Žeņa paskatījās pa spraugu. Viņas priekšā kā jūra viļņoja kuplo dārzu lapotne. Gaisā rotaļājās baloži. Tad Žeņa nolēma: lai baloži kļūst par kaijām, šis vecais šķūnis ar virvēm, lukturiem un karodziņiem — par lielu kuģi. Viņa pati būs kapteinis.
Viņai kļuva līksmi. Viņa pagrieza stūres ratu. Stingri savilktie virvju vadi ietrīsējās, sāka dūkt. Sacēlās vējš un sāka dzenāt zaļos viļņus. Viņai šķita, ka tās kuģis — šķūnis lēni un mierīgi grozās pa viļņiem.
— Stūri uz kreiso bortu! — skaņi nokomandēja Žeņa un ciešāk uzgūla smagajam ratam.
Iespraukušies pa jumta spraugām, šauri, taisni saules stari krita viņai uz sejas un apģērba. Bet Žeņa saprata, ka ienaidnieka kuģi tausta viņu ar saviem prožektoriem, un viņa nolēma sākt kauju.
Ar spēku viņa vadīja čīkstošo ratu, manevrējot pa labi un pa kreisi, un valdonīgi izkliedza komandas.
Un tad asie, taisnie prožektora stari nobālēja, nodzisa. Protams, ne jau saule paslēpās aiz mākoņa. Uzvarētā ienaidnieka eskadra nogrima dzelmē.
Kauja bija beigusies. Ar putekļainu delnu Žeņa noslaucīja pieri, un pēkšņi pie sienas iešķindējās tālruņa zvans. To Žeņa nebija gaidījusi; viņa domāja, ka šis tālrunis ir parasta rotaļlieta. Viņa samulsa. Viņa noņēma klausuli.
Skaļa, skarba balss prasīja:
— Hallo! Hallo! AtbildietI Kāds ēzelis norauj vadus un dod muļķīgus un nesaprotamus signālus!
— Tas nav ēzelis, — pārsteigtā Žeņa nomurmināja. — Tā esmu es — Žeņa!
— Trakais skuķi! — skarbi un gandrīz izbailēs nokliedza tā pati balss. — Atstāj stūres ratu un skrien prom! Tūliņ atdrāzīs… ļaudis, viņi tev sados pa kaklu.
Žeņa nometa klausuli, bet bija jau par vēlu. Gaismā parādījās kāda galva: tas bija Geika, aiz viņa Sima Simakovs, Koļa Kolokoļčikovs, viņiem pakaļ līda vēl citi puikas.
— Kas jūs tādi esat? — atkāpjoties no loga, izbailēs prasīja Žeņa. — Ejiet projām!… Tas ir mūsu dārzs. Es jūs te neesmu saukusi.
Plecu pie pleca puikas kā cieša siena mēmi virzījās uz Žeņas pusi. Atjēgusies, ka ir iespiesta kaktā, Žeņa iekliedzās.
Tai brīdī gaismā pazibēja vēl viena ēna. Visi apgriezās un pašķīra ceļu. Žeņas priekšā stāvēja slaids, tumšmatains zēns, ģērbies zilā sporta kreklā, kam uz krūtīm bija izšūta sarkana zvaigzne.
— Klusāk, Žeņa! — viņš skaļi teica. — Nevajag kliegt. Neviens tevi neaiztiks. Mēs esam pazīstami. Es esmu Timurs.
— Tu esi Timurs?! — plati iepletusi asaru pilnās acis, neticīgi iesaucās Žeņa. — Vai tu mani apsedzi naktī ar palagu? Tu atstāji man uz galda zīmīti? Tu nosūtīji tētim uz fronti telegrammu, bet man atsūtīji atslēgu un kvīti? Bet kādēļ? Par ko? Kā tu mani pazīsti?
Tad viņš piegaja Žeņai klāt, paņēma viņu aiz rokas un atbildēja:
— Nu tad paliec pie mums! Sēdies un klausies, tad tu visu sapratīsi.
