Metam tieši šajā brīdī rādījās nožņaugtais, kādu viņš to bija redzējis pēdējo reizi laternas nespodrajā gaismā, taču viņš pat nesatrūkās, izdzirdis pieminam šo cilvēku.
— Ej nu sazini, — viņš atbildēja. — Varbūt viņš gribēja šmaukt prom no sava kompanjona. Varbūt viņš no rīta būtu pazudis diezin kur, ja nebūtu pagadījušies mēs. Manuprāt, starp godīgiem cilvēkiem ir tikpat daudz zagļu kā starp zagļiem. Par tādām lietām pastāvīgi raksta avīzes, Džim. Kompanjoni allažiņ grūž cits citam dunci mugurā.
Džima acīs parādījās dīvaina, nervoza izteiksme. Mets izlikās to neredzam, taču teica:
— Par ko tu domāji, Džim?
Brīdi Džims jutās neērti.
— Ne par ko, — viņš atbildēja. — Es tikai domāju, cik tas ir savādi, ka visas šīs dārglietas bija viņam mājā. Kāpēc tu tā jautā?
— Tāpat vien. Gribēju tikai zināt, tas ir viss.
Iestājās klusums, ko reižreizēm iztraucēja Džima paklusā un nervozā ieķiķināšanās. Viņu bija apstulbinājusi dārgakmeņu pārpilnība. Ne tāpēc, ka viņš sajustu to skaistumu. Viņš neapzinājās, ka tie ir skaisti paši par sevi. Taču ašā iztēle uzbūra tos dzīves priekus, ko viņi par šo bagātību varēja nopirkt, un šīs izredzes uzurdīja visas viņa slimās dvēseles un kuslās miesas vēlmes un tieksmes.' No šo akmeņu mirgojošajām ugunim viņš būvēja brīnumainas pilis, kurās viņam spokojās orģijas, un pats šausminājās par redzēto. Tādas reizes viņš ieķiķinājas. Tas viss bija pārāk neiespējams, lai būtu īstenība. Un tomēr tie mirgoja uz galda Džima priekšā, iekvēlinādami viņā baudkāri, un viņš atkal ieķiķinājās.
— Derētu tos saskaitīt, — pēkšņi ierosinaja Mets, izgaisinādams pats savas iztēles ainas. — Tu turi acis vaļā, lai būtu bez šmaukšanās, tāpēc ka mēs nedrīkstam šmaukt viens otru, Džim. Saprati?
Pēc Džima acīm varēja redzēt, ka viņam tas nepatīk, turpretī Metam nepatika tas, ko viņš ieraudzīja sava partnera acīs.
— Saprati? — Mets atkārtoja gandrīz draudīgi.
— Vai tad mēs vienmēr neiztiekam bez šmaukšanas? — Džims atvaicāja aizstāvēdamies, tāpēc ka viņā jau dzima nodevība.
— Nav liela māksla būt godīgam nebaltās dienās, — iebilda Mets. — Pavisam kas cits — būt godīgam tad, kad esi uz zaļa zara. Kad mēs esam tukši kā izšautas plintes, mums arī nav ko šmaukties. Tagad mēs esam bagāti un mums jākļūst par komersantiem, par godīgiem komersantiem. Saprati?
— Tas ir man pa zobam, — atzina Džims, taču dziļi viņa sīka ja dveselītē un pret paša gribu kā būrī iesprostoti zvēri užinajas neprātīgas un nevaldāmas domas.
Mets piegaja pie virtuves plaukta aiz divdegļu petrolejas plītiņas. No vienas papīra paciņas viņš izbēra tēju, no otras — sarkanos piparus. Atgriezies ar paciņām pie galda, viņš salika tajās mazos dimantus, vienā rupjākus, otrā — sīkākus. Tad viņš pārskaitīja lielos dārgakmeņus un ietina katru atsevišķi zīdpapīrā un zamšādā.
