— Kas tad tas? — Olga klusi prasīja. — Vai atkal… jauna loma operā?
— Nē, — Georgs atteica. — Es ienācu uz mirkli, lai atvadītos. Tā nav jauna loma, bet tikai jauns formas tērps.
— Un tas, — rādot uz zīmotnēm un mazliet sarkstot, jautāja Olga, — arī tas pats?… «Mēs caur dzelzi un betonu trāpām tieši sirdī»?
— Jā, tas pats. Padziediet un uzspēlējiet, Oļa, man kaut ko tālajam ceļam!
Viņš atsēdās, Olga paņēma akordeonu.
— Tā, — viņa teica. — Bet tas viss par lidotājiem, par tankistiem es tik jaukas dziesmas nezinu.
— Nekas, — Georgs atbildēja. — Atrodiet man arī bez dziesmas labu vārdu!
Olga kļuva domīga un, meklējot labo vārdu, apklusa, uzmanīgi paskatīdamās viņa pelēkajās acīs, kas tagad vairs nesmējās.
Žeņa, Timurs un Taņa bija dārzā.
— Klausieties, — Žeņa ieteica, — Georgs tūlīt aizbrauc. Sanāksim uz atvadībām visa komanda! Palaidīsim pēc pirmā numura formas kopējo sasaukuma signālu. Tad tik būs tracis!
— Nevajag, — Timurs atteica.
— Kāpēc?
— Nevajag! Mēs citu nevienu tā nepavadījām.
— Nu, kad nevajag, nevajag, — Žeņa piekrita. — Jūs te pasēdiet, es iešu padzerties.
Viņa aizgāja, bet Taņa iesmējās.
— Kas tev lēcies? — Timurs nesaprata.
Taņa smējās vēl skaļāk. — Ir gan braša un viltīga mūsu Žeņa! «Es iešu padzerties»!
— Uzmanību! — no šķūņaugšas atskanēja skaļš, līksms Žeņas sauciens. — Dodu pēc pirmā numura formas kopējā sasaukuma signālu.
— Trakā! — Timurs pielēca kājās. — Tūlīt šurp atdrāzīs simt cilvēku! Ko tu dari?
Bet smagais rats jau griezās un čīkstēja, ietrīsējās, noraustījās vadi — «trīs — stop», «trīs — stop», pauze! Un zem šķūņu jumtiem, pieliekamajos kambaros, vistu kūtiņās notrinkšķēja zvani, tarkšķi, pudeles, skārda bundžas. Simts jau nu ne, bet ne mazāk kā piecdesmit bērnu ātri auļoja uz pazīstamā signāla saucienu.
— Oļa, — Žeņa ieskrēja verandā, — mēs arī iesim pavadīt. Mūsu ir daudz. Paskaties pa logu!
— Ehē, — Georgs brīnījās, atvelkot aizkarus.
— Jums taču ir liela komanda. To var iesēdināt ešelonā un sūtīt uz fronti.
— Nevar! — Žeņa nopūtās, atkārtojot Timura vārdus. — Tagad stingri jo stingri visiem priekšniekiem un komandieriem pavēlēts no turienes šitādus brāļus dzīt ratā. Bet žēl! Es arī gribētu kaut kur tur… kaujā. Ložmetēji ugunslīnijā! Pir-r-mā!
— Pir-r-mā… tu pasaulē lielībniece un atamans! — Olga viņu ķircināja un, pārmetuši pār plecu akordeona siksnu, teica: — Nu labi, ja jau pavadīt, tad pavadīsim ar mūziku.
Viņi izgāja uz ielas. Olga spēlēja akordeonu. Tad ieskanējās pudeles, bundžas, nūjas, priekšā izlauzās pašu sastādīts orķestris, atskanēja dziesma.
Viņi gāja pa zaļām ielām, un viņu pulkam pievienojās arvien jauni un jauni pavadītāji. Sākumā nezinātāji nesaprata: kādēļ troksnis, rīboņa, spiedzieni? Kādēļ dziesma? Bet sapratuši viņi uzsmaidīja, un dažs pie sevis, dažs arī skaļi vēlēja Georgam laimīgu ceļu. Kad viņi tuvojās platformai, garām stacijai aizdārdēja kara ešelons.
Pirmajos vagonos bija sarkanarmieši. Viņiem māja ar rokām un kliedza. Tad nāca vaļējas platformas ar vezumiem, virs kuriem slējās gaisā vesels mežs zaļu ilkšu. Tad — vagoni ar zirgiem. Zirgi purināja galvas un ēda sienu. Arī tiem sauca «urā». Beidzot pazibēja platforma, uz kuras atradās kaut kas liels, stūrains, rūpīgi nosegts ar pelēku brezentu. Turpat, šūpojoties līdzi vilciena gaitai, stāvēja sargs. Ešelons nozuda, pienāca vilciens. Un Timurs atvadījās no krusttēva.
Pie Georga piegāja Olga. — Uz redzēšanos! — viņa sacīja. — Un varbūt uz ilgu laiku?
Viņš pašūpoja galvu un spieda viņai roku.
— Nezinu… Kā liktenis lems!
Svilpiens, troksnis, apdullinošā orķestra dimdoņa. Vilciens aizgāja. Olga bija domīga. Žeņas acīs spulgoja liela, pašai neizprotama laime.
Timurs satraukts, tomēr nezaudē dūšu.
— Redzi nu, — viņš saka mazliet savādākā balsī nekā parasti, — tagad arī es paliku viens. — Un tūlīt, saslējies taisni, viņš piebilda: — Starp citu, rīt pie manis atbrauks māte.
— Bet es? — Žeņa iekliedzās. — Bet viņi? — viņa parādīja uz biedriem. — Bet tā? — un viņa piegrūda pirkstu pie sarkanās zvaigznes.
— Esi mierīgs! — Olga, atvairījusi skumjās domas, teica Timuram. — Tu vienmēr domāji par citiem, un viņi tev atmaksās ar to pašu.
Timurs pacēla galvu. Ak, un tad, arī tad viņš nevarēja citādi atbildēt, šis vienkāršais un mīļais zēns!
Viņš pārlaida skatienu pār biedriem, pasmaidīja un teica: — Es stāvu… es skatos. Visiem labi! Visi mierīgi. Tad arī es esmu mierīgs!
Arkādijs Gaidars
TIMURS UN VIŅA KOMANDA
1940. g.
No krievu valodas tulkojusi A. Skalberga
Mākslinieks T. Banis
Vārsmas atdzejojis Māris Čaklais