Выбрать главу

Pīks izspļāva tabakas gabaliņu.

Visi šie stāsti par apslēpto mantu ir tādi paši.

Tu tiem netici.

Nevienam sasodītam vārdam. Pīks atgāzās atpakaļ un, apbalvojis sevi ar jaunu pīpes iedegšanu, pāris dūmu ievilk­šanu, gaidīja komentārus.

Man jāsaka, Ben, es runāju ar to ievainoto vīru. Viņš atradis ko nozīmīgu.

Pīks paraustīja plecus.

Vai tur varētu būt kas vērtīgs, ko viņš varētu atrast, ne tikai Elkapitanas krājumi?

Bez šaubām. Tur, augšā, ir dažādas iespējas minerālu un dārgakmeņu ziņā. Ja viņš tos meklēja. Varbūt viņš mek­lēja keramiku, atraka senas indiāņu drupas. Vai aplūkoji viņa ierīces?

Viss bija iesaiņots seglu somā. Neredzēju neko nepa­rastu.

Pīks novaidējās.

Iespējams, ka viņš atradis urānu vai molibdēnu. Urā­nu dažreiz var atrast augšējā formācijas nodaļā, kas izstiep­jas Tiranozauru kanjonā un pa visu Hoakina kanjona lejgalu. Es piecdesmito gadu beigās meklēju urānu, bet pilnīgi neko neatradu. Taču man arī nebija pareizo instrumentu un ierīču.

Tu divas reizes pieminēji Tiranozauru kanjonu.

Milzīgs, sasodīts kanjons ar miljoniem pieteku, ved līdz pat Atbalšu korei un augšā plakankalnē. Mēdza būt labs urā­na un molibdēna ziņā.

Vai urāns mūsdienās ir ko vērts?

Tikai tad, ja tev melnajā tirgū ir pircējs. Federālie aģenti to, protams, nepērk, jo viņiem jau tā pietiek.

Vai to varētu izmantot teroristi?

Pīks noraidoši papurināja galvu.

Šaubos. Būtu nepieciešama miljons dolāru vērta bagā­tināšanas programma.

Varbūt lai izveidotu radioaktīvo bumbu?

Urāna rūdā, pat skaidrā urānā, gandrīz vispār nav ra­dioaktīvo elementu. Izplatītais pieņēmums, ka urāns bīsta­mi radioaktīvs, ir nepareizs.

Tu pieminēji molibdēnu. Kas tas tāds?

Augšā, Tiranozauru kanjona aizmugurējā daļā, ir nedaudz ar molibdēnu saistītu iežu. Es tur augšā atradu mazliet molibdēna, bet bija jau paaugstināta nogulu kvalitā­tes prasība, tāpēc mans atradums nebija vērts vairāk par die­nu vecām čurām. Tur varētu būt vēl kaut kur jau vienmēr ir vēl.

Kāpēc to sauc par Tiranozauru kanjonu?

Tieši pie ieejas ir liela bazalta intrūzija, kas laika gaitā izveidojusies tā, ka virsotne līdzinās tiranozaura galvaskau­sam. Apaču cilts indiāņi tur, augšā, negāja, apgalvojot, ka vie­ta ir apsēsta. Tieši tur es salauzu savu gurnu. Trīs dienas vē­lāk mani ar helikopteru aizveda no turienes. Tā ka, ja arī tā vieta nav apsēsta, tai vajadzētu tādai būt. Es tur vairs neat­griežos.

Un kā ar zeltu? Dzirdēju, ka tu esot tur to atradis.

Bens iesmējās.

Protams, kā tad ne! Zelts ir lāsts visiem, kas to atrod. Astoņdesmit sestajā gadā Labirintā uzgāju kvarca akmeni, kas viscaur izraibināts ar zelta dzīslām. Pārdevu to minerā­lu uzpircējam par deviņiem tūkstošiem dolāru un tad es iztērēju desmit reizes lielāku summu, meklējot vietu, no ku­rienes tas radies. Tam sasodītajam akmenim taču bija no kaut kurienes jānāk, bet es tā arī neatradu tā iegulu. Kā man šķiet, tad tas noripojis visu ceļu no Kanhilonu kalniem, kur ir ve­sels lērums pamestu raktuvju un vecu raktuvju ciematu. Kā jau teicu, zelts ir lāsts. Pēc tā gadījuma es tam vairs nepieskāros. Viņš iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu no savas pīpes.

Vai vēl kaut kas neienāk prātā?

Tā viņa "apslēptā manta" varētu būt kāds atradums in­diāņu drupās. Tur, Anasasi drupās, visādu mantu ir daudz. Pirms kļuvu gudrāks, es tur mēdzu parakņāties, pārdevu lo­ku bultas un keramikas podus, ko atradu. Mūsdienās par jau­ku melnbaltu Chaco bļodu var dabūt piecus, desmit tūksto­šus. Par to ir vērts papūlēties. Un tad jau ir vēl ari Padres zudusi pilsēta.

Kas tā tāda?

Tom, manu zēn, esmu tev par to jau stāstījis.

Neesi gan.

Pīks ievilka dūmu.

Gadsimta sākumā franču mācītājs, vārdā Eusevio Bernārs, apmaldījās kaut kur de 1os Vjehosā pa ceļam no Santafē uz Čamu. Klejodams apkārt un mēģinādams atrast ceļu, viņš pamanīja Anasasi klintīs milzīgu mītni. Tai bija četri tor­ņi, simtiem istabu, īsta zudusī pilsēta. Neviens to vēlāk vairs neatrada.

Patiess stāsts?

Pīks pasmaidīja.

Droši vien ne.

Un kā ar naftu vai gāzi? Vai viņš varētu meklēt kādu no tiem?

Šaubos. Tas ir tiesa, ka Čamas plašumi plešas tieši Sanhuanas līča malā, vienā no bagātākajiem dabiskās gāzes lau­kiem Dienvidrietumos. Problēma ir tā, ka vajadzīga vesela komanda ar seismiskām zondēm, lai piedalītos tajā spēlītē. Vientuļam meklētājam nav ne mazākās iespējas. Pīks sa­bikstīja pelnus pīpē ar irbuli, piebāza to vēlreiz un aizdedzi­nāja. Ja viņš meklēja spokus, nu, stāsta, ka tur to ne ma­zums. Apači apgalvo, ka dzirdējuši tiranozauru aurojam.

Mēs novirzāmies no temata, Ben,

Tu teici, ka vēlies dzirdēt stāstus.

Toms pacēla roku.

Es novelku robežu pie dinozauru rēgiem.

Kā varu pieņemt, ir iespējams, ka šis tavs nezināmais atradumu meklētājs uzgājis Elkapitanas krājumus. Desmit tūkstoši unču zelta būtu vērtas… Pīks savaikstījās. Gan­drīz četrus miljonus dolāru. Bet jāņem vērā, kāda ir numismātiskā vērtība šiem senajiem spāņu stieņiem ar Lioti and Cast­le zīmogu. Pie velna, tiem būtu vismaz divdesmit vai trīsdesmit reižu lielāka vērtība nekā parastiem zelta stieņiem. Lūk, nu jau mēs runājam par naudu… Labāk pastāsti man vairāk par to slepkavību. Un es tev izstāstīšu par Gaudojo­šās sievietes spoku.

Sarunāts.

Devītā nodaļa

Madokss izstiepa kājas biznesa klases kabīnē Continental 450 lidojumā no Lagvārdijas uz Albukerki, Ņūmeksikā. At­laizdams atpakaļ ādas sēdekli, viņš atvēra savu klēpjdatoru un iemalkoja Pellegrino, kamēr gaidīja, līdz tas ieslēdzas. Sa­vādi gan, Madokss nodomāja, viņš līdzinājās jebkuram ci­tam cilvēkam sev apkārt, kuri valkāja dārgus uzvalkus un arī tāpat rakstīja ar saviem datoriem. Būtu jautri, patiešām jautri, ja kāds viceprezidents vai rīkotājdirektors apsēstos vi­ņam blakus, lai paskatītos, ar ko viņš nodarbojas.

Madokss sāka pētīt kaudzīti ar roku rakstīto vēstuļu analfabētu sacerētas vēstules, kurās ieguldīts pamatīgs darbs, uz lēta līniju papīra ar neuzasinātu zīmuli, ar tauku traipiem un pirkstu nospiedumiem. Pie katras vēstules bija piestiprināta fotogrāfija ar neglīto kretīnu, kurš to bija uz­rakstījis. Kaudze neveiksminieku!

Viņš izņēma pirmo vēstuli, nogludināja to uz sava paplā­tes galdiņa blakus datoram un sāka lasīt.

Dargais mister Madokkss!

Esmu Londels Franklins Džeimss 34 gadus vecs Balts Ārie­šu vīrietis no Arandelas, Ark. Mans penis ir 9 collas garš ciets kā akmens viscaur un es meklē blondu sievieti nekādu resnu muldošu mauku lūdzu nē tikai sievieti kurai patīk 9 collas vis­caur plusesmu 6 pēdas divas tīri uzkačāti stingri muskuļi ar miroņa galvas tetovējumu uz labā trijstūra muskuļa un pūķis uz krūtīm Es meklē slaidu sievieti no Dziļajiem Dienvidiem nekādu nēģeru piegulētāju vai Ņujorkas ielenes tikai vecmo­dīgu Baltu āriešu Dienvidu Meiteni kas zina kā apmierināt vīrieti un gatavot vistu un kartupeļus Es sēžu piecus līdz piec­padsmit bruņota laupīšana apgabala advokāts meloja par atlai­dēm bet man būs apilācija pēc diviem gadiem 8 mēnešiem es gribu smuku sievieti kas mani gaida ārā gatava to dabūt līdz pat pašām iekšām.