— Simts četrdesmit septiņi paprāvi, — Mets darīja zināmu inventarizācijas rezultātu. — Divdesmit īsti lieli, divi pamatīgi un viens milzenis, bez tam vēl pāris sauju sīko un putekļu.
Viņš palūkojās uz Dzimu.
— Pareizi, — Džims apstiprināja.
Mets uzrakstīja rēķinu uz bloknota lapiņas, uztaisīja kopiju, vienu lapiņu atdeva partnerim, bet otru paturēja sev.
— Lai neizkristu no prāta, — viņš noteica.
Viņš atkal devās pie plaukta un izbēra no lielas papīra turzas cukuru. Salicis turzā dimantus — kā lielos, tā mazos —, viņš ievīstīja to raibā kabatas drānā un pabāza zem spilvena. Tad viņš apsēdās uz gultas malas un novilka kurpes.
— Un tu domā, ka tie maksā simt tūkstošu? — jautāja Džims, pārstādams siet vaļā kurpi.
— Kā tad, — skanēja atbilde. — Es reiz pazinu Arizonā vienu dejotāju, viņai bija vairāki lieli vizuļi. Tie bija mākslīgi. Viņa teica, ka viņai nevajadzētu dejot, ja tie būtu īsti. Teica, ka tie maksātu vismaz piecdesmit tauk- šķu, bet viņai to nesanāktu ne desmit.
— Kas tad ies strādāt, lai vilktu dzīvību? — triumfējoši iejautājās Džims. — Ar cērti un lāpstu! — viņš nievīgi teica. — Kaut arī es strādātu kā suns visu mūžu un krātu visu savu algu, tik un tā man nebūtu ne puse no tā, ko mēs dabūjām šovakar.
— Mazgāt traukus — tas ir vienīgais, uz ko tu esi spējīgs, bet ar to tu nenopelnīsi mēnesī vairāk par divdesmitnieku un uzturu. Rēķināšanā tu neesi stiprs, bet doma tev pareiza. Lai tad tie, kam patīk, šancē. Kad es biju jauns un dumjš, es sēdēju mugurā zirgam par trīsdesmit- nieku mēnesī. Bet tagadīt es esmu vecāks un vairs nejāju.
Mets ielikās gultā. Džims nodzēsa uguni un likās gulta no otras puses.
— Kā tev ar roku? — Džims laipni apprasījās.
Tādas rūpes bija neparastas, un Mets, to ieverojis, teica:
— Radās, ka trakums man nedraud. Bet kāpēc tu jautāji?
Džims juta apmulsumu un sirds dziļumos nolādēja otru par spēju uzdot nepatīkamus jautājumus, bet skaļi atbildēja:
— Tapat vien. Sakuma likās, ka tas tev aizdevis bailes. Ko tu domā darīt ar savu daļu, Met?
— Nopirkšu Arizonā rančo, apmetīšos tur un maksāšu citiem, lai viņi šancē par kovbojiem pie manis. Gribētos redzēt, kā daži tipi — lai viņi nolādēti! — lūdzas man darbu. Bet tagadīt aizveries, Džim! Vēl labs laiks paies, kamēr es nopirkšu to rančo. Un tagad es gulēšu.
Taču Džims ilgi nevarēja aizmigt; nervozēdams un knosīdamies viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet iesnaudies tūlīt pat atkal atmodās. Acu priekšā joprojām mirgoja dimanti, un no šā spožuma sāpēja acis. Mets, lai cik neaptēsts bija, gulēja trauksmainā miegā kā meža zvērs, un Džims, līdzko sakustējās, tā pamanīja, ka arī blakus gulētāja ķermenis sakustas, it kā lai parādītu, ka ir uztvēris biedra nemieru un kuru katru brīdi var pamosties. Tāpēc Džims bieži nevarēja saprast, vai_ Mets guļ vai neguļ. Reiz Mets klusi un gluži tā, it kā acis nebūtu aizdarījis, uzrunāja viņu: