— Viena pazīstama meitene, — puišelis negribot atteica. — Man promesot, viņu aizturēja suns.
— Nu gan melo! — vecais saskaitās. — Ja tu viņu pazītu, tad šeit, zīmītē, viņu būtu nosaucis vārdā.
— Kad es rakstīju, tad nepazinu. Bet tagad es viņu pazīstu.
— Nepazini. Un tu no rīta atstāji viņu vienu… dzīvoklī? Tu, mans draugs, esi slims, un tevi vajag nosūtīt uz trakomāju. Tā neliete sasitusi spoguli, sadauzījusi pelnu trauku. Labi vēl, ka revolveris bija pielādēts ar salūta patronām. Bet ja būtu bijušas kaujas patronas?
— Bet, krusttēv… kaujas patronu tev nav, tāpēc ka taviem ienaidniekiem šautenes un zobeni… ir tikai no koka.
Likās, ka veicais pasmaidīja. Tomēr, papurinājis izspūrušo galvu, viņš bargi noteica:
— Pielūko man! Es visu redzu. Tavi darbi, kā es skatos, ir tumši, un ka tikai to dēļ es tevi neaizsūtu atpakaļ pie mātesl
Klaudzinot ar koka kāju, vecais devās pa kāpnēm augšā. Kad viņš nozuda, puišelis palēcās, saķēra aiz ķepām istabā ieskrejušo suni un noskūpstīja to uz purna.
— Ahā, Rita! Mēs abi iekritām. Nekas, viņš šodien ir labs. Viņš tūliņ dziedās.
Un tiešām. No augšas istabas bija dzirdama krekšķināšana. Tad šāds tāds tral-la-la!… Beidzot zems baritons uzsāka dziesmu;
— Stāvi, trakais suns!— Timurs uzkliedza. — Ko tu man plēs bikses, un uz kurieni tu mani velc?
Pēkšņi viņš ar troksni aizsita durvis, kas veda augšā pie krusttēva, un cauri gaitenim, sekojot sunim, izskrēja verandā.
Verandas stūrī pie neliela tālruņa raustījās, lēkāja un sitās gar sienu aukliņā piesiets bronzas zvaniņš.
Puišelis saspieda to saujā, aukliņu aptina ap nagu. Tad drebošā aukliņa atslāba, laikam kaut kur pārtrūka. Tad pārsteigts un saskaities viņš saķēra tālruņa klausuli.
Stundu pirms visa šā notikuma Olga sēdēja pie galda. Viņas priekšā atradās fizikas mācību grāmata.
Ienāca Žeņa un paņēma joda pudelīti.
— Žeņa, — Olga jautāja neapmierināta, — kā tev uz pleca gadījusies skramba?
— Es gāju, — Žeņa bezbēdīgi atteica, — bet tur pa ceļam kaut kas dzeloņains vai ass. Tā arī gadījās.
— Kāpēc tad man pa ceļam negadās nekas dzeloņains vai ass? — Olga ķircināja.
— Nav taisnībai Tev ceļā stāv pārbaudījums matemātikā. Tas ir gan dzeloņains, gan ass. Pielūko, izgāzīsies!… Oldziņ, neej uz inženieriem, ej uz mediķiem! — Žeņa teica, piebīdot Olgai galda spoguli. — Nu paskaties: kas tu par inženieri? Inženierim jābūt — tā… tā… un šitā. (Viņa ļoti enerģiski trīs reizes sašķobīja seju.) Bet tev — tā… tā… un tā. — Te Žeņa pagrozīja acis, pacēla uzacis un ļoti maigi pasmaidīja.
— Muļķīte! — viņu apkampjot, skūpstot un viegli atgrūžot, teica Olga. — Ej, Žeņa, un netraucē!Labāk būtu aizskrējusi uz aku pēc ūdens.
Žeņa paņēma no šķīvja ābolu, iegāja kaktā, pastāvēja pie loga, tad atvēra akordeona futrāli un ierunājās:
— Oļa, zini! Pie manis šodien pienāk viens krusttētiņš, no izskata tīri nekas — blonds, baltā uzvalkā, un prasa: «Meitene, kā tevi sauc?» Es saku: «Žeņa…»
— Žeņa, netraucē un neaiztiec instrumentu!— nepagriežoties un neatraujoties no grāmatas, teica Olga.
— «Bet tavu māsu,» — Žeņa turpināja, izņemot akordeonu, — «Liekas, sauc par Olgu?»
— Žeņka, netraucē un neaiztiec instrumentu!— negribot ieklausīdamās, atkārtoja Olga.
— «Tava māsa,» viņš saka, «ļoti labi spēlē. Vai viņa negrib mācīties konservatorijā?» (Žeņa izņēma akordeonu un pārsvieda siksnu pār plecu.) «Nē,» es viņam saku, «viņa jau mācās dzelzsbetona specialitātē.» Bet tad viņš teica: «Ā-ā!» (Žeņa nospieda vienu taustiņu.) Un es viņam teicu: «Be-ē!» (Žeņa nospieda otru taustiņu.)
— Nelietīgais skuķi! Liec instrumentu nost! — uzlēkdama kājās, uzkliedza Olga. — Kas tev atļāva sākt sarunas ar kaut kādiem krusttētiņiem?
— Nolikšu arī, — Žeņa apvainojās. — Es jau nesāku. Viņš sāka. Es gribēju tev izstāstīt, kas bija tālāk, bet tagad nekas nebūs. Pagaidi, atbrauks tētis, viņš tev parādīs!
— Man? Tev gan parādīs. Tu man traucē mācīties.
— Nē, tev! — paķērusi tukšo spaini, jau no lieveņa atsaucās Žeņa. — Es viņam pastāstīšu, ka tu mani simtreiz dienā te pēc petrolejas, te pēc ziepēm, te pēc ūdens trenkā! Es tev neesmu ne smagais auto, ne zirgs, ne traktors,
Viņa atnesa ūdeni, nolika spaini uz sola, bet, tā kā Olga sēdēja, noliekusies pār grāmatu, un viņu neievēroja, Žeņa apvainota izgāja dārzā.
Aizgājusi pļaviņā vecā divstāvu šķūņa priekšā, Žeņa izņēma no kabatas kaķeni un, savilkusi gumiju, izšāva debeŠīs mazu papes izpletņlēcēju.
Uzlidojis ar kājām gaisā, izpletņlēcējs apgriezās. Virs viņa atvērās zils papīra izpletnis, bet tad vējš uzpūta stiprāk, izpletņlēcēju aizvilka sāņus, un viņš pazuda šķūņaugšas melnajā logā.
Avārija! Papes cilvēciņu vajadzēja glābt. Žeņa apgāja apkārt šķūnim. No caurumainā jumta uz visām pusēm stiepās tievi auklu vadi. Viņa pievilka pie loga satrunējušas kāpnes un, uzrāpusies pa tām, nolēca uz šķūņaugšas grīdas.
Ļoti dīvaini! Šī šķūņaugša bija apdzīvota. Pie sienas karājās virvju saišķi, lukturis, divi krusteniski salikti signālkarodziņi un ciemata karte, no vienas vietas izraibināta nesaprotamām zīmēm. Kaktā atradās ar maisu pārklāts salmu klēpis. Turpat stāvēja apgāzta saplākšņu kaste. Pie caurā, sūnainā jumta rēgojas liels, stūres ratam līdzīgs ritenis. Virs riteņa karājās paštaisīts tālruņa aparāts.