Drošu roku viņš nolīdzināja starus, uzzīmēja asus un taisnus.
— Pasaki — kādēļ? — Žeņa viņam jautāja.
— Izskaidro man vienkāršāk: ko tas viss nozīmē?
Timurs iebāza tūbiņu kabatā. Norāva dadža lapu. noberza krāsas traipus no pirkstiem un, skatoties Žeņai sejā, teica:
— Tas nozīmē, ka no šās mājas kāds cilvēks aizgājis Sarkanajā Armijā. Un no tā laika šī māja atrodas māsu uzraudzībā un aizsardzībā. Vai tavs tēvs ir armijā?
— Jā! — Žeņa atbildēja ar uztraukumu un lepnumu. — Viņš ir komandieris.
— Tātad arī tu esi mūsu uzraudzībā un aizstāvībā.
Viņi apstājās pie citas vasarnīcas vārtiem. Arī te uz sētas bija uzzīmēta zvaigzne. Ap tās taisnajiem, gaišajiem stariem bija apvilkta plata, melna mala.
— Redzi! — Timurs sacīja. — Arī no šās mājas cilvēks aizgāja Sarkanajā Armijā. Bet viņa vairs nav. Tā ir leitnanta Pavlova vasarnīca, un viņš nesen krita uz robežas. Te dzīvo viņa sieva un tā mazā meitene, no kuras labsirdīgais Geika nevarējis izdibināt, kādēļ viņa bieži raud. Un, ja tev gadīsies, Žeņa, tad izdari viņai kaut ko labu!
Viņš visu to pateica ļoti vienkārši, tomēr drebuļi pārskrēja Žeņai pār krūtīm un rokām, kaut gan vakars bija silts, pat tveicīgs.
Viņa klusēja, noliekusi galvu. Un tikai tādēļ, lai kaut ko teiktu, viņa jautāja:
— Vai tad Geika ir labsirdīgs?
— Jā, — Timurs atbildēja. — Viņš ir matroža dēls. Viņš bieži bar lielīgo, mazo Kolokoļčikovu, bet pats viņu vienmēr un visur aizstāv.
Skarbs, pat dusmīgs sauciens lika viņiem apgriezties. Netālu stāvēja Olga.
Žeņa pieskārās Timuram pie rokas: viņa gribēja to aizvest pie Olgas un iepazīstināt.
Taču jauns sauciens, stingrs un pavēlošs, piespieda viņu no šā nodoma atteikties.
Juzdamās vainīga, pametusi Timuram ar galvu un nesaprašanā paraustījusi plecus, viņa gāja pie Olgas.
— Jevgeņijai — smagi elsojot, ar asarām balsī sacīja Olga. — Es aizliedzu tev sarunāties ar šo puiku! Saprati?
— Bet, Oļa, — Žeņa nomurmināja, — kas tev noticis?
— Es tev aizliedzu saieties ar šo puiku, — Olga cieti noteica. — Tev — trīspadsmit, man — astoņpadsmit. Es esmu tava māsa… Es esmu vecākā, un, kad tētis brauca projām, viņš man lika…
— Bet, Oļa, tu nekā, nekā nesaproti! — Žeņa izmisusi iesaucās. Viņa trīcēja. Viņa gribēja izskaidrot, attaisnoties. Tomēr viņa nevarēja. Viņai nebija tiesību. Un, atmetusi ar roku, viņa neteica māsai vairs ne vārda.
Viņa tūlīt likās gultā, bet ilgi nevarēja aizmigt. Taču, kad bija iemigusi, tad tā ir nedzirdēja, ka naktī pieklauvēja pie loga un iedeva telegrammu no tēva.
Ausa gaisma. Iedziedājās gana tāšu taure. Vecā piena sieva atvēra vārtiņus un dzina govi pie ganāmpulka. Viņa nepaspēja iegriezties aiz stūra, kad no akāciju krūma, cenšoties neskandināt tukšos spaiņus, izlēca pieci puikas un metās pie akas.
