— Ak dievs, Met! — viņš iespiedzās. — Vai tu neesi man ko piebēris?
Mets joprojām smaidīja un nenovērsa skatienu no viņa. Kad pēc tam uznāca lēkme, Džims nezaudēja samaņu. Muskuļi saspringa, raustījās un sacirtās mezglos, nodarīdami briesmīgas sāpes un žņaugdami viņu savos nežēlīgajos apkampienos. Un tad pēkšņi viņam nonāca līdz apziņai, ka Mets izturas dīvaini. Ar viņu notika tas pats. Smaids no viņa sejas bija zudis, tajā parādījusies spraigas uzmanības izteiksme, it kā viņš ieklausītos kādā iekšējā balsī un censtos izprast dzirdēto. Mets piecēlās, pagājās šurpu turpu pa istabu un atkal apsēdās.
— Tas ir tavs darbs, Džim, — viņš klusi noteica.
— Bet es nedomāju, ka tu mēģināsi nogalēt mani, — pārmetoši sacīja Džims.
— O, ar tevi es nostrādāju tīri, — teica Mets, sakodis zobus un drebēdams pie visām miesām. — Ko tu iedevi man?
— Strihnīnu.
— To pašu, ko es tev, — atzinās Mets. — Tās tik ir varenas ziepes, vai ne?
— Tu melo, Met, — lūdzošā balsī teica Džims. — Tu tak neesi man neko iebēris, vai ne?
— Iebēru, Džim, iebēru, bet ne vairāk, kā vajag. Es visu kārtīgi iecepu tavā gaļas pusē. Pagaidi! Uz kurieni tu?
Džims bija pieskrējis pie durvīm un saka raut vaļa bultas.
— Uz aptieku, — smakdams izdvesa Džims. — Uz aptieku.
— Nekur tu neiesi! Tu paliksi tepat! Nav ko bizot apkārt un spēlēt uz ielas noindēšanās skatu, kad visi šitie akmeņi guļ zem spilvena. Saproti? Pat ja tu nenomirsi, tu kritīsi policijas nagos — un tev vajadzēs daudz ko paskaidrot. Pret saindēšanos līdz vemjamās^ zāles. Man ir tikpat slikti kā tev, un es ieņemšu vemjamās zāles. Tik un tā tev aptiekā iedotu to pašu.
Viņš atgrūda Džimu istabas vidū un no jauna aizšava ciet bultas. Iedams pie virtuves plaukta, viņš novilka ar roku pār pieri un norausa sviedru lāses. Varēja dzirdēt, kā tās nopakšķ uz grīdas. Locīdamies sāpēs, Džims noskatījās, kā Mets paķer sinepju trauku un tasi un metas pie izlietnes. Viņš samaisīja pilnu trauku ar sinepēm un ūdeni un izdzēra. Džims sekoja viņam un drebošam rokām sniedzās pēc tukšās tases. Mets atkal atgrūda viņu. Samaisījis otru tasi, viņš jautāja:
— Vai tu domā, ka man pietiks ar vienu tasi? Pagaidi, kamēr es beigšu.
Džims streipuļodams devās uz durvju pusi, bet Mets parāva viņu atpakaļ.
— Ja tu mērkaķosies ar durvīm, es tev apgriezīšu sprandu. Saprati? Iedzersi, kad es būšu beidzis. Un, ja tu izkulsies sveika, es tev tik un tā apgriezīšu sprandu. 5ā vai ta tev vakars. Cik reižu neesmu tev teicis, kas tev bus, ja tu mani nodosi.
— Bet tu taču mani arī nodevi, — ar pūlēm teica Džims.
Mets tukšoja otru tasi un neatbildēja. Džimam acīs bija ietecējuši sviedri, un viņš tikko aiztaustījās līdz galdam un paņēma sev tasi. Bet Mets jau maisīja trešo tasi un atkal atgrūda viņu.
— Es teicu, lai tu pagaidi, kamēr es beigšu, — Mets norūca. — Vācies nost no ceļa!
