Bet pagaja viena stunda, otra… Jau satumsa. Pa atvērto logu bija dzirdami tāli lokomotīvju svilpieni, suņu riešana un volejbola bumbas sitieni. Kaut kur spēlēja ģitāru. Tikai te, pie pelēkās vasarnīcas, viss kluss kā izmiris.
Nolikusi galvu uz cietā dīvāna rullīša, Žeņa klusi raudāja.
Beidzot viņa cieši iemiga.
Viņa pamodās tikai otrā rītā.
Aiz loga šalca kuplas, lietus noskalotas lapas. Netālu čīkstēja akas rats. Kaut kur zāģēja malku, bet te, vasarnīcā, joprojām bija kluss.
Tagad Žeņai pagalvī bija mīksts ādas spilvens, kājas bija apsegtas ar vieglu palagu. Suņa uz grīdas nebija.
Tātad naktī te kāds bija atnācisl
Žeņa pielēca kājās, saglauda matus, sakārtoja saburzīto sarafānu, paņēma no galda atslēgu, nenosūtīto telegrammu un gribēja bēgt.
Tad viņa uz galda ieraudzīja papīra lapu, uz tās ar zilu zīmuli lieliem burtiem bija uzrakstīts:
«Meitene, kad iesi projām, aizsit ciešāk durvis!» Zemāk bija paraksts: «Timurs.»
«Timurs? Kas tas tāds par Timuru? Vajadzētu satikt un pateikties šim cilvēkam.»
Viņa ieskatījās blakus istabā. Tur atradās rakstāmgalds, uz tā tintnīca, pelnu trauks, neliels spogulis. Pa labi, blakus autovadītāja ādas cimdiem ar platiem atlokiem, bija redzams vecs, apbružāts revolveris. Turpat pie galda piesliets līks turku zobens saskrāpētā un apdriskātā makstī. Žeņa nolika atslēgu un telegrammu, pataustīja zobenu, izņēma to no maksts, pacēla asmeni virs galvas un paskatījās spogulī.
Izskats bija bargs, draudīgs. Labi būtu tā nofotografēties un tad aiznest uzņēmumu uz skolu! Varētu samelot, ka kādreiz tēvs ir ņēmis viņu līdzi uz fronti.
Kreisajā rokā var paņemt revolveri. Rau, tā. Tā būs vēl labāk. Viņa cieši savilka uzacis, saknieba lūpas un, mērķējot spogulī, nospieda gaili.
Istabā norībēja šāviens. Dūmi aizklāja logus. Galda spogulis uzkrita uz pelnu trauka. Atstājusi uz galda atslēgu un telegrammu, apdullinātā Žeņa izšāvās ārā no istabas un drāza projām no šās savādās un bīstamās mājas.
Kaut kā viņa bija nokļuvusi upītes krastā. Tagad viņai nebija ne Maskavas dzīvokļa atslēgas, ne telegrammas kvīts, ne arī pašas telegrammas. Un tagad vajadzēs izstāstīt Olgai visu: gan par suni, gan par gulēšanu tukšā vasarnīcā, gan par turku zobenu un beidzot par šāvienu. Slikti! Būtu tētis, viņš saprastu. Olga nesapratīs. Olga dusmosies vai, kas zina, sāks raudāt. Tas vēl ļaunāk. Raudāt arī Žeņa pati prot. Bet, redzot Olgas asaras, viņai vienmēr gribas uzrāpties telefona stabā, augstā kokā vai uz jumta dūmeņa.
Lai iegūtu drosmi, Žeņa izpeldējās un lēnītiņām gāja meklēt savu vasarnīcu.
Kad viņa kāpa augšā uz lieveņa, Olga stāvēja virtuvē un rīkojās ap prīmusu. Izdzirdusi soļus, Olga apgriezās un klusēdama naidīgi uzlūkoja Žeņu.
— Sveika, Oļa! — Žeņa teica, apstājusies uz pēdējā pakāpiena un mēģinādama smaidīt. — Oļa, tu nerāsies?
