— Es, tētiņ, prasu, vai pieniņu nevajag, — nobijusies un pakāpusies soli atpakaļ, ierunājās piena sieva. — Kāds tu, tētiņ mans, no skata nopietns! Ko tad tu, ar zobenu zāli pļauj?
— Divas krūzes. Trauks uz galda, — strupi atteica vecais un iesprauda zobenu zemē.
— Tu, tētiņ, būtu nopircis izkapti, — steidzīgi liedama pienu un bailīgi pamezdama acis uz veco, sacīja piena sieva. — Bet zobenu labāk atstāj! Ar šitādu zobenu nabaga cilvēku var nobaidīt līdz nāvei.
— Cik jāmaksā? — noprasīja vecais, bāžot roku plato bikšu kulē.
— Kā jau visiem, — piena sieva viņam atteica, — rubli četrdesmit — pavisam divi astoņdesmit. Lieka man nevajag.
Vecais parakņājās un izvilka no kabatas lielu, apbružātu revolveri.
— Es, tētiņ, vēlāk… — paķērusi kannu un steigdamās projām, izgrūda piena sieva. — Tu, mans mīļais, nepūlies! — viņa turpināja, pielikdama soli un nemitīgi skatīdamās atpakaļ. — Man, dārgais, nauda nedeg.
Viņa izskrēja pa vārtiņiem, aizcirta tos un, uz ielas izgājusi, dusmīgi kliedza:
— Slimnīcā tevi, veco velnu, vajag turēt, nevis laist brīvībā. Jā, jā! Aiz atslēgas, slimnīcā!
Vecais paraustīja plecus, iebāza atpakaļ kabatā izņemto trijnieku un tūliņ paslēpa revolveri aiz muguras, jo dārzā ienāca padzīvojušais džentlmenis, ārsts F. G. Kolokoļčikovs.
Ar vērīgu, nopietnu seju, atspiezdamies uz nūjas, taisnā, mazliet stīvā gaitā viņš soļoja pa smilšaino aleju.
Ieraudzījis dīvaino veci, džentlmenis ieklepojās, sakārtoja brilles un jautāja:
— Vai tu, mīļais, nepateiktu, kur es varu satikt šās vasarnīcas īpašnieku?
— Šai vasarnīcā dzīvoju es, — vecais atteica.
— Tādā gadījumā, — paceļot roku pie salmu cepures, turpināja džentlmenis, — jūs man pateiksiet, vai tāds puisēns Timurs Garajevs neiznāk jums rada.
— Jā, tā iznāk gan, — vecais atteica. — Šis puisēns ir mans brāļadēls.
— Man ļoti nepatīkami, — ieklepodamies un neizpratnē pašķielēdams uz zemē iesprausto zobenu, iesāka džentlmenis, — bet jūsu brāļadēls vakar mēģināja aplaupīt mūsu māju.
— Ko? — vecais brīnījās. — Mans Timurs gribējis aplaupīt jūsu māju?
— Jā, iedomājieties! — mezdams skatienus vecajam aiz muguras un uztraukdamies, džentlmenis turpināja. — Man guļot, viņš mēģināja nozagt flaneļa segu, ar ko biju apsedzies.
— Kas? Timurs jūs aplaupījis? Nozadzis flaneļa segu? — vecais apjuka. Aiz muguras paslēptā roka ar revolveri negribot noslīdēja lejup.
Cienījamo džentlmeni pārņēma uztraukums, un, ar cieņu atkāpjoties uz vārtiem, viņš teica:
— Es, protams, neapgalvoju, bet fakti… fakti! Cienījamais kungs! Es jūs lūdzu, netuvojieties man! Es, protams, nezinu, kā lai izskaidroju… Bet jūsu izskats, jūsu savādā izturēšanās…
— Paklausieties, — tuvodamies džentlmenim, teica vecais, — bet tas, redzams, ir pārpratums.
— Cienījamais kungs! — neizlaižot no acīm revolveri un vēl arvien kāpjoties atpakaļ, iekliedzās džentlmenis. — Mūsu saruna pieņem nevēlamu un, es pat teiktu, mūsu vecumam necienīgu virzienu.
Viņš izmuka pa vārtiņiem un ātrā solī gāja projām, arvien atkārtodams:
— Nē, nē, nevēlamu un necienīgu virzienu…
Vecais piegāja pie vārtiņiem taisni tai brīdī, kad Olga, iedama peldēties, sastapās ar uztraukto džentlmeni.
Pēkšņi vecis sāka māt ar rokām un saukt Olgu, lai tā apstātos. Bet džentlmenis žigli kā āzis pārlēca pār grāvi, saķēra Olgu aiz rokas, un viņi abi tūlīt nozuda aiz stūra.
Tad vecis sāka pilnā kaklā smieties. Uztraukts un iepriecināts, braši piesperdams savu koka kāju, viņš dziedāja:
Viņš atsprādzēja uz ceļgala siksnu, aizsvieda zālē koka kāju un, pa ceļam noraujot parūku un bārdu, aizskrēja uz māju.
Pēc desmit minūtēm jaunais, jautrais inženieris Georgs Garajevs noskrēja no lieveņa, izstūma no šķūņa motociklu, uzsauca sunim Ritai, lai sargā māju, nospieda starteri un, uzlēcis uz sēdekļa, aizjoņoja uz upi meklēt pārbiedēto Olgu.
Pulksten vienpadsmitos Geika un Koļa Kolokoļčikovs gāja saņemt atbildi uz ultimātu.
— Ej mierīgi! — Geika rūca uz Koļu. — Soļo viegli, stingri! Bet tu ej kā cālēns, pēc tārpa lēkādams. Viss tev, brāl, ir labs — gan bikses, gan krekls, gan visa forma, bet izskata tev tomēr nav. Tu, brāl, neapvainojies, es runāju to, kas ir. Nu saki man: kādēļ tu ar mēli lūpas apslienā? Ievelc mēli mutē, un lai tā paliek savā vietā… Bet kāpēc tu ieradies? — Geika prasīja, ieraugot pretī izskrējušo Simu Simakovu.
— Mani Timurs sūtīja sakaru uzturēšanai, — Simakovs žigli nobēra. — Tā vajag, tu nekā nesaproti. Jums sava, bet man sava darīšana. Koļa, padod, iepūtīšu taurē. Paskat, cik tu šodien lepns! Geika. muļķi! Ejot darīšanās — būtu jel zābakus apāvis! Vai tad sūtņi basām kājām iet! Nu, ir jau labi, jūs uz turieni, bet es te. Hop-hop, uz redzēšanos!
— Ir gan tarkšķis! — Geika pakratīja galvu.
— Pasaka simt vārdu, kur pietiktu ar četriem. Taurē, Nikolaj, redz, kur sēta!
— Lai panāk augšā Mihails Kvakins! — Geika pavēlēja uz žoga uzlīdušajam puikam.
— Ienāciet pa labi! — Kvakins kliedza aiz sētas.
— Tur tieši jums ir atvērti vārti.
— Neej! — raustot Geiku aiz rokas, Koļa čukstēja. — Viņi mūs saķers un sados.
— Vai šie visi pret diviem? — Geika uzpūtīgi jautāja. — Taurē, Nikolaj, skaļāk! Mūsu komandai visur ceļš vaļā.
Viņi iegāja pa sarūsējušiem dzelzs vārtiņiem un nokļuva aci pret aci ar zēnu baru, kura priekšā stāvēja Figūra un Kvakins.
— Dodiet atbildi uz vēstuli!— Geika sacīja stingri.
Kvakins smaidīja, Figūra bozās.
—Kas ir, parunāsimies, — Kvakins lika priekšā.
— Atsēdies, pasēdi — kur steidzies?