Nometušies uz salmiem, kas bija apklāti ar maisiem, zēni sasēdās apkārt Timuram, kurš izklāja vasarnīcu ciemata karti.
Pie cauruma virs jumta lodziņa virvju šūpolēs iesēdās novērotājs. Aukliņā ap kaklu viņam karājās apbružāts teātra binoklis.
Netālu no Timura sēdēja Žeņa un uzmanīgi klausījās un vēroja visu, kas notika šajā nevienam nezināmā štāba apspriedē. Runāja Timurs:
— Rīt, saulei lecot, kamēr ļaudis guļ, mēs ar Koļu Kolokoļčikovu izlabosim viņas (viņš parādīja uz Žeņu) sarautos vadus.
— Viņš aizgulēsies, — drūmi piemetināja lielgalvis Geika, kas bija ģērbies matroža kreklā. — Viņš pamostas tikai brokastu un pusdienu laikā.
— Meli! — uzlecot un stostoties iekliedzās Koļa Kolokoļčikovs. — Es ceļos reizē ar pirmajiem saules stariem.
— Es nezinu, kurš stars saulei pirmais, kurš otrais, bet viņš noteikti aizgulēsies, — Geika ietiepīgi turpināja.
Te novērotājs, šūpodamies virvēs, iesvilpās. Zēni pietrūkās kājās.
Pa ceļu putekļu mākonī auļoja artilērijas divizions. Spēcīgie zirgi, ietērpti siksnās un dzelžos, ātri vilka zaļas munīcijas kastes un pelēkiem apvalkiem klātus lielgabalus.
Vējā un saulē iedegušie jātnieki, seglos nesalīgojoties, veikli nogriezās aiz stūra, un baterijas cita aiz citas nozuda birzī. Divizions aizjoņoja.
— Uz staciju, brauks projām, — Koļa Kolokoļčikovs svarīgi paskaidroja. — Es pēc viņu ietērpa redzu: kad viņi jāj uz mācībām, kad uz parādi, kad vēl kaut kur citur.
— Ja redzi, ciet klusu! — Geika viņu apturēja.
— Mums arī ir acis. Vai zināt, puikas, ka šis pļāpa grib bēgt uz Sarkano Armiju?
— Nedrīkst! — Timurs iejaucās. — Tā ir pavisam tukša iedoma.
— Kā tā — nedrīkst? — Koļa nosarcis prasīja.
— Bet kāpēc agrāk puikas vienmēr uz fronti bēga?
— Tas bija agrāk! Tagad stingri jo stingri visiem priekšniekiem un komandieriem pavēlēts šitādus brāļus dzīt ratā.
— Kā tā — ratā? — iekaisis un vēl vairāk nosarcis, iesaucās Koļa Kolokoļčikovs. — Tas ir… savējos taču!
— Tā jau ir!… — Timurs nopūtās. — Savējos gani Bet tagad, zēni, pie lietasl
Visi nosēdās vietās.
— Līkajā šķērsielā, trīsdesmit ceturtajā mājā, nezināmi puikas dārzā nopurinājuši ābeli, — Koļa Kolokoļčikovs aizvainots paziņoja. — Nolauzuši divus zarus un izbradājuši dobi.
— Kam pieder māja? — Un Timurs ieskatījās burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, — Sarkanarmieša Krjukova māja. Kurš no mums ir bijušais svešu dārzu un ābeļu speciālists?
— Es, — atskanēja nokaunējusies balss.
— Kurš to būtu varējis izdarīt?
— Tur ir strādājis Miška Kvakins un viņa palīgs, ar palamu «Figūra». Ābele — mičuriniete, šķirne — «Zelta dzidrais» un, protams, speciāli izraudzīta.
— Atkal un atkal Kvakins! — Timurs kļuva domīgs. — Geika! Vai tu ar viņu runāji?