Pie vārtiņiem Kvakins atskatījās un vienaldzīgi norūca.
— Klauvē, Geika, klauvēt Nē, brāl, līdz vakaram tu vēl diezgan izklauvēsies.
Notikumi risinājās tālāk.
Pirms saules rieta Timurs un Simakovs aizskrēja uz tirgus laukumu. Tur, kur nekārtīgās rindās stāvēja kvasa, gāzētā ūdens, sakņu, tabakas, pārtikas preču un saldējuma bodītes, pašā malā atradās sašķiebusies, tukša būda, kur tirgus dienās strādāja kurpnieki.
Šai būdā Timurs un Simakovs neuzturējās ilgi.
Krēslai iestājoties, šķūņaugšā sāka strādāt stūres rats. Cits pēc cita savilkās stiprie auklu vadi, pārraidot signālus tur, kur vajag, un tādus, kā vajag.
Pienāca pastiprinājumi. Salasījās puikas, viņu bija daudz — divdesmit trīsdesmit. Bet pa žogu spraugām klusi, bez trokšņa līda vēl un vēl.
Taņu un Ņurku aizsūtīja atpakaļ. Žeņa sēdēja mājā. Viņai vajadzēja aizkavēt un nelaist dārzā Olgu.
Šķūņaugšā pie rata stāvēja Timurs.
— Atkārto signālu pa sesto vadu!— Simakovs, izliecies pa logu, norūpējies lūdza. — Tur nez kāpēc neatbild.
Divi puišeļi uz saplākšņa loksnes zīmēja kaut kādu plakātu. Pienāca Ladigina posms.
Pēdīgi atnāca izlūki. Kvakina banda pulcējoties klajumā, netālu no 24. numura mājas dārza.
— Ir laiks, — Timurs teica. — Visiem sagatavoties!
Viņš izlaida no rokām ratu un ķērās pie virves. Virs vecā šķūņa starp mākoņiem slīdošā mēness mainīgajā gaismā lēni pacēlās un sāka plandīties komandas karogs — kaujas signāls.
Gar 24. numura mājas sētu ķēdē virzījās desmit puišeļu. Apstājies ēnā, Kvakins teica:
— Visi sanākuši, nav tikai Figūras.
— Viņš ir viltīgs, — kāds atbildēja. — Viņš droši vien jau dārzā. Viņš vienmēr lien pa priekšu.
Kvakins atbīdīja divus jau iepriekš no naglām atlauztus dēļus un pa spraugu ieslīdēja dārzā. Aiz viņa ielīda pārējie. Uz ielas pie spraugas palika vienīgi sargs — Aļoška.
No nātrēm un citām nezālēm aizaugušā grāvja otrpus ielas iznira piecas galvas. Četras no tām tūlīt paslēpās. Piektā — Koļas Kolokoļčikova — aizkavējās, bet kāda plauksta uzsita tai pa pakausi, un galva nozuda.
Sargs Aļoška apskatījās visapkārt. Visapkārt bija klusu, un viņš pabāza galvu pa spraugu — paklausīties, kas notiek dārzā.
No grāvja izlīda trīs. Nākamajā mirklī sargs juta, ka stiprs spēks parauj viņu aiz kājām un rokām.
Nepaspējis iekliegties, viņš aizlidoja gabaliņa no žoga.
— Geika, — viņš nomurmināja, pacēlis galvu, — no kurienes tu?
— No turienes, — Geika nošņāca. — Stāvi klusu! Citādi es neievērošu to, ka tu mani aizstāvēji.
— Labi, — Ajoška bija ar mieru, — es klusēju. — Un negaidot viņš griezīgi iesvilpās.
Tūlīt viņam muti aizspieda Geikas platā plauksta. Vairākas rokas satvēra Aļošku aiz pleciem, aiz kājām un aizvilka projām.
Svilpienu dārzā sadzirdēja. Kvakins pagriezās. Svilpiens vairs neatkārtojās. Kvakins uzmanīgi apskatījās visapkārt. Tagad viņam likās, ka dārza stūrī sakustas krūmi.
— Figūrai — Kvakins paklusu uzsauca. — Vai tu, muļķi, tur slēpies?
— Miška! Uguns! — pēkšņi kāds iekliedzās. — Tur nāk saimniekil
Bet tie nebija saimnieki.
Aizmugurē, lapu biezoknī, uzdzirkstīja ne mazāk kā desmit elektrisko laterniņu. Žilbinot acis, tās strauji tuvojās apjukušajiem iebrucējiem.
— Sitiet, neatkāpieties!— izraujot no kabatas ābolu un sviežot uz ugunīm, iekliedzās Kvakins.
— Izrauj lukturus no rokām! Tur nāk viņš… Timkal
— Tur Timka, bet te Simka!— no krūmiem izlecot, ieķērcās Simakovs.
Un vēl kādi desmit puikas izlēca no aizmugures un flanga.
— Ehē! — Kvakins iebrēcās. — Šiem ir spēks! Puikas, joziet cauri žogam!
Ielenktā banda panikā metās pie žoga.
Grūstoties, sasitoties ar pierēm, puikas izspruka uz ielas un nokļuva tieši Ladigina un Geikas rokās.
Mēness bija pavisam paslēpies aiz mākoņiem. Bija dzirdamas tikai balsis:
— Laid vaļāl
— Liec mierul
— Nelien!Neaiztiec!
— Visi klusāk! — tumsā atskanēja Timura balss. — Gūstekņus nesist! Kur Geika?
— Geika tel
— Ved visus uz zināmo vietu!
— Bet ja kāds nenāk?
— Grābiet aiz rokām un kājām un stiepiet ar godu kā dievmātes svētbildi!
— Laidiet vajā, velni!— atskanēja kāda raudulīga balss.
— Kas kliedz? — Timurs jautāja dusmīgi. — Nelietības strādāt jūs, huligāni, esat meistari, bet atbildēt baidāties! Geika, dod komandu, aizieti
Gūstekņus aizveda pie tukšās būdas tirgus laukuma malā. Te viņus citu pēc cita iegrūda pa durvīm.
—Mihailu Kvakinu pie manis!— Timurs palūdza
Pieveda Kvakinu.
— Gatavs? — Timurs noprasīja.
— Viss gatavs.
Pēdējo gūstekni iegrūda būdā, aizšāva aizbīdni un cilpā iebāza smago atslēgu.
— Laidies projām! — Timurs tad sacīja Kvakinam. — Tu esi smieklīgs. Tu nevienam neesi ne bīstams, ne arī vajadzīgs.
Gaidīdams, ka viņu sāks sist, nekā nesaprazdams, Kvakins stāvēja, nodūris galvu.
— Laidies projām! — Timurs atkārtoja. — Paņem, rau, šo atslēgu un atslēdz kapliču, tur sēž tavs draugs Figūra.
Kvakins negāja.
— Izlaid puišus! — viņš drūmi lūdza. — Vai arī iesēdini mani kopā ar viņieml
— Nē, — Timurs atteicās, — tagad visam beigas. Ne viņiem ar tevi, ne tev ar viņiem vairs nav nekādas darīšanas.
Svilpienu, trokšņa un ūjināšanas pavadīts, ierāvis galvu plecos, Kvakins gausi vilkās projām. Nogājis soļus desmit, viņš apstājās un saslējās.
— Piekaušu! — viņš naidīgi kliedza, pagriezies pret Timuru. — Tevi vienu pašu piekaušu. Viens pret vienu, līdz nāvei!— Palēcis sāņus, viņš nozuda tumsā.