— Rāšos!— nenolaižot no māsas acis, atteica Olga.
— Nu, tad rājies! — Žeņa padevīgi piekrita. — Zini, tāds savāds gadījums, tāds neparasts piedzīvojums! Oļa, es tevi lūdzu, nesavelc uzacis, nav jau nekas briesmīgs, es pazaudēju dzīvokļa atslēgu, tētim telegrammu nenosūtīju…
Žeņa piemiedza acis un atņēma elpu, lai izšautu visu vienā reizē. Bet tad mājas priekšā ar troksni atsprāga vaļā vārtiņi. Pagalmā ielēca ar dadžiem apvēlusies, pinkaina kaza un, zemu noliekusi ragus, joza dziļāk dārzā. Aiz viņas brēkdama skrēja Žeņai jau pazīstamā baskājainā meitene.
Izmantojot šo gadījumu, Žeņa pārtrauca bīstamo sarunu un metās dārzā izdzīt kazu. Viņa panāca meiteni, kad tā, smagi elpojot, turēja kazu aiz ragiem.
— Vai tu neesi kaut ko pazaudējusi? — ātri caur zobiem prasīja meitene, bez mitas ar kāju buknīdatna kazu.
— Nē, — Žeņa nesaprata.
— Bet kam tā pieder? Nav tava? — Un meitene parādīja viņai Maskavas dzīvokļa atslēgu.
— Mana, — čukstot atbildēja Žeņa, bailīgi skatoties uz terases pusi.
— Ņem atslēgu, zīmīti un kvīti, telegramma jau ir nosūtīta, — tikpat ātri caur zobiem nomurmināja meitene.
Iespiedusi Žeņai rokā papīra vīstoklīti, viņa iesita kazai ar dūri.
Kaza aizaulekšoja uz vārtiņu pusi, bet baskājainais meitēns tieši pāri ērkšķiem un nātrēm kā ēna drāza tai pa pēdām. Abas reizē nozuda aiz vārtiņiem.
Sarāvusi plecus, it kā belzienus būtu saņēmusi viņa, nevis kaza, Žeņa attina vīstoklīti.
Tā ir atslēga. Tā ir telegrammas kvīts. Tātad kāds ir nosūtījis tēvam telegrammu. Bet kas? Ahā, te ir zīmīte! Bet kas tad tas?
Zīmītē lieliem burtiem ar zilu zīmuli bija uzrakstīts:
«Meitene, mājās ne no viena nebīsties! Viss kārtībā, un no manis neviens nekā neuzzinās.» Zemāk bija paraksts: «Timurs.»
Kā apburta Žeņa lēni iebāza zīmīti kabatā, tad atlieca plecus un mierīgi aizgāja pie Olgas.
Olga arvien vēl stāvēja turpat blakus neiededzinātam prīmusam, un viņas acīs jau bija sakāpušas asaras.
— Oļa! — nu jau bēdīgi iesaucās Žeņa. — Es pajokoju. Kāpēc tu dusmojies uz mani? Es uzkopu visu dzīvokli, es notīrīju logus, es centos, visas lupatas, visas grīdas izmazgāju. Te ir atslēga, te ir telegrammas kvīts. Ļauj, es labāk tevi noskūpstīšu. Vai zini, kā es tevi mīlu! Gribi, es tevis dēļ no jumta nātrēs ielēkšu?
Un, nenogaidījusi Olgas atbildi, Žeņa metās viņai ap kaklu.
— Jā… bet es uztraucos, — Olga izmisusi ierunājās. — Mūžīgi tev tādi nejauki joki… Un man tētis lika… Žeņa, liecies mierā! Žeņka, man rokas ar petroleju! Žeņka, ielej labāk pienu un uzliec kastroli uz prīmusa!
— Es… bez jokiem nevaru, — Žeņka murmināja, kamēr Olga stāvēja pie mazgājamā trauka.
Viņa uzlika piena kastroli uz prīmusa, pataustīja kabatā zīmīti un vaicāja: