Te, dabūjusi no Timura zināt, kāda nelaime viņam šodien gadījusies, viņa aizmirsa visas Olgas pamācības un labprāt piedāvājās tam palīdzēt izlabot pašas sarautos vadus.
Kad darbs bija pabeigts un Timurs jau stāvēja otrpus sētas, Žeņa viņam teica:
— Nezinu — kādēļ, bet mana māsa tevi ļoti neieredz.
— Redzi nu, — Timurs sarūgtināts atteica, — un mans krusttēvs tāpat tevi!
Viņš gribēja aiziet, bet viņa to aizturēja:
— Pagaidi, sasukājies! Tu šodien esi ļoti izpūris.
Viņa izņēma ķemmi, pasniedza to Timuram, un tai pašā brīdī aizmugurē no loga atskanēja sašutuma pilns Olgas sauciens:
— Žeņa! Ko tu dari?
Māsas stāvēja uz verandas.
— Es tev paziņas neizmeklēju, — Žeņa izmisusi aizstāvējās. — Kādus? Ļoti vienkāršus. Baltos uzvalkos. «Ak, cik jūsu māsa brīnumjauki spēlē!» Jauki! Jūs labāk būtu paklausījies, cik brīnumjauki viņa lamājas! Skaties! Es jau par visu rakstu tētim.
— Jevgeņija! Šis puika ir huligāns, bet tu esi muļķe, — Olga sacīja salti, cenzdamās izlikties mierīga. — Ja gribi, lūdzu, raksti tētim, bet, ja es kaut reizi redzēšu tevi kopā ar šo puiku, tad tai pašā dienā es atstāšu vasarnīcu un mēs no šejienes brauksim projām uz Maskavu. Tu zini, ka es savu vārdu turu.
— Jā… mocītāja! — Žeņa atbildēja ar asarām. — To jau nu es zinu…
— Bet tagad ņem un lasi! — Olga nolika uz galda naktī saņemto telegrammu un izgāja.
Telegrammā bija rakstīts:
«Šinīs dienās cauri braucot dažas stundas būšu Maskavā datumu stundu telegrafēšu papildus punkts. Tēvs.»
Žeņa noslaucīja asaras, piespieda telegrammu pie lūpām un klusu čukstēja:
— Tēt, brauc ātrāk! Tēti Man, tavai Žeņkai, ļoti grūti.
Tai mājā, no kurienes bija pazudusi kaza un kur dzīvoja vecāmāte, kas iekaustīja sprigano meiteni Ņurku, atveda divus vezumus malkas.
Bārdama bezrūpīgos vedējus, kas izgāzuši malku, kā pagadās, vecāmāte stenēdama un vaidēdama sāka kraut malku grēdā. Šis darbs nebija viņai pa spēkam. Krekšķēdama viņa apsēdās uz kāpnēm, atvilka elpu, paņēma lejkannu un aizgāja uz sakņu dārzu. Tagad pagalmā palika tikai trīs gadus vecais Ņurkas brālītis — kā redzams, enerģisks un centīgs cilvēks, jo, tikko vecāmāte nozuda, viņš pacēla koku un sāka dauzīt ar to pa solu un pa apgāztas siles dibenu.
Tad Sima Simakovs, kurš tikko bija gūstījis izbēgušo kazu, kas lēca pa krūmiem un gravām ne sliktāk kā Indijas tīģeris, vienu cilvēku no savas komandas atstāja mežmalā, bet ar pārējiem četriem kā viesulis iedrāzās pagalmā.
Viņš iebāza mazulim mutē sauju zemeņu, iesprauda viņam rokā spožu kovārņa spārna spalvu, un visi četri metās kraut malku grēdā.
Pats Sima Simakovs aizšāvās apkārt gar žogu, lai aizturētu pa to laiku vecomāti sakņu dārzā. Apstājies tai vietā, kur pie žoga cieši piekļāvās ķirši un ābeles, Sima palūkojās pa spraugu.
Vecāmāte bija salasījusi brunču stērbelē gurķus un taisījās iet uz pagalmu.
Sima Simakovs klusu padauzīja pa sētas dēļiem.
Vecāmāte sāka ausīties. Tad Sima pacēla koku un sāka ar to kustināt ābeļu zarus.
Vecaimātei tūlīt likās, ka kāds lēnītēm lien pāri sētai pēc āboliem. Viņa izbēra gurķus uz ežas, izrāva lielu kušķi nātru, piezagās un paslēpās pie sētas.
Sima Simakovs atkal paskatījās pa spraugu, bet vecomāti viņš tagad neredzēja. Noraizējies viņš palēcās, aizķērās ar rokām aiz sētas malas un uzmanīgi sāka vilkties augšup.
To pašu brīdi vecāmāte ar uzvaras saucienu iznāca no savas paslēptuves un veikli uzšāva Simam Simakovam ar nātrēm pa rokām.
Vēcinādams apsvilinātās rokas, Sima šāvās uz vārtiem, pa kuriem jau skrēja ārā savu darbu pabeigušais četrinieks.
Pagalmā palika mazulis viens pats. Viņš pacēla no zemes skaidu, nolika to uz grēdas malas, pēc tam vilka turp tāss gabalu.
Pie šā darba viņu atrada no sakņu dārza atgriezusies vecāmāte. Iepletusi acis, viņa apstājās pie kārtīgi sakrautās grēdas un jautāja:
— Kas tad te bez manis strādā?
Mazulis, likdams tāsi grēdā, svarīgi atteica:
— Vai tu, vecmāmiņ, neredzi — es strādāju.
Pagalmā ienāca piena sieva, un abas vecenītes dzīvi sāka apspriest savādos notikumus ar ūdeni un malku. Viņas mēģināja izdabūt atbildi no mazuļa, tomēr daudz nekā neuzzināja. Viņš tām paskaidroja, ka pa vārtiem ieskrējuši ļaudis, iebāzuši viņam mutē saldas zemenes, iedevuši spalvu un vēl apsolījuši noķert zaķi ar divām ausīm un četrām kājām. Pēc tam žigli sakrāvuši malku un atkal aizskrējuši.
Pa vārtiņiem ienāca Ņurka.
— Ņurka, — vecāmāte taujāja, — vai tu neredzēji, kas tikko pie mums pagalmā bija ieskrējis?
— Es meklēju kazu, — Ņurka skumji atteica. — Es pati visu rītu pa mežu un pa gravām skraidīju.
— Nozaguši! — vecāmāte bēdīgi sūdzējās piena sievai. — Bet kas tā bija par kazu! Dūjiņa, ne kaza. Dūjiņa!
— Dūjiņa! — pavirzoties nostāk no vecāsmātes, atcirta Ņurka. — Kā sak slaistīt ragus, nezini, kur sprukt. Dūjiņai ragu nav.
— Ciet klusu, Ņurka! Ciet klusu, nesaprātīgā tūļa! — vecāmāte iekliedzās. — Tā, zināms, bija kaza ar raksturu. Es viņu, kaziņu, pārdot gribēju. Bet tagad manas dūjiņas vairs nav.
Vārtiņi čīkstot atvērās. Zemu noliekusi ragus, pagalmā ieskrēja kaza un metās taisni pie piena sievas. Paķērusi smago kannu, piena sieva spiegdama uzlēca uz lieveņa, bet kaza, atsitusies ar ragiem sienā, apstājās.
Tad visi ieraudzīja, ka kazai pie ragiem cieši piesieta finiera plāksne un uz tās lieliem burtiem uzrakstīts: