Pēc koncerta, draudzīgi saķērušies rokās, Georgs un Olga gāja pa aleju.
— Viss būtu labi, — teica Olga. — Bet es nezinu, kur pazudusi Žeņa.
— Viņa bija pakāpusies uz sola, — Georgs atbildēja, — un kliedza: «Bravo, bravo!» Pēc tam pie viņas piegāja… — te Georgs sastostījās, — kāds zēns un viņi nozuda.
— Kāds zēns? — Olga uztraucās. — Georg, jūs esat vecāks, sakiet — ko lai es ar viņu daru? Skatieties! Šorīt es viņas drēbēs atradu, rau, šo papīriņul
Georgs izlasīja zīmīti. Un nu arī viņš kļuva domīgs un sarauca pieri.
— Nebaidies, tas nozīmē — neklausi. Ek, gadījies tas puika man pa rokai, tad gan es ar viņu būtu parunājis!
Olga noglabāja zīmīti. Brīdi viņi klusēja. Bet spēlēja ļoti jautra mūzika, apkārt skanēja smiekli, un, atkal saķērušies rokās, viņi gāja pa aleju.
Pēkšņi krustceļos viņi saskrējās ar otru pāri, kas arī, draudzīgi sadevies rokās, nāca viņiem pretim. Tie bija Timurs un Žeņa.
Apjukuši abi pāri, garām ejot, pieklājīgi sasveicinājās.
— Tas ir viņš!— raustot Georgu aiz rokas, izmisusi teica Olga. — Tas ir tas pats puika.
— Jā, — Georgs apjuka, — bet galvenais, ka tas ir Timurs, mans pārgalvīgais brāļadēls.
— Un tu… jūs zinājāt!— Olga saskaitas. —Un jūs man nekā neteicāt!
Palaidusi vaļā Georga roku, viņa aizskrēja pa aleju. Bet ne Timurs, ne Žeņa vairs nebija redzami. Olga nogriezās pa šauru, līku taku, un tikai te viņa uzdūrās Timuram, kas stāvēja Figūras un Kvakina priekšā.
— Klausieties, — pieejot viņam cieši klāt, teica Olga. — Vai nepietiek vēl, ka esat apložņājuši un aplauzuši visus dārzus, pat večiņām, pat meitenei bārenei; vai vēl nepietiek, ka no jums pat suņi beg, — tu samaitā un kūdi pret mani māšeli. Tev ap kaklu pioniera kaklauts, bet tu vienkārši esi… nelietis!
Timurs bija bāls.
— Tas nav taisnība, — viņš teica. — Jūs nekā nezināt.
Olga atmeta ar roku un aizskrēja meklēt Žeņu.
Timurs stāvēja un klusēja.
Klusēja pārsteigtie Figūra un Kvakins.
— Nu, komisār? — Kvakins ievaicājās. — arī tev, kā redzu, neiet jautri?
— Jā, ataman, — lēni paceļot acis, atteica Timurs. — Man pašlaik ir smagi, man nav jautri. Labāk jūs būtu mani noķēruši, noslānījuši, piekāvuši nekā man jūsu dēļ jādzird… lūk, tas.
— Ko tad tu klusēji?
Kvakins pasmīnēja.
— Būtu teicis: es jau tas neesmu. Tie ir viņi. Mēs te blakus stāvējām.
— Jā! Būtu teicis, bet mēs tevi par to piežmiegtu, — piebilda iepriecinātais Figūra.
Bet, nepavisam negaidījis tādu atbalstu, Kvakins klusējot vēsi paskatījās savā draugā. Timurs, ar roku aizskarot koku stumbrus, lēnām aizgāja.
— Lepns, — Kvakins klusu teica. — Grib raudāt, bet klusē.
— Gāzīsim viņam reiz, tad arī sāks raudāt, — Figūra teica un laida Timuram nopakaļus ar egļu čiekuru.
— Viņš… ir lepns, — Kvakins atkārtoja aizsmakušā balsī, — bet tu… tu esi neģēlis! — Un atvēzējies viņš iesita Figūrām ar dūri pa pieri.
Figūra apstulba, tad iebrēcās un nietās skriet. Kvakins divas reizes viņu panāca un zvēla pa muguru.
Pēdīgi Kvakins apstājās, pacēla nokritušo cepuri, nopurināja to, sitot pret celi, piegāja pie saldējuma pārdevēja, paņēma porciju, pieslējās pie koka un, smagi elpojot, kāri sāka rīt saldējumu lieliem kumosiem.
Laukumā pie šaušanas stenda Timurs atrada Geiku un Simu.
— Timur! — Sima viņu brīdināja. — Tevi meklē (viņš, šķiet, ļoti dusmīgs) tavs krusttēvs.
— Jā, eju, es zinu.
— Tu nāksi atpakaļ?
— Nezinu.
— Tima! — negaidīti maigi sacija Geika un saķēra biedra roku. — Kas ir? Mēs taču nekā ļauni nevienam neesam darījuši… Bet tu jau zini, ja cilvēkam taisnība…
— Jā, zinu… tad viņš ne no kā pasaulē nebīstas. Bet viņam tomēr sāp.
Timurs aizgāja.
Pie Olgas, kas nesa uz mājām akordeonu, piegāja Žeņa.
— Oļa!
— Ej projām! — neskatīdamās uz māsu, atteica Olga. — Es ar tevi vairs nerunāju. Es tūliņ braukšu uz Maskavu, un tu bez manis vari staigāt, ar ko gribi, kaut līdz rīta gaismai.
— Bet Oļa…
— Es ar tevi nerunāju… Parīt mēs brauksim projām uz Maskavu. Un tur sagaidīsim tēti.
— Jā! Tētis, bet ne tu — viņš visu uzzināsi — dusmās un asarām acīs iekliedzās Žeņa un aizskrēja meklēt Timuru.
Viņa sameklēja Geiku, Simakovu un jautāja, kur Timurs.
— Viņu aizsauca uz mājām, — Geika teica. — Krusttēvs par kaut ko tevis dēļ ļoti sadusmojies uz viņu.
Trakās dusmās Žeņa piespēra kāju un, savilkusi dūres, iekliedzās:
— Lūk, tā… ne par ko… iet bojā cilvēki!
Viņa apkampa bērza stumbru, bet te pie viņas pieskrēja Taņa un Ņurka.
— Žeņka!— Taņa iekliedzās. — Kas tev lēcies? Žeņa, skriesim! Tur atnācis bajānists, tur sākušās dejas — skuķēni dejo.
Viņas saķēra to, sapurināja un vilka rotaļu lokā, kur vidū kā spilgti ziedi zibēja sarafāni, kleitas un blūzes.
— Žeņa, nevajag raudāt! — tāpat kā vienmēr — ātri un caur zobiem sacīja Ņurka. — Kad mani vecāmāte per, arī tad es neraudu! Meitenes, iesim labāk lokā!… Skriesim!
— «Skr-r-riesim!» — ķircināja Ņurku Žeņa.
Un, izlauzušās cauri ķēdei, viņas sagriezās un uzvirpuļoja neprātīgi jautrā dejā.
Kad Timurs atgriezās mājās, viņu pasauca krusttēvs.
— Man ir apnikušas tavas nakts gaitas, — Georgs teica. — Apnikuši signāli, zvani, auklas. Kas tas bija par dīvainu notikumu ar segu?
— Tā bija kļūda.
— Laba kļūda! Pie tās meitenes tu vairs nelien: viņas māsa tevi necieš.
— Kāpēc?
— Nezinu. Laikam esi pelnījis. Kas tās tev par zīmītēm? Kas tā par dīvainu tikšanos dārzā rītausmā? Olga saka, ka tu meiteni gribot novest no ceļa.
— Viņa melo, — Timurs sašuta, — un vēl esot komjauniete! Ja viņai kas nav saprotams, viņa varēja pasaukt mani, noprasīt. Un es viņai uz visu atbildētu.