Kā varu palīdzēt?
Es esmu Toms Brodbents. šī ir mana sieva Sallija.
Sievietes seja atplauka smaidā.
Skaidrs. Robija Vezersa. Liels paldies, ka atbraucāt.
Viņi sekoja Robijai apbrīnojami patīkamajā studijā. Baltās
sienas bija pilnas ar gleznām. No dīvaina izskata akmeņiem, laika apbružātiem koku zariem, veciem kauliem un sarūsējušām tērauda plāksnēm bija izveidotas skulptūras, kas stāvēja uz galdiem pie attālās sienas.
Apsēdieties! Vai vēlaties tēju? Vai kafiju?
Nē, paldies!
Viņi apsēdās uz paklāja, kas bija saritināts, lai to varētu izmantot par dīvānu, un pagaidīja, līdz Robija Vezersa nomazgāja rokas un noņēma savu matu apsēju, pakratot cirtainos matus. Brīdi valdīja neērts klusums.
Tātad, viņa ierunājās, skatoties uz Tomu, jūs esat tas cilvēks, kas atrada manu tēvu.
Heši tā.
Es gribu, lai jūs man izstāstītu visu, kas ar to saistīts, kā jūs viņu atradāt, ko viņš sacīja visu.
Toms sāka viņai stāstīt, atceroties, kā bija dzirdējis šāvienus, kā aizjājis, lai noskaidrotu, kas notiek, un kā ieraudzījis viņas mirstošo tēvu guļam zemē kanjonā.
Viņa pamāja ar galvu, un viņas seja kļuva drūma.
Kā viņš bija… nokritis?
Uz sejas. Viņam vairākas reizes bija iešauts mugurā. Es viņu apgriezu, izdarīju mākslīgo elpināšanu, un viņa acis atvērās.
Vai viņš būtu varējis izdzīvot, ja būtu laikus dabūts no turienes prom?
Ievainojumi bija letāli. Viņam nebija ne mazākās iespējas palikt dzīvam.
Skaidrs. Robijas pirkstu locītavas bija kļuvušas baltas, tik cieši viņa bija satvērusi krēsla atzveltni.
Viņš stingri turēja rokā piezimju grāmatiņu. Viņš man teica, lai to paņemu un nododu jums.
Kādi bija viņa vārdi?
Viņš sacīja, tā ir Robijai… manai meitai… apsoli, ka atdosi to viņai… viņa zinās, kā atrast… dārgumus…
Dārgumus, Robija, nedaudz pasmaidīdama, atkārtoja, tā viņš mēdza runāt par savām fosilijām. Viņš nekad nelietoja vārdu "fosilija", jo viņam bija paranoja, ka viņa atklājumus kāds gribēs piesavināties. Tāpēc viņš mēdza tēlot pustraku dārgumu meklētāju. Bieži vien viņš nēsāja sev līdzi viltotu paslēptu dārgumu karti, lai cilvēki domātu, ka viņš ir sajucis prātā.
Tas izskaidro vienu lietu, par ko es ilgi prātoju. Lai nu kā, es paņēmu viņa doto piezīmju grāmatiņu. Viņš bija… tuvu nāvei. Darīju, ko varēju, bet viņam nebija ne mazākās iespējas. Viņa vienīgās rūpes bijāt jūs.
Robija noslaucīja asaru.
Viņš sacīja tas ir viņai… Robijai. Nodod to viņai… nevienam citam… nevienam, it īpaši policijai ne… Jums vajag… man to apsolīt. Un tad viņš sacīja pasakiet viņai, ka mīlu viņu.
Viņš tā patiešām teica?
Jā. Toms nepiebilda to, ka Vezersam nebija izdevies pateikt pēdējo vārdu nāve bija atnākusi par ātru.
Un tad?
Tie bija viņa pēdējie vārdi. Viņa sirds apstājās, un viņš nomira.
Robija pamāja ar galvu, to noliekdama.
Toms izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un pasniedza to viņai. Robija pacēla galvu, noslaucīja asaras un paņēma to.
Paldies!
Viņa pagrieza grāmatiņas otru pusi, pāršķirstīja tukšās lapas, apstājās pie divām izsaukuma zīmēm un caur asarām pasmaidīja.
Es zinu vienu: no tā brīža, kad viņš atrada dinozauru, līdz tam, kad tika nošauts, viņš noteikti bija pats laimīgākais cilvēks uz zemes.
Robija lēnām aizvēra piezīmju grāmatiņu un paskatījās ārā pa logu uz saules pielieto Teksasas dienvidu ainavu un lēnām turpināja.
Māte mūs pameta, kad man bija četri gadi. Kurš gan varēja viņu vainot? Viņa bija apprecējusies ar vīru, kurš mūs vilka cauri visiem Rietumiem, no Montānas līdz Teksasai, pa visiem štatiem, kas bija pa vidu. Viņš vienmēr meklēja ko lielu un nozīmīgu. Kad es pieaugu, viņš gribēja, lai braucu viņam līdzi, lai mēs būtu komanda, bet… Es negribēju tajā iesaistīties. Es negribēju dzīvot teltīs tuksnesī un meklēt fosilijas. Gribēju palikt vienā vietā un iegūt draugu, ar kuru draudzība ilgtu vairāk par sešiem mēnešiem. Es visā vainoju dinozaurus. Es ienīdu dinozaurus.
Robija izņēma kabatlakatiņu, atkal noslaucīja asaras un nolika to klēpī.
Es nevarēju vien sagaidīt, kad sākšu mācīties universitātē. Man bija pašai par mācībām jāmaksā tēvam nekad nebija pat divi centi. Mēs sastrīdējāmies. Un tad viņš pirms gada man piezvanīja un sacīja, ka esot uz pēdām kam nozīmīgam dinozauram, kas lielāks par visiem pārējiem dinozauriem, un viņš to atradīšot man. Es jau to biju agrāk dzirdējusi un sadusmojos. Pateicu šo to tādu, ko man nevajadzēja teikt, un tagad man vairs nekad nebūs iespēja to labot.
Telpu piepildīja gaisma un pēcpusdienas klusums.
Es tā vēlētos, kaut viņš vēl būtu šeit, viņa skumji noteica un tad apklusa.
Viņš jums kaut ko uzrakstījis, Toms pavēstīja, izņemdams sainīti. Mēs to atradām apglabātu metāla kārbā smiltīs netālu no dinozaura.
Robija ar drebošām rokām paņēma vēstules.
Paldies!
Sallija sacīja:
Smitsona institūta jaunajā laboratorijā, kuru viņi uzcēla speciāli T.Rex Ņūmeksikā, notiks dinozaura izstādes atklāšana. Viņi to nokristīs. Vai nevēlaties turp aizbraukt? Mēs ar Tomu tur būsim.
Nu… es neesmu pārliecināta.
Man šķiet, ka jums vajadzētu… Viņi to nosauks jūsu vārdā.
Robija strauji pacēla galvu.
-Ko?
Tieši tā, atteica Sallija. Smitsona institūts vēlējās to nosaukt jūsu tēva vārdā, bet Toms viņus pārliecināja, ka jūsu tēvs būtu vēlējies to nosaukt par "Robiju" jūsu dēļ. Bez tam šis dinozaurs ir sieviešu kārtas T.Rcx. Tiek apgalvots, ka viņas bijušas lielākas un niknākas par vīriešu kārtas dinozauriem.
Robija pasmaidīja.
Tēvs būtu viņu nosaucis manā vārdā, vai nu man tas patiktu vai ne.
Un? Toms pajautāja. Vai jums tas patīk?
Iestājās klusums, un tad Robija vārgi pasmaidīja.
Jā. Šķiet, ka patīk gan.
EPILOGS. JORNADA DEL MUERĪO
Pēc četrām stundām visur valdīja tumsa. Viņa bija ierāvusies dūksnājā, acis daļēji aizvērusi. Vienīgā gaisma bija no Šur un tur degošajām cipresēm. Purvs bija pilns ar dinozauriem un maziem zīdītājiem, kas peldēja, kuļājās un turējās virs ūdens, aiz bailēm zaudēdami prātu, daudzi gāja bojā un noslīka.
Viņa piecēlās un viegli atrada ēsmu.
Gaiss bija kļuvis karstāks. Kad viņa ievilka elpu, iesāpējās plaušas un viņa sāpēs ieklepojās. Viņa pacēlās no ūdens, lai cīnītos ar mežonīgo karstumu, un, atpletusi žokļus, ierāva gaisu.
Karstums pastiprinājās. Tumsa pastiprinājās.
Viņa aizslāja līdz dziļākam un vēsākam ūdenim. Apkārt peldēja beigta barība, taču viņa to ignorēja.
Sāka līt melns, sodrējains lietus, noklājot viņas muguru ar darvai līdzīgiem dubļiem. Gaiss kļuva biezāks, visu aizsedza migla. Caur kokiem viņa ieraudzīja sarkanu blāzmu. Augstos pakalnus noslaucīja milzīgs, mežonīgs ugunsgrēks. Viņa vēroja, kā tas iet uz priekšu, eksplodējot lielo koku galotnēs un nometot lejā degošu zaru jūru.
Ugunsgrēks pagāja garām, apejot purvaino slīkšņu, kur viņa bija paslēpusies. Sakarsušais gaiss sāka kļūt vēsāks. Viņa palika tupam ūdenī, nāves trūdu apņemta. Pagāja dienas. Tumsa kļuva arvien dziļāka. Viņa sāka zaudēt spēkus un pamazām mirt.
Nāve viņai bija nepazīstama sajūta, tāda, ko viņa nekad agrāk nebija piedzīvojusi. Viņa juta to kustamies sev iekšienē. Tā viltīgi, klusi viņai uzbruka. Viņa tik tikko spēja pakustēties. Tagad viņa elsoja daudz smagāk un tomēr nespēja apmierināt vajadzību pēc skābekļa. Viņas acis bija karstuma izdedzinātas, un tās miglojās un aiztūka.