TIMS TĀLERS JEB PĀRDOTIE SMIEKLI
DŽEIMSS KRISS
ROMĀNS, kas veltīts galvenokārt jaunajiem lasītājiem
no vācu valodas tulkojusi Zigrīda Plaka Vāku un titulu zīmējis M. Vīt oliņš Ilustrējis N. Holcs
LASĪTĀJAM
Šo notikumu man stāstīja apmēram piecdesmit gadus vecs virs, kas Leipcigā pārraudzīja, tāpat kā es, grāmatas iespiešanu. (Ja nemaldos, tā bija grāmata par leļļu teātra lellēm.) Galvenais, ka šis vīrs, kaut arī viņam bija pietiekami daudz gadu, vēl varēja smieties tikpat aizrautīgi un sirsnīgi kā desmit gadus vecs zēns.
To, kas šis vīrs bija, varu tikai nojaust. Pats stāstītājs un notikumu laiks, tāpat kā dažs labs atgadījums šinī grāmatā, nav noskaidroti. (Tomēr ir iespējams konstatēt, ka stāsta galvenie notikumi risinājušies ap 1930. gadu.)
Es vēl gribētu pieminēt, ka šo stāstu rakstīju darba pārtraukumos uz lielu iespiedlokšņu otras puses. Tāpēc grāmata iedalīta loksnēs, kas īstenībā nav nekas cits kā nodaļas.
Gribu arī pieminēt, ka šī grāmata, kurā rakstīts par smiekliem, lasītājā neizraisīs daudz smieklu. Turklāt jānorāda arī, ka šis gājiens cauri tumsai apraksta apļus ap gaismu.
Pirmā gramata
ZUDUŠIE SMIEKLI
Lai saderam, kungs! Tomēr zināms ir, Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, Ka smieties prot tas stundā īstajā!
No lellu teātra izrādes «Pielīpi gulbim» prologa
Pirmā loksne
MAZAIS NABAGA ZĒNS
Lielajās pilsētās ar platajām ielām vēl šodien atrodas tādas sānieliņas, kas ir tik šauras, ka no pretimstāvošo māju logiem cilvēki var cits citam paspiest roku. Kad šādā ieliņā nejauši nokļūst svešinieki, kuriem ir daudz naudas un daudz jūtu, viņi iesaucas: «Cik gleznaini!» Un dāmas nopūšas: «Cik idilliski un romantiski!»
Bet idilliskais un romantiskais ir liela acu apmānīšana, jo mazajās sānieliņas dzīvo ļaudis, kuriem ir maz naudas. Un, kam lielā, bagātā pilsētā ir maz naudas, tas kļūst īgns, skaudīgs un nereti ķildīgs. Tas atkarīgs ne tikai no ļaudīm, bet arī no ieliņām.
Mazais Tims šādā šaurā ieliņā nokļuva trīs gadu vecumā. Viņa jautrā, apaļīgā māte nomira, un tēvam vajadzēja strādāt uz būvēm, jo toreiz bija grūti atrast darbu. Tad tēvs un dēls no
gaišā dzīvokļa ar erkeru pie pilsētas parka pārvācās uz šauru, apaļiem akmeņiem bruģētu ieliņu, kurā vienmēr oda pēc pipariem, ķimenēm un anīsa, jo šeit atradās lielās pilsētas vienīgās garšvielu dzirnavas. Drīz pēc tam Tims dabūja kalsnu pamāti ar pelei līdzīgu seju un piedevām bezkaunīgu audžubrāli, īstu bālģīmi.
Tims, lai arī tikai trīs gadus vecs, bija jau spēcīgs zēns, kas prata aizrautīgi smieties un pilnīgi patstāvīgi vadīt no virtuves krēsliem darinātus okeāna tvaikoņus vai no dīvāna spilveniem veidotas automašīnas. Viņa mirusī māte bija smējusies līdz asarām, kad Tims ar spilveniem un krēsliem uzsāka ceļojumus pa jūru un sauszemi un visu laiku sauca: «Tuf, tuf, tuf, Amerika.» Bet pamāte viņu par to pēra, un to viņš nevarēja saprast.
Arī audžubrāli viņam bija grūti saprast, jo tas brāļa mīlestību apliecināja ar to, ka mazo Timu apmētāja ar malkas pagalēm vai notriepa ar sodrējiem, tinti un plūmju ievārījumu. Bet visnesaprotamākais bija tas, ka pēc tam sodīja nevis Ervinu, bet Timu. Visu šo neizprotamību dēj Tims mazās ieliņas dzīvoklī gandrīz aizmirsa smieties. Tikai tad, kad mājās bija tēvs, viņš jautri smējās, kamēr balss aizrāvās.
Diemžēl tēvs tagad lielāko tiesu bija ārpus mājas, tāpēc ka būve, kur viņš strādāja, atradās ļoti tālu. (Viņš taču galvenokārt bija apprecējies otru reizi tāpēc, lai Tims nebūtu viens.) Tikai svētdienās viņš bija kopā ar savu mazo dēlēnu. Tad viņš paņēma Timu pie rokas un sacīja pamātei: «Mēs ejam pastaigāties.» Īstenībā viņš gāja uz hipodromu, kur ar to mazumiņu naudas, ko slepeni bija sakrājis, noslēdza derības uz zirgiem. Viņš cerēja kādu dienu laimēt tik daudz naudas, lai varētu ar ģimeni atstāt šauro ieliņu un pārvākties atkal uz gaišāku dzīvokli. Protams, viņa cerības laimēt derībās bija veltīgas, kā jau vairumam cilvēku. Viņš gandrīz vienmēr zaudēja, un, ja tomēr kādreiz laimēja, tad ar laimestu pietika tikai kādam kārumam, svētdienas alum vai braucienam tramvajā.
Mazajam Timām zirgu skriešanas sacīkstes sagādāja maz prieka. Tas viss norisa tālu no viņa un aizbrāza garām pārāk atri. Turklāt viņiem vienmēr priekšā stāvēja daudz cilvēku, tā ka zēnam, pat sēžot uz tēva pleciem, bija grūti pārskatīt hipodromu. .
Kaut arī Tims nejūsmoja par zirgiem un jātniekiem, tomēr drīz saprata, kāda nozīme ir derībām: ja viņi ar tramvaju brauca atpakaļ uz pilsētu un viņam iedeva konfekšu rullīti, tēvs bija laimējis. Turpretī, ja tēvs viņu uzsēdināja uz pleciem un viņi bez konfektēm gāja kājām mājup, viņi bija zaudējuši.
Zēnam bija vienalga, vai viņi zaudēja vai laimēja. Uz tēva pleciem viņš jutās tikpat jautri kā tramvajā, gandrīz vēl jautrāk. Galvenais, ka viņi bija vieni, bija svētdiena un Ervins un pamāte atradās tālu, tik tālu, it ka viņu nemaz nebūtu.
Bet sešās darba dienās viņi diemžēl bija. Tad Timām klājās tāpat kā bērniem pasakās, kuriem ir ļaunas pamātes. Tikai Timām klājās vēl mazliet ļaunāk, jo pasaka ir pasaka, kas sākas pirmajā lapas pusē un, vēlākais, divpadsmitajā beidzas. Bet, ja katru dienu tā jāmokās, turklāt gadiem ilgi, tad ir ko turēt. Ja nebijušas svētdienas, Tims aiz tīras spītības laikam būtu kļuvis par īstu bezkaunīgu resgali. Bet, tā kā, par laimi, svētdienas bija, viņš palika par zēnu, kas priecājās un neaizmirsa savus smieklus, smieklus, kuri nāca no pašiem sirds dziļumiem un skanēja tik ilgi, kamēr balss aizrāvās.