— Labi, — tēvs piekrita, apkampjot Olgu. — Es viņai pateikšu. Es viņai uzrakstīšu. Nu, bet tu, Oļa, neapspied viņu par daudz! Pasaki viņai, ka es viņu mīlu un atceros, ka mēs atgriezīsimies drīz un ka viņa nedrīkst manis dēļ raudāt, jo viņa ir komandiera meitai
— Tāpat raudās, — Olga teica, pieglauzdamās tēvam. — Arī es esmu komandiera meita. Un arī es raudāšu.
Tēvs paskatījās pulkstenī, piegāja pie spoguļa, aplika siksnu un sakārtoja formas blūzi. Pēkšņi noklaudzēja ārdurvis. Atvērās durvju priekškars. Un, stūraini savilkusi plecus, it kā gatavodamās lēcienam, ienāca Žeņa.
Bet viņa neiekliedzās, neskrēja klāt, nelēca, tikai ātri piegāja un klusējot paslēpa seju tēvam pie krūtīm. Viņas piere bija apšļakstīta dubļiem, saburzītais apģērbs vienos traipos. Un Olga bailēs iesaucās:
— Žeņa, no kurienes tu? Kā tu še nokļuvi?
Nepagriezusi galvu, Žeņa pameta ar roku un tas nozīmēja: «Pagaidi!… Liec mieru!… Nejautā!…»
Tēvs paņēma Žeņu uz rokām, atsēdās uz dīvāna, nosēdināja viņu sev uz ceļiem. Viņš ieskatījās meitai sejā un ar delnu noberza viņas notriepto pieri.
— Jā, labi! Tu esi braša meita, Žeņai
— Bet tu esi nošķiesta ar dubļiem, seja melna! Kā tu tiki šurp? — Olga atkal vaicāja.
Žeņa parādīja viņai uz priekškaru, un Olga ieraudzīja Timuru.
Viņš patlaban vilka nost automobilista ādas cimdus. Deniņi viņam bija notriepti ar dzeltenu eļļu. Viņam bija mitra, nogurusi seja kā darba cilvēkam, kas godīgi izpildījis savu uzdevumu. Sveicinot visus, viņš nolieca galvu.
— Tēt! — pielecot no tēva ceļiem un pieskrienot pie Timura, sacīja Žeņa. — Netici nevienam! Viņi nekā nezina. Tas ir Timurs — mans vislabākais biedrs!
Tēvs piecēlās un nevilcinādamies paspieda Timuram roku. Ātrs un gavilējošs smaids pārslīdēja pār Žeņas seju — vienu mirkli viņa pētījoši paskatījās uz Olgu. Tā apjukusi, arvien vēl nekā nesaprazdama, piegāja pie Timura.
— Nu… tad sveiks…
Drīz pulkstenis nosita trīs.
— Tēt! — Žeņa izbijās. — Tu jau celies? Mūsu pulkstenis ir ātrāks.
— Nē, Žeņa, pareizs.
— Tēt, un tavs pulkstenis arī steidzas, — viņa pieskrēja pie tālruņa un uzgrieza «pareizu laiku», un no klausules atskanēja rāma, metāliska balss:
— Trīs un četras minūtes!
Žeņa pavērās sienā un nopūzdamās sacīja:
— Mūsējais ātrāks, bet tikai par vienu minūti. Tēt, ņem mūs līdz uz staciju, mēs tevi pavadīsim līdz vilcienam!
— Nē, Žeņa, nevar. Man tur nebūs laika.
— Kādēļ? Tēt, biļete taču tev jau ir?
— Ir.
— Mīkstajā?
— Mīkstajā.
— Ak, kā es gribētu ar tevi braukt mīkstajā tālu, tālu!…
Un tur ir kāda stacija, līdzīga Piemaskavas preču stacijai, līdzīgā Šķirotavai. Sliedes, pārmijas, vilcieni, vagoni. Cilvēku neredz. Uz sliedēm stāv bruņuvilciens. Pavērās dzelzs logs, pazibēja un nozuda liesmu apmirdzētā mašīnista seja. Uz platformas, ģērbies ādas mētelī, stāv pulkvedis Aleksandrovs — Žeņas tēvs. Pienāk leitnants, militāri sveicina un jautā:
— Biedri komandieri, atļausiet doties ceļā?
— Jā! — Pulkvedis skatās pulkstenī: trīs un piecdesmit trīs minūtes. — Pavēlēts doties ceļā trijos un piecdesmit trīs minūtēs.
Pulkvedis Aleksandrovs pieiet pie vagona un skatās. Svīst gaisma, bet debess apmākusies. Viņš satver mitrās margas. Viņa priekšā atveras smagās durvis. Un, uzlicis kāju uz pakāpiena, pasmaidījis viņš pats sev jautā: — Mīkstajā?
— Jā, mīkstajā…
Smagās tērauda durvis aiz viņa dārdēdamas aizcērtas. Vienmērīgi, bez grūdieniem, bez trokšņa bruņotais milzenis sakustas un pakāpeniski palielina ātrumu. Aiztrauc lokomotīve. Aizpeld lielgabalu torņi. Maskava paliek aiz muguras. Migla. Zvaigznes dziest. Aust gaisma.
No rīta, atgriezies no darba un neatradis mājas ne Timura, ne motocikla, Georgs uz vietas nolēma nosūtīt Timuru uz mājām pie mātes. Viņš atsēdās rakstīt vēstuli, bet pa logu ieraudzīja šurp nākam sarkanarmieti.
Sarkanarmietis izvilka aploksni un jautāja:
— Biedrs Garajevs?
— Jā.
— Georgs Aleksejevičs?
— Jā.
— Pieņemiet vēstuli un parakstieties!
Sarkanarmietis aizgāja. Georgs paskatījās uz vēstuli un saprotoši iesvilpās. Jā! Te nu ir tas, ko viņš jau sen gaidīja. Viņš atplēsa sūtījumu, izlasīja un saburzīja iesākto vēstuli. Tagad nevajadzēja Timuru sūtīt projām, bet ar telegrammu atsaukt viņa māti uz vasarnīcu.
Istabā ienāca Timurs, un sakaitinātais Georgs uzsita ar dūri pa galdu. Bet tūliņ aiz Timura ienāca Olga un Žeņa.
— Klusāk! — Olga teica. — Nevajag ne kliegt, ne galdu dauzīt. Timurs nav vainīgs. Vainīgs esat jūs un arī es.
— Jā, Žeņa piekrita, — jūs uz viņu nekliedziet! Oļa, nepieskaries galdam! Rau, tas revolveris ļoti stipri šauj.
Georgs paskatījās uz Žeņu, tad uz revolveri, uz māla pelnu trauku ar nodauzīto rokturi. Viņš sāka kaut ko saprast, nojaust un jautāja:
— Tad toreiz naktī tu biji šeit, Žeņa?
— Jā, tā biju es. Oļa, izstāsti cilvēkam visu, kā nākas, bet mēs paņemsim petroleju, lupatu un iesim tīrīt motociklu.
Otrā dienā, kad Olga sēdēja verandā, pa vārtiņiem ienāca komandieris. Viņš soļoja stingri, noteikti, it kā ienāktu savās mājās, un pārsteigtā Olga piecēlās viņam pretī. Viņas priekšā tankistu kapteiņa formas tērpā stāvēja Georgs.