— Runāju.
— Un kas iznāca?
— Iekrāvu viņam divas reizes pa kaklu.
— Un viņš?
— Nu, viņš man arī iegāza divas reizes.
— Ek! Tev vienmēr — «iekrāva» un «iegāza»… Bet jēgas kā nav, tā nav! Labi! Par Kvakinu būs īpaša runa. Skatīsim tālāk!
— Divdesmit piektajā mājā vecajai piena sievai dēlu paņēma kavalērijā, — kāds no kakta paziņoja.
— Nu gan trāpīji! — un Timurs pārmetoši pakratīja galvu. — Tur taču uz vārtiem jau aizvakar mūsu zīme uzlikta. Bet kurš uzlika? Kolokoļčikov, tu?
— Es.
— Kādēļ tad tev augšējais kreisais zvaigznes stars liks kā dēle? Ja esi apņēmies padarīt, padari labi! Atnāks ļaudis, izsmies. Skatīsim tālāk!
Sima Simakovs pielēca kājās un pārliecinoši, bez stomīšanās nobēra:
— Lielgabalnieku ielā piecdesmit četri kaza pazudusi. Es eju, redzu — vecene per meiteni. Es kliedzu: «Krustmāmiņ, likums neatļauj pērt!» Viņa saka: «Kaza pazudusi. Ak tu nolādētā!» — «Kur tad viņa pazuda?» — «Rau, tur gravā aiz mežiņa grauza mizu un pazuda, it kā vilki to būtu apēduši!»
— Pagaidi! Kam tā māja?
— Sarkanarmieša Pāvela Gurjeva māja. Meitene — viņa meita, sauc par Ņurku. Viņu pēra vecāmāte. Kā sauc, nezinu. Kaza pelēka, mugura melna, sauc par Maņku.
— Uzmeklēt kazu! — Timurs pavēlēja. — Ies četru cilvēku komanda. Tu… tu un tu. Nu, zēni, vai viss?
— Divdesmit otrajā mājā meitene raud, — it kā negribot ziņoja Geika.
— Kāpēc viņa raud?
— Taujāju — nesaka.
— Vajadzēja labāk taujāt. Varbūt viņu kāds iekulstījis… apvainojis?
— Taujāju — nesaka.
— Vai liela meitene?
— Četri gadi.
— Ir gan nelaimei Ja būtu cilvēks… bet tikai četri gadi. Pagaidi, kam tā māja?
— Leitnanta Pavlova māja. Tā paša, kurš nesen krita uz robežas.
— «Taujāju — nesaka», — Timurs sarūgtināts mēdījās. Viņš savilka pieri, padomāja. — Labi… To es pats. Jūs tur nejaucieties!
— Pie apvāršņa parādījies Miška Kvakins! — novērotājs skaļi paziņoja. — Iet pa ielas otru pusi. Ēd ābolu! Timur! Izsūtīt komandu: lai sadod pa ribām vai iekrauj pa sprandu!
— Nevajag. Palieciet visi uz vietas! Es drīz būšu atpakaļ.
Viņš nolēca pa logu uz kāpnēm un pazuda krūmos. Novērotājs no jauna ziņoja:
— Pie dārza vārtiņiem manā redzes lokā nezināma jaunava, izskatās skaista, stāv ar krūzi un pērk pienu. Droši vien vasarnīcas saimniece.
— Vai tā ir tava māsa? — raustot Žeņu aiz piedurknes, jautāja Koļa Kolokoļčikovs. Un, nesaņēmis atbildi, viņš svarīgi un ar aizvainojuma pieskaņu brīdināja: — Pielūko, nemēģini viņai no šejienes uzkliegti
— Sēdi!— izraujot piedurkni, zobgalīgi atteica viņam Žeņa. — Atradies priekšnieks…
— Neuzbāzies viņai, — Geika kaitināja Koļu, — citādi viņa tev sados.
— Man? — Koļa apvainojās. — Kas viņai? Nagi? Bet man — muskulatūra. Paskat… rokām, kājām!
