— Dodiet atbildi uz vēstuli! — Geika vēsi atkārtoja. — Bet runāt mēs runāsim vēlāk.
Un likās savādi, nesaprotami: vai viņš tēlo vai jokojas, šis atklātais, druknais zēns matroža kreklā, kuram blakus stāv mazs, jau nobālis taurētājs? Vai, piemiedzis savas vērīgās, pelēkās acis, šis plecīgais baskājis tiešām prasa atbildi, jūtot tiesības un spēku?
— Še, ņem!— pasniegdams papīru, Kvakins teica.
Geika atvēra lapu. Tur bija redzama piga un zem tās rupji lamu vārdi.
Mierīgi, nemainot sejas izteiksmi, Geika saplēsa papīru. Tai pašā brīdī viņu un Koļu cieši saķēra aiz rokām un pleciem.
Viņi nepretojās.
— Par tādiem ultimātiem jums vajadzētu sadot pa kaklu, — pieejot klāt pie Geikas, Kvakins teica.
— Bet… mēs esam labsirdīgi ļaudis. Līdz naktij mēs jūs ieslodzīsim, rau, te, — viņš norādīja uz kapliču, — bet naktī mēs notīrīsim divdesmit ceturtā numura dārzu pavisam tīru.
— Tas nenotiks, — Geika mierīgi atteica.
— Nē, notiks, — kliedza Figūra un iesita Geikam pa vaigu.
— Sit kaut simt reižu, — piemiedzis un atkal atvēris acis, Geika teica. — Koļa, — viņš norūca uzmundrinoši, — nebīsties! Es jūtu, ka šodien būs kopējā sasaukuma signāls pēc pirmā numura formas.
Gūstekņus iegrūda mazajā kapličā ar cieši aizvērtiem dzelzs slēģiem. Abas durvis aiz viņiem aizvēra, aizgrūda aizbīdni un iedzina tajā koka ķīli.
— Nu, kā ir? — piegājis pie durvīm un pielicis plaukstu pie mutes, Figūra kliedza. — Kā nu tagad iznāk: pēc jūsu vai pēc mūsu prāta notiks?
Aiz durvīm dobji, tikko dzirdami atskanēja:
— Nē, klaidoņi, tagad pēc jūsu prāta nekad un nekas vairs nenotiks!
Figūra nospļāvās.
— Viņam brālis ir matrozis, — drūmi paskaidroja AJoška ar noskūto galvu. — Viņš ar manu krusttēvu uz viena kuģa dien.
— Nu, — Figūra jautāja draudoši, — un kas tu tāds — kapteinis, vai?
— Viņu turēja aiz rokām, bet tu viņam siti. Vai tā ir labi?
— Še tev ar! — Figūra saskaitās un atvēzējies iesita Aļoškam.
Abi puikas ievēlās zālē. Viņus vilka aiz kājām, rokām, mēģināja izšķirt…
Un neviens nepaskatījās uz augšu, kur biezajā liepu lapotnē žoga tuvumā pazibēja Simas Simakova seja.
Kā pa spirāli viņš noslīdēja zemē un tieši pāri svešiem sakņu dārziem aizaujoja pie Timura, pie savējiem uz upīti.
Apsegusi galvu ar dvieli, Olga gulēja pludmales karstajās smiltīs un lasīja.
Žeņa peldējās. Negaidot kāds apkampa tās plecus.
Viņa apgriezās.
— Sveiki, — slaida melnace meitene viņai teica.
— Es atpeldēju no Timura. Mani sauc Taņa, un es arī esmu no viņa komandas. Viņam joti žēl, ka viņa dēļ māsa tev sadeva. Tava māsa droši vien ļoti ļauna?
— Lai viņš nežēlo, — Žeņa piesarkusi nomurmināja. — Olga nav ļauna, viņai tāds raksturs. — Un, sasitusi plaukstas, Žeņa izmisumā piebilda:
— Nu, māsa, māsa un māsai Pagaidiet tikai, atbrauks tētis…
Viņas iznāca no ūdens un uzkāpa stāvajā krastā pa kreisi no smilšainās pludmales. Te viņas uzgrūdās Ņurkai.
— Meitēn, vai tu mani pazini? — kā vienmēr ātri un caur zobiem viņa jautāja Žeņai.
— Jā! Es tevi uzreiz pazinu. Un tur ir Timurs! — nometusi apģērbu, viņa rādīja uz pretējo krastu, kas bija pilns zēnu. — Es zinu, kas noķēra manu kazu, kas sakrāva mūsu malku un kas iedeva manam brālītim zemenes. Un tevi arī es pazīstu, — viņa pievērsās Taņai. — Tu reiz sēdēji uz dobes un raudāji. Bet tu neraudi! Kāda tur jēga?.,, Ei! Mierā, velna nute, vai arī es tevi iesviedīšu upē!— viņa uzkliedza krūmos piesietajai kazai. — Meitenes, lēksim ūdenī!
Žeņa ar Taņu saskatījās. Viņa bija ļoti smieklīga, šī mazā, iedegusī, čigānietei līdzīgā Ņurka.
Saķērušās rokās, viņas piegāja pie pašas kraujas malas, zem kuras plunkšķēja dzidrs, gaiši zils ūdens.
— Nu, lēksim?
— Lēksim!
Un viņas reizē metās ūdenī.
Bet meitenes nepaguva iznirt, kad aiz viņām ūdenī ielēca vēl kāds ceturtais.
Kā bijis — ar zandalēm, biksēs un kreklā — Sima Simakovs kā skrēja, tā metās upē. Purinādams slapjos matus, spļaudīdamies un sprauslādams viņš gariem vēzieniem peldēja uz otru krastu.
— Nelaime, Žeņa, nelaimei — viņš nokliedza, pagriezies atpakaļ. — Geika un Koļa iekrituši slazdos!
Lasot grāmatu, Olga kāpa kalnā. Tur, kur stāvā taka šķērsoja ceļu, viņa satika Georgu, kas stāvēja pie motocikla. Viņi sasveicinājās.
— Es braucu, — Georgs viņai paskaidroja, — skatos, jūs nākat. Nodomāju — pagaidīšu un aizvedīšu, ja būs pa ceļam.
— Nav taisnība! — Olga neticēja. — Jūs ar nodomu stāvējāt un mani gaidījāt.
— Pareizi, — Georgs piekrita. — Gribēju samelot, bet neizdevās. Man jūsu priekšā jāatvainojas, ka nobiedēju jūs no rīta. Klibais vecis pie vārtiem taču biju es. Es biju grimējies un gatavojos mēģinājumam. Sēdieties, es jūs aizvedīšu.
Olga noraidoši papurināja galvu.
Viņš nolika puķu pušķi uz viņas grāmatas.
Pušķis bija skaists. Olga nosarka, apjuka un nometa to uz ceļa.
Georgs to nebija gaidījis.
— Klausieties! — viņš sarūgtināts teica. — Jūs labi spēlējat, dziedat, acis jums patiesas, gaišas. Es jūs ne ar ko neesmu aizvainojis. Man šķiet, ka tā kā jūs ļaudis nedara… pat dzelzsbetona speciālisti ne.
— Puķu nevajag! — pati nobijusies par savu izturēšanos, vainīgi atteica Olga. — Es… arī bez puķēm ar jums braukšu.
Viņa apsēdās uz ādas sēdekļa, un motocikls aizjoņoja pa ceļu. Ceļš dalījās, un, pabraucis garām tam, kas veda uz ciematu, motocikls aizdrāzās laukos.
— Jūs pagriezāt uz nepareizo pusi, — Olga iesaucās, — mums vajag pa labi!
— Te labāks ceļš, — Georgs atteica, — te jautrāks cejš.
Atkal pagrieziens, un viņi drāzās cauri šalcošai, ēnainai birzij. No ganāmpulka izlēca suns un kvekšķēdams centās viņus panākt. Bet nē! Kur nu! Tālu.