Turēdamies pie izlietnes, kas balstīja viņa krampju sarauto ķermeni, Džims ilgojās pēc dzeltenīgā maisījuma, kas solīja dzīvību. Paša miesa tīkoja saliekt viņu ragā un nogāzt uz grīdas. Mets izdzēra trešo tasi un, ar grūtībām aizkļuvis līdz krēslam, apsēdās. Pirmā lēkme tikpat kā bija garām. Mokošās spazmas sāka pierimt. Viņš domāja, ka par to paldies jāsaka sinepēm un ūdenim. Tagad viņš vismaz bija drošībā. Viņš noslaucīja no sejas sviedrus. Saja atelpas brīdī viņā pamodas ziņkāre. Viņš paskatījās uz savu partneri.
Spazmas bija izsitušas Džimam no rokām sinepju trauku, un tā saturs bija izbiris uz grīdas. Džims noliecās, lai ar tasi sagrābtu kaut mazliet sinepju, bet kārtējā spazma nogāza viņu zemē. Mets pasmaidīja.
— Ķer ciet, — viņš mudināja. — Drošs līdzeklis. Tas mani dabūja uz kājām.
Džims izdzirdēja šos vārdus un pagrieza pret viņu savu izmocīto, ciešanu un lūguma izķēmoto seju. Tagad spazma sekoja spazmai, kamēr viņš raustījās uz grīdas konvulsijās, savārtīdams seju un matus sinepēs.
Mets, to redzot, aizsmakušā balsī smējās, bet viņa smiekli pēkšņi aprāvās. Viņa ķermenim pārskrēja tirpuļi. Sākās jauna lēkme. Viņš piecēlās un aiztenterēja līdz izlietnei, kur ar pirkstu velti mēģināja veicināt vemjamo zāļu iedarbību. Galu galā viņš, tāpat kā iepriekš Džims, pieķērās pie izlietnes, baidīdamies nokrist uz grīdas.
Džimam lēkme bija pārgājusi, un viņš apsēdās vārgs un izmocīts, pārāk vārgs, lai pieceltos, ar norasojušu pieri un putām uz lūpām, putām, kas bija kļuvušas dzeltenas, viņam valstoties pa grīdu. Džims ar dūrēm izberzēja acis, un viņam no krūtīm izlauzās gaudām līdzīgi vaidi.
— Ko tu činksti? — jautāja Mets, locīdamies krampjos. — Tev nekas cits nav jādara kā jānomirst. Bet, kad tu esi nomiris, tu esi beigts.
— Es … nemaz … nečinkstu … sinepes … kož … acīs … — Džims saraustīti un bezcerīgi gausi taisnojās.
Tas bija viņa pēdējais veiksmīgais mēģinājums parunāt. Pēc tam viņš'tikai nesakarīgi murminaja, ar drebošam rokām grābstīdamies pa gaisu, līdz jaunas konvulsijas viņu nogāza uz grīdas.
Mets aizvilkās līdz krēslam, kur, līkumā saliecies un ar rokām ceļgalus aptvēris, mēģināja tikt galā ar savu gabalos jūkošo ķermeni. Pēc lēkmes viņš bija vārgs un mierīgs. Viņš paskatījās uz Džimu, lai redzētu, kā iet tam, bet Džims jau gulēja un nekustējās.
Mets mēģināja runāt monologu, būt asprātīgs, pēdējo reizi drūmi pasmieties par dzīvi, taču pār lūpām nāca tikai nesaprotamas skaņas. Viņš atjauta, ka vemjamās zāles nav līdzējušas un ka vienīgā cerība ir aptieka. Viņš palūkojās uz durvīm un pierausās kājās. Viņš noturējās nekritis, tikai tādēļ, ka pieķērās pie krēsla. Bija sākusies jauna lēkme. Šis lēkmes laikā, kad viss viņa ķermenis un tā daļas juka gabalu gabalos, locījās un atkal metās mezglos, viņš joprojām turējās pie krēsla un stūma to sev pa priekšu. Kamēr viņš pūlējās nokļūt līdz durvīm, pēdējās gribas paliekas atstāja viņu. Mets pagrieza atslēgu un atvilka vienu aizšaujamo. Viņš mēģināja sataustīt otru aizšaujamo, bet veltīgi. Tad viņš ar visu ķermeni atslīga pret durvīm un lēni saļima.