— Sūknēl
— Dod!
— Ņem!
— ĶerI
Apšļakstīdami ar aukstu ūdeni basās kājas, puikas joza uz pagalmu, izgāza spaiņus ozola toverī un nekavējoties aši skrēja atpakaļ uz aku.
Pie samirkušā Simas Simakova, kas bez atelpas cilāja akas sūkņa rokturi, pieskrēja Timurs un jautāja:
— Vai jūs Kolokoļčikovu te neredzējāt? Nē? Tātad viņš ir aizgulējies. Ātrāk, steidzieties! Vecā tūliņ nāks atpakaļ.
Nokļuvis Kolokoļčikovu vasarnīcas dārzā, Timurs nostājās zem koka un uzsvilpa. Nesagaidījis atbildi, viņš uzrāpās kokā un ieskatījās istabā. No koka viņš varēja redzēt tikai pusi gultas, kas bija piebīdīta pie palodzes, un segā ietītas kājas.
Timurs uzmeta uz gultas mizas gabaliņu un klusi pasauca:
— Koļa, celies! Koļkal
Gulētājs nekustējās. Tad Timurs izņēma nazi, nogrieza garu rīksti, rīkstes galā noasināja kāsīti, pārsvieda rīksti pār palodzi un, ar kāsīti aizķēris segu, vilka to uz savu pusi.
Vieglā sega slīdēja pāri palodzei. Istabā atskanēja aizsmacis, izbrīna pilns brēciens. Iepletis miegainās acis, no gultas izlēca sirms džentlmenis apakšveļā un, ar roku ķerstīdams slīdošo segu, pieskrēja pie loga.
Nokļuvis aci pret aci ar cienījamu vecu vīru, Timurs vienā rāvienā nošļūca lejā no koka.
Bet sirmais džentlmenis, nometis uz gultas atkaroto segu, norāva no sienas divstobreni, steidzīgi uzlika brilles un, izbāzis šauteni pa logu ar stobru pret debesīm, aizmiedza acis, un izšāva.
Pārbiedētais Timurs apstājās tikai pie akas. Viņš bija kļūdījies. Viņš bija noturējis guļošo džentlmeni par Koļu, bet sirmais džentlmenis, protams, noturējis viņu par zagli.
Tad Timurs ieraudzīja, ka vecā piena sieva ar nēšiem un spaiņiem iznākusi pa vārtiņiem pēc ūdens. Viņš paslēpās aiz akācijas un sāka vērot. Atgriezusies no akas, vecā pacēla spaini, izgāza to mucā un tūlīt atlēca nost, jo muca bija pilna līdz malām un ūdens šņākdams un šļakstīdamies gāzās pāri viņai tieši zem kājām.
Stenēdama, šaubīdamās un vērodama vecā apgāja mucai apkārt. Viņa iesmēla saujā ūdeni un pielika pie deguna. Tad aizskrēja uz lieveni pārbaudīt, vai ir vesela durvju atslēga. Beidzot, nezinādama, ko darīt, viņa sāka klauvēt pie kaimiņienes loga.
Timurs iesmējās un iznāca no savas paslēptuves. Vajadzēja steigties. Saule patlaban lēca. Koļa Kolokoļčikovs nebija ieradies, un vadi vēl arvien nebija izlaboti.
… Lavīdamies uz šķūni, Timurs ieskatījās dārza pusē atvērtajā logā.
Pie galda blakus gultai, ģērbusies sporta bikšelēs un kreklā, sēdēja Žeņa un, nepacietīgi atmetot uz pieres slīdošos matus, kaut ko rakstīja.
Ieraudzījusi Timuru, viņa nenobijās un pat nebrīnījās. Viņa tikai padraudēja Timuram ar pirkstu, lai viņš nepamodina Olgu, iebāza nepabeigto vēstuli atvilktnē un uz pirkstu galiem izgāja no istabas.