— Viņa tev sados ar visu tavu roku un kāju muskulatūru. Puikas, uzmanību! Timurs iet klāt Kvakinam.
Viegli vicinot nolauzto zariņu, Timurs gāja šķērsām pār ielu pretī Kvakinam. To pamanījis, Kvakins apstājās. Viņa plakanajā sejā nebija ne izbrīna, ne baiļu.
— Sveiks, komisāri — noliecis galvu sāņus, viņš paklusu teica. — Uz kurieni steidzies?
— Sveiks, ataman!— Timurs atteica tādā pašā tonī. — Tev pretī.
— Priecājos par viesi, bet nav ar ko pacienāt. Varbūt tikai šo? — viņš iebāza roku azotē un sniedza Timuram ābolu.
— Zagtie? — Timurs pavaicāja, iekožot ābolā.
— Tie paši, — Kvakins paskaidroja. — šķirne «Zelta dzidrais». Viena nelaime: nav vēl īsti gatavi!
— Skābs! — Timurs teica, nometot ābolu. Klausies: vai tu trīsdesmit ceturtajā numurā uz mājas sētas šādu zīmi redzēji? — Un Timurs parādīja uz zvaigzni, kas bija izšūta uz viņa zilā sporta krekla.
— Redzēju gan, — Kvakins kļuva domīgs. — Es, brāl, kā dienā, tā naktī visu redzu.
— Tad nu tā: ja tu dienā vai naktī vēl kaut kur tādu zīmi redzi, tad bēdz projām no tās vietas, it kā tu ar verdošu ūdeni būtu applaucēts.
— Ai, komisāri Cik tu karsts!— Kvakins teica, stiepjot vārdus. — Parunājāmies, pietiks!
— Ai, ataman, cik tu ietiepīgs! — Timurs atbildēja, nepaceļot balsi. — Bet tagad iegaumē pats un pasaki savai bandai, ka šī ir mūsu pēdējā saruna ar jumsi
Neviens no malas pat neiedomātos, ka te runā nevis divi sirsnīgi draugi, bet ienaidnieki. Un tāpēc Olga, turot rokā krūzi, jautāja piena sievai, kas tas esot par puiku, kas apspriežoties par kaut ko ar huligānu Kvakinu.
— Nezinu, — piena sieva dusmīgi atbildēja. — Droši vien tāds pats huligāns un palaidnis. Viņš bez mitas te slaistās ap jūsu māju. Tu pielūko, mīļā, ka tik viņi tavu māšeli nesamizol
Nemiers pārņēma Olgu. Viņa naidīgi paskatījās uz abiem puikām, aizgāja uz verandu, nolika krūzi, aizslēdza durvis un izgāja uz ielas meklēt Žeņu, kas jau divas stundas nebija rādījusies mājās.
Atgriezies šķūņaugšā, Timurs izstāstīja zēniem par savu satikšanos. Nolēma rīt visai bandai nosūtīt rakstveida ultimātu.
Bez trokšņa bērni lēca lejā no šķūņaugšas un pa caurumiem žogos vai pāri žogiem izklīda pa mājām kur kurais. Timurs piegāja pie Žeņas.
— Kā it? — viņš vaicāja. — Vai tagad tu visu saprati?
— Visu, — Žeņa atteica, — tikai vēl ne visai. Paskaidro man vienkāršāki
— Tad kāp lejā un nāc man līdzi!Tavas māsas tik un tā pašlaik nav mājās.
Kad viņi bija nokāpuši no šķūņaugšas, Timurs apgāza kāpnes. Metās jau tumšs, bet Žeņa uzticīgi sekoja viņam pa pēdām.
Viņi apstājās pie mājiņas, kur dzīvoja vecā piena sieva, Timurs apskatījās visapkārt. Cilvēku tuvumā nebija. Viņš izņēma no kabatas svina tūbiņu ar eļļas krāsu un piegāja pie vārtiem, kur bija uzzīmēta zvaigzne; zvaigznes augšējais kreisais stars tiešām bija izlocījies kā dēle.