Naudas spēlmaņiem nebija, un viņi spēlēja uz «dunku», «uz knipi» un uz «atdzīvini mironi». Zaudētājam aizsēja acis, nolika viņu zālē augšpēdu un iedeva rokā svecīti, tas ir, garu nūju. Ar šo nūju viņam, nekā neredzot, bija jāatkaujas no saviem labajiem biedriem, kas, žēlojot nelaiķi, centās viņu atsaukt dzīvē, cītīgi sukājot ar nātrēm pa kailajiem ceļiem, lieliem un pēdām.
Spēle gāja pilnā sparā, kad aiz sētas atskanēja spalgas signāltaures skaņas.
Ārpusē pie sienas stāvēja Timura komandas sūtņi.
Štāba taurētājs Koļa Kolokoļčikovs bija sažņaudzis rokā spožu misiņa tauri, bet baskājainais, drūmais Geika turēja no ietinamā papīra salīmētu aploksni.
— Kas tad te par cirku vai komēdiju? — pārliekdamies pāri sētai, jautāja puisis, ko sauca par Figūru. — Miška! — viņš pagriezies iebļāvās. — Met kārtis pie malas, te pie tevis vesela ceremonija atnākusi!
— Esmu šeit, — rāpjoties uz sētas, atsaucās Kvakins. — Ehe, Geika, sveiks! Un kas tas par mīkstpēdiņu tev līdzi?
— Ņem aploksni! — sniegdams ultimātu, teica Geika. — Apdomāšanai jums ir dotas divdesmit četras stundas. Pēc atbildes atnāksim rīt šajā pašā laikā.
Apvainots, ka viņš nosaukts par mīkstpēdiņu, štāba taurētājs Koļa Kolokoļčikovs pacēla tauri un, piepūtis vaigus, sirdīgi nospēlēja atkāpšanās signālu. Neteikuši vairāk ne vārda, abi parlamentārieši cienīgi aizgāja, uz sētas sakāpušo puiku ziņkārīgo skatienu pavadīti.
— Kas tad tas? — grozīdams aploksni un uzlūkodams puiku ieplestās mutes, Kvakins jautāja. — Dzīvojām, dzīvojām, ne par ko nebēdājām… Pēkšņi… taure, negaiss klāt! Es, brālīši, tiešām nekā nesaprotu! …
Viņš atplēsa aploksni un, nenokāpjot no sētas, sāka lasīt:
— «Svešu dārzu aptīrīšanas bandas atamanam Mihailam Kvakinam…»… Tas ir man, — Kvakins skaļi paskaidroja. — Ar pilnu titulu, viss pēc formas, «… un viņa,» — viņš turpināja lasīšanu, — «palīgam, neģēlībās slavenajam Pjotram Pjatakovam, ar iesauku Figūra…» Tas tev, — ar gandarījumu Kvakins paskaidroja Figūrām. — Vai tu re, kā iespēruši: «neģēlībās slavenajam». Tas jau varen dižciltīgi, varēja, muļķi, arī vienkāršāk nosaukt. «… tāpat visiem šās apkaunojošās bandas locekļiem tiek nosūtīts ultimāts.» Kas tas ir, to es nezinu, — Kvakins zobgalīgi paziņoja. — Droši vien kāds lamuvārds vai kas tamlīdzīgs.
— Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, — paskaidroja Figūrām blakus stāvošais puišelis Aļoška ar kaili noskūtu galvu.
— Tad tā arī būtu rakstījuši! — Kvakins teica. — Lasu tālāk. Pirmais punkts:
«Ievērojot to, ka jūs naktīs rīkojat uzbrukumus mierīgo iedzīvotāju dārziem, netaupot arī tās mājas, uz kurām stāv mūsu zīme — sarkanā zvaigzne, un pat tās, uz kurām stāv zvaigzne ar melnu sēru apmali, jums, bailīgajiem neliešiem, mēs pavēlam…»
Paskat tik kā šie suņi lamājas! — apmulsis, bet cenšoties smaidīt, turpināja Kvakins. — Un kāds stils tālāk, kādi komati! Jā!
«… pavēlam: ne vēlāk kā rīt no rīta Mihailam Kvakinam un neģēlīgajai personai Figūrām ierasties tai vietā, kādu viņiem norādīs vēstneši, ņemot līdz jūsu apkaunojošās bandas locekļu sarakstu.
Atteikšanās gadījumā mēs paturam sev pilnīgu rīcības brīvību,»
— Kādā nozīmē brīvību? — Kvakins atkal pārvaicāja. — Mēs viņus, liekas, pagaidām nekur neesam ieslodzījuši.
— Tas ir tāds starptautisks vārds. Sāks mūs kaut, — atkal paskaidroja Aļoška ar noskūto galvu.
— Tad tā arī būtu teikuši! — Kvakins sašutis noteica. — Žēl, ka Geika aizgāja; var redzēt, viņš sen nav raudājis.
— Viņš nesāks raudāt, — sacīja zēns ar noskūto galvu, — viņa brālis ir matrozis.
— Nu?
— Arī viņa tēvs bija matrozis. Viņš neraudās.
— Bet kas tad tev?
— Mans krusttēvs arī ir matrozis.
— Tad ta muļķis, skandina vienu un to pašu! — Kvakins saskaitās. — Te tēvs, te brālis, te krusttēvs. Bet, kas un kādēļ, — nav zināms. Ataudzē, Aļoša, matus, citādi tev saule karsē pakausi. Bet ko tu tur īdi, Figūra?
— Vēstneši rīt jānoķer, bet Timka un viņa kompānija jānomizo, — īsi un drūmi ieteica ultimāta apvainotais Figūra.
Tā arī nolēma.
Aizgājuši kapličas ēnā un divatā apstājušies pie gleznas, kur nadzīgi, muskuļaini velni izmanīgi vilka uz elli grēciniekus, kas gaudoja un stīvējās pretim, Kvakins jautāja Figūrām:
— Klausies, vai tu līdi tai dārzā, kur dzīvo skuķis, kam tēvs kritis?
— Jā, es.
— Tad tā… — Kvakins nomurmināja, bakstot ar pirkstu sienā. — Es, protams, par Timkas zīmēm nospļaujos, un Timku es vienmēr slānīšu…
— Labi, — Figūra piekrita. — Bet ko tu man ar pirkstu uz velniem rādi?
— Lūk, tā, — sašķiebis lūpas, Kvakins viņam atteica, — lai arī tu esi mans draugs, Figūra, bet ar cilvēku tev maz līdzības, drīzāk, rau, ar šo resno, nešķīsto sātanu.
No rīta piena sieva nesastapa mājās trīs pastāvīgos pircējus. Uz tirgu iet bija jau par vēlu, un, uzvēlusi piena kannu uz pleca, viņa sāka apstaigāt dzīvokļus.
Ilgi viņa staigāja bez panākumiem un pēdīgi apstājās pie vasarnīcas, kur dzīvoja Timurs.
Aiz sētas viņa izdzirda zemu, patīkamu balsi: kāds paklusu dziedāja. Tātad saimnieki bija mājās, un te varēja gaidīt izdošanos.
Iegājusi pa vārtiņiem, vecā dziedoši saucas
— Pienu, vai nevajag pienu?
— Divas krūzes! — zema balss atbildēja.
Nocēlusi no pleca kannu, piena sieva apgriezās un ieraudzīja no krūmiem iznākam pinkainu, skrandās ģērbušos, klibu veci, kas turēja rokā kailu, līku zobenu.