TIMURS UN VIŅA KOMANDA
Jau kopš trim mēnešiem bruņu diviziona komandiera pulkveža Aleksandrova nebija mājās. Domājams, ka viņš bija frontē.
Vasaras vidū viņš atsūtīja telegrammu un ieteica savām meitām Olgai un Žeņai atlikušās brīvdienas pavadīt vasarnīcā Maskavas tuvumā.
Atstūmusi raibo lakatiņu pakausī un atspiedusies uz slotaskāta, Žeņa sabozusies stāvēja Olgas priekšā, bet tā viņai teica:
— Es braukšu ar mantām, bet tu sakop dzīvokli! Vari uzacis neraustīt un lūpas nelaizīt. Pēc tam aizslēdz durvis! Grāmatas aiznes uz bibliotēku! Pie draudzenēm neej, bet nāc tieši uz staciju! No turienes nosūti tētim šo telegrammu! Tad sēdies vilcienā un brauc uz vasarnīcu!… Jevgeņija, tavs pienākums ir mani paklausīt. Es esmu tava māsa…
— Un es esmu atkal tava.
— Jā… bet es esmu vecākā… un, beigu beigās, tēvs tā lika.
Kad aizbraucot pagalmā ierūcās mašīna, Žeņa nopūtās un apskatījās visapkārt. Viss bija sajaukts un nekārtībā. Viņa piegāja pie noputējušā spoguļa, kura atspīdēja pie sienas piekārtais tēva portrets.
Cik labi! Lai arī Olga ir vecākā un pagaidām viņa jāklausa! Bet par to viņai, Žeņai, ir tāds pats deguns, mute un uzacis kā tēvam. Arī raksturs droši vien būs tāds pats kā viņam.
Viņa apsēja lakatiņu ciešāk ap matiem. Nosvieda zandales. Paņēma lupatu. Norāva no galda galdautu, pabāza zem krāna spaini un, paķērusi slotu, sarausa pie sliekšņa gružu kaudzi.
Drīz sāka šņākt petrolejas pavards un iedūcās prīmuss.
Grīda bija pielaistīta ar ūdeni. Cinkotajā veļas toverī šņāca un čaukstēja ziepju putas. Garāmgājēji uz ielas izbrīnījušies noskatījās uz sarkanā sarafānā tērpto baskājaino meiteni, kura, stāvot uz palodzes trešajā stāvā, droši mazgāja atvērtā loga rūtis.
Smagais auto drāzās pa platu, saulainu ceļu. Uzlikusi kājas uz čemodāna un atbalstījusies pret mīkstu saini, Olga sēdēja pītā krēslā. Viņai uz ceļiem gulēja ruds kaķēns un ar ķepām plūkāja rudzupuķu pušķi.
Trīsdesmitajā kilometrā viņus panāca sarkanarmiešu motorizētā kolonna. Sēžot rindās uz koka soliem, sarkanarmieši turēja šautenes ar gaisā izslietiem stobriem un saskanīgi dziedāja.
Dziesmai atskanot, plašāk atvērās māju logi un durvis. Pa sētu spraugām un vārtiņiem priecādamies skrēja laukā puikas. Viņi māja rokām, svieda sarkanarmiešiem vēl nenogatavojušos ābolus, sauca nopakaļ «urā» un turpat uz vietas uzsāka kaujas, straujā kavalērijas uzbrukumā kapājot vērmeles un nātres.
Smagais auto iegriezās vasarnīcu ciematā un apstājās pie nelielas, efejām apaugušas vasarnīcas.
Šoferis ar palīgu nolaida mašīnas sānus un sāka izkraut mantas, bet Olga atvēra stikloto verandu.
No šejienes bija redzams liels, nolaists dārzs. Dziļi dārzā rēgojās neglīts divstāvu šķūnis, un uz šā šķūņa jumta plīvoja mazs sarkans karodziņš.
Olga atgriezās pie mašīnas. Pie viņas piesteidzās veca, ņipra sieviete — tā bija kaimiņiene, piena sieva. Viņa piedāvājās uzpost vasarnīcu, nomazgāt logus, sienas un uztīrīt grīdas.
Kamēr kaimiņiene cilāja bļodas un lupatas, Olga paņēma kaķēnu un iegāja dārzā.
Uz zvirbuļu apknābāto ķiršu stumbriem mirdzēja izkusuši sveķi. Stipri smaržoja upenes, kumelītes un vērmeles. Šķūņa apsūnojušais jumts bija caurumains, un pa šiem caurumiem stiepās augšup kaut kādi tievi auklu vadi un pazuda koku lapotnē.
Olga izspraucās cauri lazdu krūmiem un norausa no sejas zirnekļu tīklus.
Kas tas? Sarkanā karodziņa uz jumta vairs nebija, un tur rēgojās tikai kārts.
Te Olga izdzirda ātru, uztrauktu čukstēšanu. Un pēkšņi, laužot sausos zarus, pie šķūņaugšas loga pieslietās smagās kāpnes ar troksni gāzās gar sienu lejā un, piespiezdamas dadžus, smagi atsitās pret zemi.
Auklu vadi virs jumta iedrebējās. Kaķēns, saskrāpējis Olgai rokas, iekūleņoja nātrēs. Nekā nesaprazdama, Olga apstājās, palūkojās apkārt, ieklausījās. Tomēr ne krūmos, ne aiz svešās sētas, ne šķūņa melnajā loga kvadrātā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams.
Viņa atgriezās pie lieveņa.
— Tur puikas citu dārzos blēņojas, — piena sieva paskaidroja Olgai. — Vakar kaimiņiem divas ābeles nopurinājuši, bumbieri nolauzuši. Tādi tagad saradušies… huligāni. Es, mīļā, dēlu Sarkanajā Armijā dienēt izvadīju. Gāja projām, degvīnu nedzēra.
«Sveika, māt!» viņš sacīja. Un gāja projām svilpodams, mīļais. Pret vakaru, kā jau pienākas, uznāca skumjas, apraudājos. Bet naktī pamostos, un man rādās, it kā pa pagalmu kāds šaudās un ložņā. Domāju, tagad nu esmu vientuļš cilvēks, neviena aizstāvja nav… Un vai daudz man, vecai, vajag? Iezveļ ar ķieģeli pa galvu — gatavs ir. Tomēr dievs apžēloja — nekā nebija nozaguši. Paložņāja, paložņāja un aizgāja. Man pagalmā stāvēja toveris — ozolkoka; pat par diviem nav kustināms — to soļus divdesmit uz vārtu pusi aizvēluši. Tas arī bija viss. Kas tie tādi bija, kas par ļaudīm — tumša lieta.
Krēslā, kad uzkopšana bija beigusies, Olga izgāja uz lieveņa. No ādas futrāļa viņa saudzīgi izņēma baltu, perlamutrā mirdzošu akordeonu — tēva dāvanu, ko tas bija atsūtījis viņas dzimšanas dienā.
Viņa nolika akordeonu uz ceļiem, pārsvieda siksnu pār plecu un mēģināja pielāgot melodiju nesen dzirdētajiem dziesmas vārdiem: