bija kalsns, uzkumpis cilvēks — nervozs, viegli sadusmojams, jūtīgs un mazasinīgs —, tipisks sabiedrības padibeņu bērns ar neglītu, izvaibītu seju, mazām ačelēm, pastāvīgi izsalkušu muti un drudžainu skatienu, zaglīgs kā kaķis un caurcaurēm pagrimuma apzīmogots.
Mets nepiedūra pirkstu dimantiem. Viņš sēdēja, atbalstījis elkoņus pret galdu un atspiedis zodu plaukstās, un, gausi mirkšķinādams acis, skatījās uz zvirgzdošo dārgakmeņu gūzmu. Viņš bija pilnīgs pretstats otram. Viņu nekādā ziņā nebija radījusi pilsēta. Muskujains, matiem noaudzis, viņš ar savu spēku un izskatu atgādināja gorillu. Dzīvi viņš pazina kā savus piecus pirkstus. Acis viņam bija izvalbītas un atradās patālu viena no otras, un tajās bija viešams tāds kā nekaunīgs draudzīgums. Tās iedvesa uzticību. Taču, ielūkojoties ciešāk, varēja pamanīt, ka viņa acis ir mazliet par daudz izvelbtas un atrodas pārāk tālu viena no otras. Viss viņā bija pārspīlēts, sniedzās pāri normālā robežām, un sejas vaibsti neatspoguļoja šā cilvēka būtību.
— Šī kaudze maksā piecdesmit tūkstošus, — pēkšņi ierunājās Džims.
— Simttūkstoš taukšķu, — atteica Mets.
Atkal iestājās klusums, ko tikai pēc ilgāka laika no jauna pārtrauca Džims.
— Kāda velna pēc viņš tos turēja mājā, to es gribētu zināt. Es domāju, ka viņš tos glabā veikalā seifā.