Jau dziesmiņu dziedot, Olga vairākas reizes pameta satrauktu skatienu uz tumšo krūmu, kas auga pagalmā pie sētas.
Beigusi spēlēt, viņa strauji piecēlās un, pagriezusies pret krūma pusi, skaļi jautāja:
— Klausieties! Kādēļ jūs slēpjaties, un ko jums te vajag?
Aiz krūma parādījās cilvēks, ģērbies parastā baltā uzvalkā. Viņš nolieca galvu un pieklājīgi viņai atbildēja:
— Es neslēpjos. Es pats esmu mazliet mākslinieks. Negribēju jūs traucēt. Tāpēc stāvēju un klausījos.
— Jā, bet jūs varējāt stāvēt un klausīties uz ielas. Tomēr jūs nezin kāpēc esat pārkāpis pāri sētai.
— Es… Pāri sētai?… — cilvēks apvainojās. — Atvainojiet, es neesmu kaķis. Tur, sētas stūrī ir izlauzti dēļi, un es no ielas iespraucos pa šo caurumu.
— Saprotams! — Olga pasmīnēja. — Redzat, tur ir vārtiņi. Esiet tik laipns un izspraucieties pa tiem atpakaļ uz ielas!
Cilvēks bija paklausīgs. Neteicis ne vārda, viņš izgāja pa vārtiem, aizšaujot bultu; Olgai tas patika.
— Pagaidiet!— nokāpdama pa kāpnēm no lieveņa, viņa tam uzsauca. — Kas jūs esat? Mākslinieks?
— Nē, — cilvēks teica. — Esmu inženieris mehāniķis, bet brīvajā laikā spēlēju un dziedu mūsu fabrikas operā.
— Klausieties! — gluži negaidot Olga izteica viņam priekšlikumu. — Pavadiet mani līdz stacijai! Es gaidu jaunāko māšeli. Ir jau tumšs, bet viņas vēl arvien nav. Es neviena nebīstos, bet vēl nepārzinu šejienes ielas. Ko tad jūs, kādēļ atverat vārtus? Varat mani pagaidīt arī pie sētas.
Viņa aiznesa akordeonu, uzmeta uz pleciem lakatu un iznāca uz tumšās ielas, kur smaržoja rasa un ziedi.
Olga dusmojās uz Žeņu, tādēļ ceļā maz runāja ar savu pavadoni. Viņš gan Olgai pateica, ka viņu saucot par Georgu, ka viņa uzvārds esot Garajevs un viņš strādājot par inženieri mehāniķi automobiļu rūpnīcā.
Gaidot Žeņu, viņi palaida jau divus vilcienus; beidzot pienāca arī trešais, pēdējais.
— Ar to nelietīgo skuķi gan ir tīrais posts! —Olga iesaucās sarūgtināta. — Ja man būtu gadu četrdesmit, nu kaut vai trīsdesmit! Bet viņai trīspadsmit, man — astoņpadsmit, tādēļ viņa mani nemaz neklausa.
— Četrdesmit nevajag! — Georgs noteikti iebilda.
— Astoņpadsmit daudz labāk! Jūs velti uztraucaties. Jūsu māsa atbrauks agri no rīta.
Uz perona ļaužu vairs nebija. Georgs izņēma etviju. Tai brīdī pie viņa pienāca divi iznesīgi pusaudži un, gaidot uguni, izņēma savus papirosus.
— Jaunais cilvēk, — aizdedzinot sērkociņu un apgaismojot vecākā pusaudža seju, teica Georgs. — Iekāms sniedzaties pie manis ar savu papirosu, vajag sasveicināties, jo man jau ir bijis gods iepazīties ar jums parkā, kur jūs ar lielu centību lauzāt dēļus no jaunās sētas. Jūs esat Mihails Kvakins. Vai nav tiesa?
Puika nošņācās un atkāpās, bet Georgs nodzēsa sērkociņu, paņēma Olgu zem rokas un veda viņu uz mājām.
