— Ladigin, tu un tavs piecnieks, jūs esat brīvi, — Timurs teica. — Kas tev uzdots?
— Divdesmit otrā numura māja — pārvelt baļķus Lielajā Rudzupuķu ielā.
— Labi. Strādājiet!
Blakus, stacijā, atskanēja svilpiens. Pienācis vasarnieku vilciens. No tā nāca pasažieri, un Timurs sāka steigties. — Simakov, tev un tavam piecniekam, kas uzdots?
— Trīsdesmit astotā numura māja Mazajā Petrakova ielā. — Viņš iesmējās un piebilda: — Mūsu darbs kā vienmēr: spaiņi, baļļa un ūdens. HopI Hop! Uz redzēšanos!
— Labi, strādājiet! Bet tagad… šurp nāk ļaudis. Pārējie visi pa mājām… Reizēl
Laukumā bija dzirdami dārdi un sitieni. No vilciena nākošie pasažieri rāvās sāņus un apstājās. Sitieni un kaucieni atkārtojās. Tuvāko vasarnīcu logos iedegās ugunis. Kāds ieslēdza gaismu virs būdas, un sapulcējušies ļaudis ieraudzīja pie tās šādu plakātu:
Garāmgājēj, nežēlo! Te sēž laudis, kas naktīs gļēvulīgi aptīra mierīgo iedzīvotāju dārzus. Atslēga pakārta aiz šā plakāta, un tas, kurš laidīs laukā šos arestantus, lai iepriekš apskatās, vai starp tiem nav viņa tuvinieku vai paziņu.
Vēla nakts. Melni sarkanā zvaigzne uz vārtiem nav redzama. Bet tā tur ir.
Tās mājas dārzs, kur dzīvo mazā meitenīte. No zaraina koka uz leju nolaižas virves. Pēc tam pa grumbuļaino stumbru zemē noslīd zēns. Viņš uzliek dēli, atsēžas un mēģina, vai šīs jaunās šūpoles būs izturīgas. Resnais zars mazliet čīkst, lapas čab un ietrīsas. Uzspurdz un iepīkstas izbiedēts putns. Ir vēls. Sen jau guļ Olga, guļ Žeņa. Guļ arī viņa biedri: jautrais Simakovs, klusais Ladigins, jocīgais Koļa. Grozās, protams, un murmina pa miegam drošsirdīgais Geika.
Pulkstenis ugunsdzēsēju sargtornī sit ceturkšņus: «Bija diena — bija darbs! Bim-bam, viens, divi!…»
Jā, jau vēls.
Zēns pieceļas, ar rokām pagrābstās pa zāli un paceļ smagu lauku puķu pušķi. Šīs puķes bija plūkusi Žeņa.
Uzmanīgi, lai neuzmodinātu un neizbiedētu gulētājus, viņš uzkāpj uz mēness apspīdētā lieveņa un rūpīgi noliek pušķi uz augšējā pakāpiena. Tas ir Timurs.
…Bija izejamās dienas rīts. Godinot sarkanā karaspēka uzvaru pie Hasana ezera, ciemata komjaunieši atceres gadadienā sarīkoja parkā lielu karnevālu ar koncertu un dejām.
Meitenes aizskrēja uz birzi jau laikus. Olga steidzīgi beidza gludināt blūzi. Pārcilājot drānas, viņa papurināja Žeņas sarafānu, un tam no kabatas izkrita papīriņš.
Olga pacēla to un izlasīja:
«Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kārtībā, un no manis neviens nekā neuzzinās. Timurs.»
«Ko neuzzinās? Kāpēc nebīsties? Kas tie par no slēpumiem šai noslēgtajai un viltīgajai meitenei? Nē! Tam jādara gals. Tēvs aizbrauca, un viņš lika… Vajag rīkoties noteikti un ātri.»
Pie loga pieklauvēja Georgs.
— Oļa, — viņš teica, — izpalīdziet! Pie manis bija atnākusi delegācija. Lūdza, lai dziedu uz skatuves. Šodien tāda diena — atteikties nevarēju. Pavadiet mani ar akordeonul
— Jā… Bet to jau var izdarīt pianiste!— Olga brīnījās. — Kādēļ tad ar akordeonu?
— Oļa, es negribu ar pianisti. Gribu ar jums! Mums izdosies labi. Vai drīkst — es pie jums pa logu ielēkšu? Atstājiet gludekli un izņemiet instrumentu! Nu, paraug vien, es pats to izņēmu. Jums tikai ar pirkstiem jānospiež taustiņi, bet es dziedāšu.
— Paklausieties, Georg, — Olga aizvainoti teica, — beigu beigās jūs varējāt nekāpt pa logu, kad ir durvis… '
Parkā bija trokšņaini. Rindām piebrauca mašīnas ar zaļumniekiem. Lēni vilkās smagās mašīnas ar sviestmaizēm, veģiem, pudelēm, desām, konfektēm, cepumiem.
Kārtīgi, zilās grupiņās, ieradās saldējuma nesēji un vedēji.
Pļaviņās dažādās balsīs brēca patafoni, ap tiem bija apmetušies atbraukušie un vietējie zaļumnieki ar ēdieniem un dzērieniem.
Spēlēja mūzika.
Pie estrādes teātra žoga vārtiem dežurēja vecītis un rāja montieri, kas gribēja ieiet pa vārtiņiem ar savām atslēgām, siksnām un dzelzs kāpšļiem.
— Ar instrumentiem, mīļais, te neielaižam. Šodien svētki. Tu papriekš aizej uz māju, nomazgājies un pārģērbiesl
— Bet te taču, tētiņ, bez biļetēm, bez maksas!
— Vienalga, nevar. Te dziedāšana. Tu vēl telefona stabu varēji sev līdzi atvilkt. Un tu, pilsoni, arī ej apkārt! — apturēja viņš kādu citu cilvēku. — Te ļaudis dzied… mūzika. Bet tev pudele no kabatas ārā rēgojas.
— Bet, mīļais tētiņ, — stostīdamies mēģināja pretoties cilvēks, — man vajag… es pats esmu tenors.
— Ej, ej, apkārt, tenor! — rādot uz montieri, turpināja vecais. — Palūk, bass neprotestē. Un tu, tenor, arī nepretojies!
Žeņa, kurai puikas pateica, ka Olga ar akordeonu aizgājusi aiz skatuves, nepacietīgi trinās pa solu.
Beidzot uz skatuves iznāca Georgs un Olga. Žeņai kļuva baigi: viņai likās, ka par Olgu tūlīt sāks smieties. Bet neviens nesmējās.
Georgs un Olga stāvēja uz skatuves tik vienkārši, jauni un jautri, ka Žeņai gribējās viņus abus apkampt.
Olga pārmeta siksnu pār plecu. Dziļa rieva iegūla Georga pierē, viņš sakumpa. Nolieca galvu. Tagad tas bija vecs vīrs, un zemā, sulīgā balsī viņš sāka dziedāt:
— Ai, cik skaisti! Un žēl šā klibā, drošsirdīgā veča! Vareni, vareni… — Žeņa murmināja. — Ta, tā. Spēlē, Oļa! Tikai žēl, ka tētis tevi nedzird.