DUGLASS PRESTONS
TIRANOZAURU KANJONS
PROLOGS
1972. gada decembris Litrova ieleja Mare Serenitatis Mēness
1972. gada 11. decembrī lidojumā uz Mēnesi kuģis Apollo piezemējās brīnišķīgajā, kalnu ietvertajā Litrova ielejā, Miera jūras krastā. Vieta solījās būt ģeoloģiska brīnumzeme, kas pilna ar pauguriem, kalniem, krāteriem, sanesu iežiem un nogruvumiem. īpašu interesi izraisīja vairāki krāteri, kas bija radušies, meteorītiem iedragājot dziļus caurumus ielejas virsmā un izkaisot pār to grunts iežus un šķembas. Bija paredzams, ka kuģis atgriezīsies pilns ar Mēness paraugu bagātībām.
Jtidžins Sērnans bija kosmosa kuģa komandieris un Herisons Šmits ekspedīcijas bloka pilots. Abi vīri bija ideāli piemēroti Apollo-17 lidojumam. Sērnans jau bija piedalījies divos iepriekšējos lidojumos, ar Gemini-IX un Apollo-10, bet Šmits toties bija izcils ģeologs, kas ieguvis doktora grādu Hārvarda universitātē un piedalījies iepriekšējo Apollo lidojumu plānošanā. Sērnans un Šmits trīs dienas pētīja Litrova ieleju, pārvietojoties ar lunomobili. Viņu pirmajā ceļojumā pa Mēnesi kļuva skaidrs, ka viņi trāpījuši mērķī ģeoloģijas nozīmē. Viens no pašiem interesantākajiem atklājumiem, kas netieši noveda līdz noslēpumainajam Vanserga krāterim, notika otrā dienā pie neliela padziļinājuma, kas bija zināms kā Sīkais krāteris. Izkāpis no lunomobiļa, lai izpētītu Sīkā krātera malas, Šmits izbrīnījies atklāja, ka viņa zābaki notrauš pelēkos Mēness putekļus un zem tiem ir spoži oranža grunts kārta. Sērnans bija tik ļoti pārsteigts, ka pacēla savu oranžo atstarojošo sejsegu, lai pārliecinātos, ka tā nav optiska ilūzija. Šmits aši izraka nelielu tranšeju un ieraudzīja, ka oranžā grunts vēlāk pārvēršas mirdzoši sarkanā.
"Laboratorijā" uz Zemes, Hjūstonā, noritēja aizrautīgas diskusijas par to, no kurienes cēlusies un ko varētu nozīmēt šī dīvainās krāsas grunts, un kosmonautiem tika palūgts, lai viņi paņem dubultu paraugu, ko atvest atpakaļ uz Zemi. Abi devās uz Sīkā krātera apmali, kur ieraudzīja, ka tā pati oranžā kārta bijusi iedragāta un tās paliekas izkaisītas visapkārt padziļinājumam.
Hjūstonā vēlējās paraugus no divām vietām, un tāpēc kosmonauti atzīmēja uz kartes netālu no Sīkā citu nelielu krāteri bez nosaukuma, paredzēdami izpētīt to trešajā dienā un cerēdami atrast to pašu oranžo grunts kārtu. Šmits to nokristīja par Vanserga krāteri par godu ģeoloģijas profesoram, kuru bija pazinis Hārvarda universitātē un kurš mēdza rakstīt satīriskus stāstus, parakstoties: "Profesors Vansergs."
Trešā diena bija ļoti gara un nogurdinoša. Putekļi piesārņoja viņu ierīces un traucēja darbu. No rīta Sērnans ar Šmitu bija aizbraukuši ar lunomobili līdz kalnu pakājei pie Litrova krātera, lai izpētītu milzīgu nošķēlušos akmeni. Tas, kā nojaušams, bija aizvēlies no kalniem pirms miljardiem gadu, atstājot aiz sevis zemē sliedi. No turienes viņi devās uz vietu, ko sauca par Skulptūru kalniem, taču tur nekas interesants neatklājās. Ar lielām grūtībām Šmits un Sērnans uzkāpa līdz viena kalna pusei, lai apskatītu kādu dīvaina izskata akmeni, bet izrādījās, ka tas nav nekas vairāk kā "vecs Mēness garozas gabals", kas bija aizmests tur sena grūdiena rezultātā. Abi astronauti kāpa atpakaļ lejā pa stāvo, kraujo kalnu, kustoties gluži kā ķenguri. Šmits, lecot no vienas puses uz otru, tēloja, ka ir profesionāls slēpotājs, un jokoja:
Nezin kāpēc neizdodas pagriezieni, švīk, švīk! Mazliet ir grūtības ar gurnu grozīšanu.
Sērnans iespaidīgi strauji piezemējās, taču veiksmīgi nokļuva uz putekļainās grunts.
Nonākuši pie Vanserga krātera, abi jau jutās pārguruši. Tuvojoties meteorītu krāterim, Sērnanam un Šmitam nacas braukt ar lunomobili starp futbola bumbas lieluma akmeņiem. Ģeologam Šmitam šķita, ka akmeņi, kas izlidojuši no krātera, izskatās dīvaini.