Kad viņi aizgāja, otrs puika aizlika nosmulēto papirosu aiz auss un nevērīgi vaicāja:
— Kas tas te par propagandistu gadījies? Vietējais?
— Vietējais, — Kvakins negribot atteica. — Tas ir Garajevu Timkas krusttēvs. Vajadzētu noķert Timku un noslānīt. Viņš savācis sev kompāniju, un viņi, liekas, pret mums kaut ko perina.
Tad abi draugi ieraudzīja perona galā pie luktura sirmu, cienījamu džentlmeni, kas, atspiezdamies uz nūjas, kāpa lejā pa kāpnēm.
Tas bija vietējais ārsts F. G. Kolokoļčikovs. Puikas skrēja ārstam nopakaļ un skaļi prasīja, vai viņam neesot sērkociņu. Tomēr viņu balsis un izskats nemaz nepatika šim džentlmenim, jo, pagriezies atpakaļ, viņš padraudēja puikām ar zaraino nūju un cēli aizgāja savu ceļu.
Žeņa nepaspēja Maskavas stacijā nosūtīt tēvam telegrammu, tādēļ, izkāpusi no vasarnieku vilciena, nolēma uzmeklēt ciemata pastu.
Ejot pa vecu parku un plūcot pulkstenīšus, viņa nemanot iznāca divu dārzu iežogotu ielu krustojumā; tukšās ielas skaidri liecināja, ka viņa ir nokļuvusi ne tur, kur vajadzēja.
Netālu viņa ieraudzīja mazu, ņipru meiteni, kas bārdamās stiepa aiz ragiem tiepīgu kazu.
— Mīļā, pasaki, lūdzu, — Žeņa viņai uzsauca, — kā no šejienes lai tieku uz pastu?
Te uzreiz kaza izrāvās, pasita ragus augšup un aizaulekšoja pa parku, bet meitene brēkdama aizdrāzās tai pakaļ. Žeņa atskatījās: jau krēsloja, bet cilvēku tuvumā neredzēja. Viņa atvēra kādas pelēkas divstāvu vasarnīcas vārtiņus un pa taciņu gāja uz lieveni.
— Sakiet, lūdzu, — neatverot durvis, skaļi, bet ļoti pieklājīgi jautāja Žeņa, — kā lai es no šejienes tieku uz pastu?
Viņai neatbildēja. Viņa pastāvēja, padomāja, atvēra durvis un pa gaiteni iegāja istabā. Saimnieku nebija mājā. Apmulsusi viņa griezās atpakaļ, lai ietu projām, bet tad no pagaldes klusi izlīda liels, gaiši ruds suns. Viņš uzmanīgi apskatīja apmulsušo meiteni, klusi ierūcās un šķērsām nogūlās durvīm priekšā.
— Tu stulbais!— bailīgi izpletuši pirkstus, Žeņa iesaucās. — Es tak neesmu zagle! Es pie jums nekā neesmu paņēmusi. Tā ir mūsu dzīvokļa atslēga. Te telegramma tēvam. Mans tēvs ir komandieris. Vai tu saproti?
Suns klusēja un nekustējās. Bet Žeņa, lēnitiņām virzoties uz atvērtā loga pusi, turpināja:
— Tā, lūki Tu guli? Guli vien… Ļoti tabs sunītis… Tāds gudrs, simpātisks.
Bet, tikko Žeņa ar roku pieskārās pie palodzes, simpātiskais suns, nikni rūkdams, pietrūkās kājās, un, bailēs uzlēkusi uz dīvāna, Žeņa pavilka kājas sev apakšā.
— Pavisam dīvaini, — valdot raudas, viņa ierunājās. — Ķer laupītājus un spiegus, bet es… esmu cilvēks! Jā! — Viņa parādīja sunim mēli. — Muļķis!
Žeņa nolika atslēgu un telegrammu uz galda malas. Vajadzēja gaidīt saimniekus.