Neesmu īsti pārliecināts, kas šeit noticis, viņš sacīja. Viss bija pārklāts ar biezu putekļu kārtu. Nebija ne miņas no oranžās grunts, kuru viņi centās atrast.
Atstājuši lunomobili, abi slāja pāri slānim līdz krātera malai. Šmits pirmais nonāca pie tās. Viņš sniedza aprakstu Hjūstonai:
šis ir milzīgs, akmeņu apjozts krāteris. Taču pat tā malas ir noklātas ar putekļiem, kas daļēji noslēpj akmeņus. Un putekļi ir viscaur, cik vien es no šejienes varu redzēt, arī uz tā sienām. Paša krātera vidū ir akmeņu uzbērums, kura diametrs apmēram piecdesmit metru nē, tas ir par daudz, trīsdesmit metru.
Pie krātera pienāca Sērnans.
Ak jēziņ! viņš iesaucās, paveroties lejup uz iespaidīgo padziļinājumu.
Šmits turpināja ziņojumu:
Akmeņi ir pamatīgi sadragāti, tādi tie ir arī pie sienām.
Bet, lūkodamies apkārt oranžās grunts meklējumos, viņš
tādy neatrada; tur bija tikai daudz pelēku Mēness akmeņu, no kuriem vairums bija sadalījušies šķembās. Likās, ka tas ir parasts krāteris, ne vairāk kā sešdesmit vai septiņdesmit miljonus gadu vecs. Ekspedīcijas vadība bija vīlusies. Šmits un Sērnans tik un tā sāka vākt paraugus un likt tos numurētos maisiņos.
-Šie ir ļoti spēcīgi iedragāti akmeņi, sacīja šmits, turēdams rokā paraugu. Un tie saplaisājuši mazos gabaliņos. Izvēlēsimies šo, jo tas vislabāk derēs dokumentācijai. Un varbūt paņem arī to, kas ir tur iekšā.
Sērnans paņēma paraugu, un Šmits pacēla vēl vienu akmens šķembu.
Vai tev ir maisiņš?
Maiss ar numuru pieci simti sešdesmit astoņi.
Man šķiet, ka tā ir lauska no akmens, kurš te jau dokumentēts.
Šmits padeva tukšu maisu.
Mēs paņemsim vēl vienu paraugu, kas būs no krātera iekšpuses.
Es to varu ar knaiblēm mierīgi sadabūt, atteica Sērnans.
Šmits pavērās apkārt un ieraudzīja vēl kādu paraugu, kuru vēlējās iegūt, interesanta izskata akmeni, kas bija apmēram desmit collas garš un pēc formas atgādināja tableti.
Mums vajadzētu to dabūt tieši tādu, kāds tas ir, viņš sacīja Sērnanam, lai gan akmens bija gandrīz par lielu vienam parauga maisam. Viņi to satvēra ar knaiblēm. Vai zini, sacīja Šmits, uzmanīgi nopētīdams lāsumus, iespējams, ka tas ir no sprādziena. Es nezinu. Tāpēc ka tas neizskatās pēc… Tas nav no apakšējā slāņa. Labi. Taisi maisu ciet.
Kad akmens bija droši iesaiņots, Šmits pajautāja:
Kāds numurs?
Četri simti astoņdesmitais, atbildēja Sērnans, nolasot numuru, kas bija uzdrukāts uz maisa.
Hjūstonā tikmēr bija kļuvusi pavisam nepacietīga, ka viņi tere tik daudz laika pie Vanserga krātera, kad bija sapratuši, ka nekādas oranžas grunts tur nav. Sērnans saņēma pavēli doties projām no krātera un uzņemt vairākas 500 mm fotogrāfijas, kamēr Šmits izdarīs radiācijas pētījumus. Bija pagājušas jau apmēram piecas stundas, kopš Sērnans un Šmits uzsāka pētījumus. Hjūstonā lika viņiem sagatavoties vietas pamešanai. Tikuši atpakaļ, viņi veica pēdējo analīzi un grunts pārbaudi, visu savāca un atgriezās lunomobilī. Nākamajā dienā Šmits un Sērnans atstāja Litrova ieleju, kļūstot par pēdējiem cilvēkiem (vismaz līdz šim), kuri staigājuši pa Mēnesi. Apollo-17 nolaidās atpakaļ uz Zemes tūkstoš deviņi simti septiņdesmit otrā gada deviņpadsmitajā decembrī.
Mēness paraugs ar numuru četri simti astoņdesmit pievienojās astoņi simti četrdesmit divām mārciņām citu Mēness akmeņu no Apollo misijām Mēness paraugu laboratorijā Džonsona Kosmonautikas centrā, Hjūstonā, Teksasas štatā. Pēc astoņiem mēnešiem, beidzoties Apollo programmai, Mēness paraugu laboratorija tika slēgta, un viss, kas tajā glabājās, tika aizsūtīts uz nesen uzceltu ļoti augstu tehnoloģiju iestādi Džonsona Kosmonautikas centrā, kuru sauca par Paraugu noliktavu un apstrādes laboratoriju vai saīsinājumā par PNAL.